ĪSUMĀ:
- Ineta kopā ar bojāgājušās meitas draugiem atzīmē Elgas 30 gadu jubileju.
- Atziņas piecus gadus pēc Zolitūdes traģēdijas - svarīgi ir nepalikt vienam un turpināt dzīvot, nemēģinot izpatikt citiem.
- Inetai ir svarīgi dzīvot tā, lai viņas meitai nebūtu kauns par to.
„Piecos gados esmu pārdomājusi ļoti daudz dažādu lietu. Un tā dzīve tagad, protams, ir kļuvusi daudz savādāka. Nav palikusi nedz labāka, nedz sliktāka, bet tā ir savādāka,” saka Ineta.
Pie Inetas Latvijas Radio viesojās Daugavpilī arī 2015. gadā. Tobrīd Ineta stāstīja, ka tagad viņai ir daudz bērnu, jo visi Elgas draugi viņu sauc par mammu. Šogad ar Inetu Latvijas Radio tikās divas reizes - pirmo reizi augustā traģēdijas piemiņas vietā Rīgā, Zolitūdē, kad Elgai atzīmēja 30 gadu jubileju. Savukārt otro reizi - Daugavpilī neilgi pirms traģēdijas gadadienas novembrī.
Ir 3. augusts, piektdienas vakars Rīgas mikrorajonā Zolitūdē. Šeit, pie pagaidu pieminekļa Zolitūdes traģēdijā bojā gājušajiem, pulcējas cilvēki. Nes balonus, ziedus, sveces.
Cilvēki apskaujas, aprunājas. Arī tagad Inetu visi Elgas draugi sauc par mammu un viņa aizvien turpina strādāt skolā. Šeit Elgas draugi un tuvinieki viņas dzimšanas dienā pulcējas katru gadu. Katru gadu arī veido kādu radošu dāvanu Elgai. Klātesošie Elgas dzimšanas dienu sauc par draugu dienu.
Ir pulcējušies ap 15 cilvēku, un Elgas mamma uzrunā klātesošos: „Te ir daudz cilvēku, kas mīl Elgu un mīlēja, un mīl, un arī mīlēs. Tas nekad neizmainīsies.
Laiks… tas sakāmvārds – tā nav patiesība. Laiks nedziedē. Varbūt nedaudz pieklusina tās sāpes.
Kā es jau kādreiz teicu, mammai šīs sāpes ir uz visu mūžu. Bet šie brīži, protams, ļoti, ļoti palīdz, uzmundrina, jo es saprotu, ka es izaudzināju ļoti labu cilvēku.”
Ineta izstāsta gadījumu, kas viņu no rīta iepriecinājis, uzlabojis garastāvokli. Proti, kā Elgas krustmeita Valērija gatavojās doties uz šejieni, uzpūšot smaržas kleitā, kas atstāja gaistošus plankumus.
„Teicu: „Paņem smaržas, arī vajag iepūst, lai būtu smaržīga.” Viņa atnāk un iepūta smaržas – te pleķis, te pleķis un te pleķis. Tieši tā mēs ar Elgu uz operu taisījāmies. Elga arī, jau sapucējāmies, laika nav un Elga arī: „Vajag man iepūst smaržas!” Un iepūta te, te un te! (..) Šodien padomāju, nu, tiešām Elga deva zīmi, ka viņa šodien ir ar mums, jo Valērija izdarīja identiski,” stāsta Ineta.
Par Elgu viņas dzimšanas dienā stāsta arī draudzenes un klasesbiedrenes Sandra, Santa un Laura.
„Mēs daudz strīdējāmies visas, bet mēs visu laiku bijām kopā,” saka Laura. Meitenes kopā dejojušas un dziedājušas, piedalījušās popmūzikas klipos, teātra uzvedumos un citos pasākumos.
„Sportojām, dziedājām. Staigājām kā zvaigznes. Tādas mēs arī bijām, špetnas, augstprātīgas dažreiz, bet ļoti mīļas, sirsnīgas arī,” uzsver Laura.
Draudzenes atceras, ka Elga vienmēr bijusi ļoti skaista un sievišķīga.
