«Zinātne – tas ir cool!» Diasporas pētnieces par sievietēm zinātnē un medicīnā

Vai sievietes ceļš medicīnā un zinātnē ir grūtāks? Kā tas atšķiras Latvijā un ārvalstīs?  Vai sieviete zinātniece Hārvardā nedrīkst ģērbties sievišķīgi? Kāpēc Latvijā medmāsu vidū ir tik maz “brālīšu”? Kā ir strādāt sievietei skarbajā Anglijas un ASV zinātnes pasaulē, kas joprojām ir “vīriešu klubiņš”? Un par ko diasporas zinātnieces un medicīnas darbinieces apbrīno kolēģes Latvijā?

Par šiem un citiem jautājumiem 30. aprīlī Londonā notiekošās konferences “Sieviete medicīnā un Latvijā zinātnē un pasaulē” kontekstā stāsta trīs augsta līmeņa medicīnas jomas pētnieces un darbinieces, latvietes pasaulē:

Dace Dimza-Džonsa (Jones) – konferences iniciatore, Lielbritānijas Nacionālā veselības un aprūpes pētniecības institūta klīnisko pētījumu speciāliste, viena no Diasporas māsu un vecmāšu apvienības (DiMVA) dibinātājām un valdes locekle.

Karīna Beinerte – Diasporas māsu un vecmāšu apvienības valdes priekšsēde, Latviešu ārstu un zobārstu asociācijas (LĀZA) valdes locekle, Bērnu un pusaudžu psihiatrijas rezidente Modslija hospitālī Lielbritānijā, vienā no lielākajām psihiatrijas slimnīcām Eiropā. Viena no konferences idejas attīstītājām un organizatorēm.

Kristīne Oļeiņika   pēcdoktorantūras pētniece imunoloģijā Hārvarda universitātē (ASV), pētniece Rīgas Stradiņa universitātē, “Sieviešu sadarbības tīkla” valdes locekle.

Šķiet, mūslaikos Rietumu pasaulē vairs nebūtu vietas jautājumam par sieviešu līdztiesību. Tomēr daudzviet pasaulē, īpaši zinātnes lauciņā, tradīcijas ir iesīkstējušas un stereotipi mēdz būt no aizvainojošiem līdz pat komiskiem. Un stiprināt savstarpējo atbalstu vienmēr ir vērtīgi – tā uzskata konferences “Sieviete medicīnā un zinātnē Latvijā un pasaulē” organizētājas.

Par savu ideju un ceļu līdz realizēšanai stāsta tās autore Dace Dimza-Džonsa: “Tas radās pamazām, daudz kam savijoties kopā. Briti nesvin 8. martu, Starptautisko sieviešu dienu. Es savā darba vietā ierosināju, ka varam šo dienu veltīt sievietēm medicīnā un zinātnē, un tā jau pāris gadus organizēju pasākumus, kur savedu kopā zinātnieces, pētnieces, un te notiek ārkārtīgi interesantas diskusijas.

2020. gadā iepazinos ar Karīnu Beinerti, mums uzreiz izveidojās labs kontakts, vēlāk kopā nodibinājām Diasporas māsu un vecmāšu apvienību. Pērn septembrī vienā pasākumā Londonā uzsāku sarunu ar vēstnieci, prātojām, kā varētu stiprināt sieviešu lomu zinātnē, un es ieminējos par saviem darba pasākumiem, jautāju, ko viņa domā, ja to darītu plašāk, iesaistot diasporas un Latvijas pētnieces un veselības aprūpes darbinieces. Beidzot saņēmām finansējumu, nu varam realizēt šo tiešām ievērojamo pasākumu, atvedot arī kolēģus no Latvijas. Man gan jāatzīstas – es kā tauriņš plivinos ar idejām, bet lielo daļu vezuma organizēšanā vilka Karīna!”

Sieviete medicīnā var būt tāda, kāda grib

Karīna Beinerte.

