Ineta viņas sauc par meitām. Viņas Inetu par mammu. Tieši pēc Elgas Gruzdes bojāejas mamma ar viņas draudzenēm satuvinājusies.
“Es jau kā pusmamma esmu! Mums ierobežojumu nav!” saka Ineta.
Katru gadu Elgas dzimšanas dienā – 3. augustā – draugi, mammas aicināti, tiekas Zolitūdē. Vietā, kur Elga no veikala vairs neiznāca.
Un, tiekoties tur, pie pagaidu pieminekļa, ģimeni un draugus pārņem dusmas. Par to, ka “pagaidu” ir tā ieildzis..
“Nav kur nolikt puķes, sveces tiek aizpūstas ar vēju. Jābūt iespējai apsēsties, parunāties, pieci gadi ir pagājuši,” saka Ineta.
“Bojā gājušie pelnījuši skaistu [vietu]. Tas ir jālemj valdības līmenī. Biedrība nevar viena pati,” saka Ineta.
“Mans galvenais pienākums ir saglabāt viņas piemiņu. Lai par viņu atceras draugi, radi,” piebilst Elgas mamma.
Elgas mamma Daugavpils Krievu licejā māca latviešu valodu un literatūru. Ar valodu viņai ir īpašas attiecības: “Mirusi... Es tādu vārdu nelietoju. Nomirst... nomirst no vecuma, no slimības. Šeit viņai bija laupīta dzīvība! Tas ir kas cits!”
Tiesā Elgas mamma bijusi tikai tad, ka izsaukta liecināt. Viņai ir sajūta, ka tiesa ne ar ko nebeigsies.
Bojāgājušā Andreja Burvja tētis Imants Burvis savukārt atzīst, ka Zolitūdes jautājumā viņu visvairāk laikam sarūgtina tas, ka mēs nemācamies.
“Vienīgais, ko mācamies, tas ir neatbildību. 40. gados bija Hirosima, un pasaule to neaizmirst joprojām. Šis gadījums Latvijai bija Hirosima, tā bija mūsu Hirosima, kā teica Valsts prezidents, slaktiņš, civiliedzīvotāju nogalināšana miera apstākļos. Pie tam – ar ļoti lielu valsts atbildība. Valsts atbildības sajūtas nejūt,” nosaka Imants Burvis.
“Parunājos ar cilvēkiem, kas nodarbojas ar celtniecību. Un pēkšņi noklausījos frāzi – ka vienīgais, ko iemācījušies, ir baidīties uzlikt pēdējo parakstu. Jo pēdējais atbildēs.
Tātad vienīgais, ko ir iemācījušies, - darīt visu, lai ne par ko nav jāatbild. Ja tas ir vienīgais, ko iemācījāmies, tad ir bēdīgi,” saka Burvis.
Arī viņš tiesā notiekošajam seko līdzi ziņās, ne atrodoties klāt zālē.
Kamēr gadiem turpinās tiesa un sarunas par vietas turpmāko izskatu, mūžībā aiziet vēl citi Zolitūdes skartie... Cilvēki gados, kuri zaudēja savus jau pieaugušos bērnus un bija spiesti kļūt par mammu vai tēti mazbērniem, kas palika bāreņi. Pārdzīvojumi dara savu.
Imants Burvis domā, ka 21. novembris valsts kalendārā jāieraksta ar melniem burtiem.
“Tam būtu jābūt pastāvīgā piemiņā. Var jau arī sēru dienu, var arī piemiņas dienu. Es ceru, ka tas ir pēdējais gadījums atjaunotās Latvijas vēsturē... “ piebilst Burvis.