Savās pārdomās dalās arī Lauras brālis Nauris: „Jebkurš cilvēks atnāk un aiziet tad, kad viņam tas ir lemts, ko Dievs viņam dod. Bet Elga, viņa nav aizgājusi, viņa ir. Vai tas ir labi vai slikti, vai mēs viņu atlaižam vai neatlaižam, tas jau ir katra mūsu pašu ziņā. Kamēr ir Elgas mamma Ineta, Laura, pārējie, tikmēr neviens viņu nepalaidīs. (..) Katram cilvēkam ir draugi, paziņas, ģimene, tie cilvēki, kurus jūs satiekat un pieņemat kā ģimeni. Visiem šiem cilvēkiem un ļoti, ļoti lielai daļai cilvēku, kas ar Elgu bija saistīti, priekš visiem Elga bija ģimene. Tā ir ģimene. Viena liela, liela ģimene, un paldies viņai par to.”
Elgas mamma Ineta uzsver, ka draudzēties vajag prast: „Laikam ir ļoti maz cilvēku, kuri jau vairs nav ar mums, nav starp dzīvajiem, bet viņus piemin. Un Elga ir viens no tiem laimīgajiem, ka viņai ir tādi draugi, kuri ir spējīgi piecus gadus braukt, pieminēt un izrādīt arī savu mīlestību.”
Tāpēc šajā dienā no svecēm piemiņas vietā veido sirdi.
„Tomēr jubileja, 30 gadi. Redziet, sapirku ne tikai sveces. Mēs arī salīmējām briljantiņus ar Valēriju, jo Elga jau vienmēr mīlēja, lai viss spīdētu.
Meitenes, aplieciniet, ka Elgai, ja auskari, tad bija lieli un spīdīgi. Viņai tas patika,” saka Ineta. „Un nagu laka sarkana,” piebilst viena no draudzenēm.
Atnākušie sāk rosīties, un katrs iesaistās. Atrodoties pie pagaidu pieminekļa Zolitūdē, spriež arī par vajadzību labiekārtot vidi. Ineta uzskata, ka jau pienācis laiks domāt par pagaidu pieminekļa nomaiņu.
„Es negribu, lai tiktu izveidota tāda kapa vieta vai kapu piemineklis. Nekādā gadījumā! Tam ir jābūt kaut kam vieglam, lai tas arī netraucētu citiem cilvēkiem dzīvot. Bet lai bojā gājušo radiniekiem arī būtu iespēja gan apsēsties, gan arī pabūt tur, tajā vietā, kur gāja bojā viņu radinieki. Lai varētu normāli nolikt svecīti,” skaidro Ineta.
Šajā brīdī tam gan varētu traucēt neskaidrība par daudzstāvu ēkas „Homburg Zolitude” nojaukšanu pie sabrukušā veikala. Klātesošie uzskata, ka mājai tur vietas vairs nav.
Kad perfektas formas sirds no svecītēm par godu Elgas dzimšanas dienai ir izveidota, draugi sāk likt Elgas vārdu no svecītēm un uzraksta ar krītiņiem blakus uz asfalta skaitli „30”. Sirds iekšienē saliek arī ziedus.
Jau augustā, tiekoties Zolitūdes „Maximas” traģēdijas vietā, visi zina, ka satiksies arī novembra beigās.
Svarīgi sērās nepalikt vienam
Nākamreiz Latvijas Radio Inetu satiek novembrī Daugavpilī. Viņa jau gatavojas nākamajam kopīgajam pasākumam ar Elgas tuvajiem. Tāpat kā ik gadu dzimšanas dienā dodas uz Rīgu, tuvojoties traģēdijas gadadienai, visi satiekas Elgas atdusas vietā Krāslavas novadā.
Oktobra beigās traģēdijas krimināllietā savas liecības beidza sniegt apsūdzētie. Ineta pati kā cietusī iepriekš arī bija sniegusi liecību. Uz pirmo sēdi tiesa bija sanākusi teju pirms trim gadiem, un Ineta par šo procesu jūtas līdzīgi kā citi cietušie.
„Man liekas, ka tā tiesa ilgs, vilksies un vilksies…” viņa saka.
Dzīvokļa viesistabā pie sienas ir Elgas zīmētās gleznas, uz plauktiem rāmīšos Elgas fotogrāfijas.
„Latvija atzīmē savas pastāvēšanas simtgadi, un man nākas atzīmēt laiku, kad Elgas nav piecus gadus. 21. novembri nedrīkst izmest no Latvijas vēstures. Tas arī ir notikums, kas paliks uz mūžīgiem laikiem Latvijas vēsturē. Tā ir jaunākā Latvijas vēsture,”
saka Ineta.