Arī Karīna Beinerte šobrīd dzīvo un strādā Lielbritānijā – šo valsti savulaik izvēlējušies kopā ar vīru valodas un izglītības iespēju dēļ. Viņa piebilst – tēma ir aktuāla jebkurā profesionālā jomā: “Šo problēmu aktualizē arī pasaules veselības organizācijas. Medicīnā, piemēram, Latvijā, cik zinu, ir vairāk sieviešu nekā vīriešu, bet tas nenozīmē, ka darba vide ir līdztiesīga, un sievietes vienmēr saskaras ar lielākiem pārbaudījumiem, vismaz vēsturiski tā bijis.

Cerams, ka tas pamazām izlīdzinās, bet mums jāturpina strādāt pie tā, lai sievietes justos pieņemtākas darba vidē. Rūpes par ģimeni, bērnu kopšanas atvaļinājumi, algas atšķirības – tās jau ir transnacionālas un transprofesionālas problēmas, tieši tāpēc mēs vēlamies aktualizēt šos jautājumus.

Tas, ko es ar laiku esmu sapratusi, un ceru, ka tas tiks arvien vairāk izgaismots – sievietes ir ļoti, ļoti dažādas. Tas, kas vienai varbūt neder, citai der pat ļoti labi. Ir dažādas profesijas, jomas, tāpēc liela kļūda ir uzlikt tos stereotipus, kādai būtu jābūt sievietei vai kādai būtu jābūt sievietei medicīnā, teiksim, medmāsa – tas ir sieviešu darbs, bet ķirurgs – vīriešu. Sieviete medicīnā var būt tāda, kāda viņa grib, kas nu kurai ir par ambīcijām un spējas ko sasniegt. Tas ir mans galvenais vēstījums.”

Hārvardā pucēties neiesaka

Kristīne Oļeiņika konferencē runās par tēmu “Sieviete zinātnē Latvijā un pasaulē”. Viņa pēc mācībām Glāzgovā un Londonā nu nodarbojas ar pēcdoktorantūras pētījumiem imunoloģijā vecākajā ASV universitātē – Hārvarda Universitātē. Šeit valda tradīciju gars un “tā drīkst, bet tā nedrīkst” nerakstītie likumi. Viņa atminas zināmā mērā komisku gadījumu: “Man patīk pucēties, ģērbties solīdi, bet izteiksmīgi, sievišķīgi. Un te ārstiem un pētniekiem tas nav īsti pieņemts. Uz mani skatījās visai dīvaini, un reiz profesore cienījamos gados iesauca savā kabinetā un sāka stāstīt par to, ka man jādomā par to, ko velku, un ka nav pieņemts nēsāt augstpapēžu kurpes (ar to viņa domāja trīs centimetrus augsto fizioloģisko kurpes papēdi), ka nav pieņemts pucēties, ka te tomēr ir Hārvarda un mani neuztvers nopietni. Man tas likās diezgan traki, jo šķita – augstākās sfērās tomēr cilvēki ir pietiekami inteliģenti, lai atšķirtu vizuālo tēlu no tā, kas otram ir galvā. Skaidrs, ka ir kaut kādi sabiedrības priekšstati, bet man likās, ka mēs esam tikuši tālāk. Man tas bija sāpīgi, neizprotami, īpaši to dzirdēt no citas sievietes savā jomā. Nevis – izcelsim to, ar ko mēs, sievietes, atšķiramies, bet kļūsim līdzīgas vīriešiem! Tas, starp citu, ir arī pētīts – tās sievietes, kuras ir izsitušās, ir pieņēmušas vīrišķīgās īpašības, kas viņām ļauj izdzīvot šajā vīriešu pasaulē: piesardzība, apsvēršana, nevis eksperimentēšana, riskēšana.”

Kristīne Oļeiņika atzīst, ka ļoti izjutusi – sievietei zinātnē būt ir grūtāk, vismaz Anglijā un ASV: “Tas gan nav tādā līmenī kā Japānā, kur visi profesori ir vīrieši, un tad viņi liek fotogrāfijas ar vieslektorēm no konferencēm, lai attēlos būtu vismaz kāda sieviete un parādītu, ka viņas vispār tajā jomā ir. Tas ir kā vīriešu klubs, viņu pasaule. Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā, situācija ir citāda. Ir dažādi aspekti, kāpēc. Viens ir atalgojums. Otrs – var teikt, ka zinātne Latvijā ir lēnāka. Profesora darbu iespējams apvienot ar ģimeni. Amerikā visām, kas spējušas tikt augstu un tālu, nav ģimenes vai arī tā ir ārkārtīgi atbalstoša. ASV ir arī lielāka konkurence, lielāks spiediens.”

Kristīne Oļeiņika.

Kristīne Oļeiņika saka – kaut arī sievietes proporcionāli pārstāvētas zemākajos, vidējos līmeņos, piemēram, doktorantūrā, profesoru līmenī sieviešu ir jau daudz mazāk. Pētniecei dzimumu līdztiesības jautājums vienmēr bijis svarīgs, arī Latvijā. Par savu misiju viņa uzskata palīdzēt citām sievietēm: “No savas un citu pieredzes zinu, cik ļoti palīdz, ja blakus ir kāda, kas jau izgājusi tam visam cauri un atbalsta ar padomu. Protams, tas daudzreiz notiek neformālā veidā, nav tādu īpašu shēmu, un mana vēlme tomēr būtu mentoringu pacelt arī oficiālākā līmenī, sakārtot.”

Svinēt sievieti zinātnē

Dace Dimza-Džonsa savulaik uz Angliju devās līdzi vīram, kas tur uzsāka mācības. Atbilstoši savai Latvijas izglītībai sabiedrības veselības jomā sāka strādāt Lielbritānijas Nacionālajā veselības un aprūpes pētniecības institūtā, tobrīd – viszemāk atalgoto darbu. Pati teic, ka tā ir priekšrocība, jo, pamazām izglītojoties, gūstot pieredzi un veidojot karjeru, nu pārzina visus līmeņus. Šobrīd Dace Dimza-Džonsa pārrauga vienlaicīgi vairāk nekā simts klīniskos pētījumus, no kuriem daudzi ir tā dēvētie pirmās klases pētījumi. Viņai ir arī tiesības parakstīt pētniecības budžetu, pandēmijas laikā viņa bija viena no tiem, kas ar kompānijām diskutēja par vakcīnu budžetu slimnīcām nacionālajā līmenī.

Dace Dimza-Džonsa piekrīt, ka, lai arī Lielbritānijā medicīnas jomā ir ļoti, ļoti daudz pētnieču sieviešu, tomēr pētniecības pasaulē sievietei izsisties Lielbritānija, kas taču tomēr ir ļoti atvērta valsts, ir visai grūti: “Manā vispārējā skatījumā es speciāli nedalu cilvēkus vīriešos un sievietēs. Bet šoreiz tomēr gribas akcentēt sievietes, īpaši, ja mēs runājam par akadēmisko pasauli, kur tava vērtība tiek mērīta publikāciju skaitā, nevis kāds cilvēks tu esi, diemžēl tā ir. Sievietēm līdztekus nāk privātā dzīve – aprūpējam vecākus, audzinām bērnus. Un bieži vien tas ne pārāk labi atspēlējas profesionālajā laukā.

Ja pavisam godīgi, zinātne reizēm ir tāds žurku skrējiens, lai gan pēc būtības zinātnē mums vajadzētu darboties, lai palīdzētu sabiedrībai, pacientiem.