Elga strādāja par stjuarti. Viņai vienmēr rūpēja Latvijā notiekošais. Dejoja tautas dejas, piedalījās Dziesmu un deju svētkos. Ineta atminas, kā devās kopā ar meitu apmeklēt gaismas festivālu „Staro Rīga”: „Kad nomira Elgas tēvs, pirmais publiskais pasākums, uz kuru viņa mani paaicināja, mēs aizbraucām uz Rīgu, uz koncertu, kas bija veltīts Latvijas neatkarības dienai. Tāpēc es Elgu uzskatu par ļoti, ļoti latvisku cilvēku.”
Šogad, satiekoties Elgas atdusas vietā, tuvinieki tāpat īstenos kādu radošu ideju.
„Šogad daudzi saka: „Ineta, liksim Latvijas karogu.” Kāpēc gan ne? Pagājušajā gadā mēs no rozēm un svecēm izveidojām skaistu vītni, kuru pa vidu sastiprinājām ar saktu. Bija ļoti, ļoti skaisti.”
Galvenais ir nepalikt vienam. Tas ir viens no svarīgākais Inetas secinājumiem šajos piecos gados. Viņa piekrīt Elgas draudzenei Laurai: „Tas varbūt pat ir vajadzīgs vairāk mums, nevis Elgai, jo tā ir mūsu vienotība. Mēs tiekamies, mēs uzturam attiecības, mēs nepazūdam viens no otra dzīves, un tas ir svarīgākais.”
Savukārt vientulība esot ceļš uz depresiju.
„Protams, tā depresija arī man nav pagājusi garām piecu gadu laikā. Cīnījos dažādām metodēm un šad tad pasportoju, šad tad kādu tableti iedzēru vai arī parunājos ar draugiem,” stāsta Ineta.
Citiem neesot jābaidās no cilvēkiem, kas nonākuši nelaimē.
„Liekas, - nu kā, man taču ir draugi, kā es varu palikt viens? Bet tad, kad notiek nelaime, tad tu jūties it kā pie kaut kā vainīgs. Un tad sanāk tā, ka tu tiešām tā pa drusciņai it kā pat atstum draugus pats. To dari pats, un nemaz tu to neievēro,”
stāsta Ineta.
Tāpēc arī viņa aicina nepaiet garām cilvēkiem, kas nonākuši nelaimē: „Mana labākā draudzene Janīna Ragožina, kurai es esmu pateicīga par savu dzīvību, viņa mani izglāba. Jo viņa pateica tā: „Nevajag gaidīt, kad prasīs. Vajag iet un darīt.” Pat ja saka: „Nē, nē, man nevajag!” Es tā arī teicu. „Es pati.” Bet izrādās, ka es pati nemaz to arī nevaru izdarīt.”
Tā Inetas draudzenes ģimene viņu iesaistīja savā dzīvē.
Vēl viena Inetas atziņa ir, ka nevar patikt visiem. Tagad, piemēram, vairs netērē laiku mēģinot pārliecināt cilvēkus, kam ir nepatīkama, ka viņa ir labs cilvēks.
„Piecu gadu laikā man pietika laika visu to pārdomāt. Tagad es daru to, ko gribu darīt,” saka Ineta.
Piemēram, iepriekš viņa neceļoja. Taču tagad sāka ceļot, braukt uz katoļu valstīm. Ineta sapņoja aizbraukt uz Romu, un pagājušajā gadā to izdarīja kopā ar Elgas draudzeni Lauru.
„Mans galvenais mērķis bija aiziet uz Vatikānu un pasūtīt misi par Elgu un Elgas tēvu,” saka Ineta. To viņa arī izdarījusi, pat nezinot angļu valodu.
Savukārt nākotnē Ineta sapņo doties uz Sanktpēterburgu vai Krakovu Polijā, kur arī varētu pasūtīt misi par Elgu.
„Mēs nezaudējam saikni, ja cilvēks aiziet. Vienalga saikne paliek. Saikne paliek, jo - kā lai pasaka - visi mēs vienoti esam: gan tie, kas uz zemes, gan arī tie, kas ir, domāju, ka debesīs. Jo tik gadus man Elga bija galvenais cilvēks, viņa taču nevar pazust no manas dzīves tikai tāpēc, ka viņas nav šeit, man blakus. Bet es zinu, ka viņa vienmēr redz, ko es daru. Un es cenšos darīt tā, lai Elgai par mani nebūtu kauns.”