Realitātē sievietēm šis ceļš nav viegls, akadēmiskā pasaule – vismaz Lielbritānijā, es varu spriest par savas mītnes zemes piemēru – ir ļoti vīrišķa pasaule. Te ir ļoti senas un spēcīgas akadēmiskās tradīcijas. Manas kolēģes, kas ir gados vecākas, nereti dzird sakām: es biju pirmā sieviete departamentā! Es biju pirmā, kam atļāva pieskarties šai ierīcei! To es te dzirdu ļoti bieži. Un tāpēc es sievieti gribētu likt nevis konkurences aspektā, bet svinēt sievieti;  nevis teikt, ka sieviete ir kaut kādā ziņā pārāka, labāka, bet vienkārši viņu atbalstīt.

Dace Dimza-Džonsa.

Es ļoti daudz laika šeit, Mančestrā, darbā pavadu ar meitenēm, kas nāk no ne pārāk labi situētām aprindām, un mēs ar viņām strādājam, lai viņās radītu interesi par zinātni, vēlmi nodarboties ar pētniecību. Meitenes ir no ļoti dažādām sociālām grupām. Austrumu kultūrās sievietēm ir vēl daudz skarbāki apstākļi, vēl grūtāk izrauties.

Mēs parādām, ka paturēsim roku, dosim impulsu, lai viņas virzītos uz priekšu karjerā un savos mērķos.

Sievieti es personīgi uztveru kā tādu, kas par visiem var parūpēties, un veselības aprūpes sistēmā jābūt šai empātijai, rūpēm, un tā ir īpašība, kas sievietēm piemīt – vai nu ģenētiskā ceļā, vai ieaudzināta, vai kvalificēta. Bet tā izpaužas absolūti dabiski. Tas nenozīmē, ka mēs negribam mūsu pasākumos redzēt vīriešus, mēs noteikti viņus gribam redzēt, jo aiz katras stipras, gudras sievietes ir vīrietis, kas viņu atbalsta. Un es gribu, lai mēs svinētu sievieti zinātnē, nevis, lai pateiktu, ka mēs esam labākas. Svētku jau nevar būt par daudz. Tagad mums tās nokrāsas ir visai pelēcīgas, drūmas, bet ja ir kaut kas, ko mēs varam izvilkt saulītē, tad ir labi.”

Medmāsa nav “ne-līdz-galam-ārsts”!

Latvijā situācija nereti ir citādāka. Piemēram, zinātnē un ģimenes medicīnā Latvijā ir daudz vairāk sieviešu, taču tas nereti saistīts ar zemāku atalgojumu – vīriešiem vairākas nozares vienkārši nešķiet pievilcīgas… Un savu tiesu dod arī stereotipi.

“Anglijā medicīnas māsa kā profesija ir ļoti populāra arī vīriešu vidū. Tas saistīts tieši ar ienākumiem. Māsas dara ļoti smagu un svarīgu darbu, un diemžēl atalgojums Latvijā ir pārāk zems,” uzskata Karīna Beinerte. Ja to palielinātu, tas pilnīgi noteikti palīdzētu piesaistīt vairāk vīriešu šai profesijā, kuras oficiālais nosaukums ir “māsa”, bet vīriešu kārtas māsas pacienti Latvijā mīļi sauc par “brālīšiem”. K. Beinerte ir pārliecināta, ka tieši tāpat būtu jāceļ arī profesijas prestižs: “Tas ir burvīgs darbs! Bet kaut kā vēl aizvien es dzirdu no Latvijas puses, ka uz māsām skatās tā…. Ka viņas pašas nejūtas it kā īsti pilnvērtīgas, it kā kaut kas, kas ir “ne līdz galam ārsts”. Tās ir pilnīgas muļķības, stereotipi, kas nepalīdz; stereotipi, kas ir novecojuši, un mums tiem jātiek pāri. Māsas ir tik ļoti kompetenti cilvēki!  Man liels prieks skatīties, kā ikdienā strādā katra veida speciālisti, kas ar mani darbojas multidisciplinārās komandās, tajā skaitā arī māsas. Latvijā vēl arvien subordinācijas sistēma ir legāla un notiek arī praksē. Tas, man liekas, nav pacientiem pats labākais veids. Māsas tomēr pacientam ir vistuvāk, aprūpējot viņu, un spēj varbūt arī labāk iestāties par to, kas pacientam vajadzīgs daudz dažādos līmeņos, jo ārsts ar to nestrādā, viņš pieņem citus lēmumus. Par jebkādu aprūpi faktiski būtu jālemj ārstam kopā ar māsu. Psihiatrijā šeit, kur strādāju, mēs tā darām – izlemjam kopā ar māsām, kā rīkoties konkrētās situācijās. Medicīnā neviens darbinieks nav izolēta vienība, pacienta aprūpe ir kopdarbs, tas ir arī mūsu sauklis, ar kuru kā ar karogu iet arī DiMVA, par to mēs ļoti cīnāmies un vēlamies, lai šajā virzienā vēl vairāk iet arī Latvija.”

Pētniecības māsas – vai būs arī Latvijā?

Par to, kā medmāsas pavisam tiešā veidā var iesaistīties inovāciju ieviešanā, stāsta Dace Dimza-Džonsa. Latvijā vēl mazzināms termins ir “pētniecības māsa”, Lielbritānijā savukārt tā ir jau ierasta prakse.

“Pētniecības māsa ir māsa, kas darbojas pētījumos, arī klīniskajos, vada tos un arī pašas nāk klajā ar inovatīvām idejām un pēta tās. Māsas ir vistuvāk pacientam un zina, kas viņam nepieciešams. Nereti inovāciju idejas ir vienkārši fantastiskas! Arī Covid-19 pīķa laikā, kad pacienti bija jānošķir un mainījās visa aprūpe, tieši māsas nāca klajā ar daudziem vērtīgiem ierosinājumiem,” aizrautīgi stāsta Dace Dimza-Džonsa. Tas gan nav vienkārši, jo jāpārkvalificējas un nepārtraukti jāmācās: “Katru dienu! Jāpārslēdz arī domāšana. Ja ir labi mentori, var sākt pamazām, ar datu ievadi, ar asistēšanu pētījumos, lēnām būvēt pieredzi un portfolio. Lielbritānijā esmu strādājusi ar pētniecības māsām, kam pat nav augstākās izglītības, toties ir milzīga pieredze. Klīniskā māsa ir kā cements starp ķieģelīšiem – starp pacientu, ārstu, industriju, farmāciju. Viņa bieži vien satur pētījumu kopā. Tas ir Lielbritānijas kontekstā, jo Latvijā pētniecības māsas praktiski, šķiet, nav. Ceru, ka ar laiku būs, Latvija tikai iegūtu.”

Jo inovācijas – tas nav tikai kaut kas liels, dārgs, sarežģīts un kaut kas, kas atnāk “no augšas”: “Šie stereotipi jālauž. Ja ir auglīga, pateicīga vide, piemēram, slimnīcā, ģimenes ārsta praksē, inovācijas var rasties iekšienē. Tas var būt it kā pavisam mazs, bet tomēr atklājums, kas atvieglo aprūpi. Varbūt māsa konstatē, ka plāksteri, ko līdz šim vienmēr lipināja horizontāli, daudz jēdzīgāk ir lipināt vertikāli. Inovatoru paaudze jāveido no pašu vidus!”

Pat valodnieks var radīt inovācijas medicīnā

Interesanti, ka Lielbritānijā, lai varētu strādāt medicīniskajā pētniecībā, pat nav obligāta medicīniskā izglītība: “Daudzi mani kolēģi ir mācījušies, piemēram, valodas, socioloģiju. Mans vīrs Latvijā studēja kultūras jomā, bet šeit uzsāka doktorantūru par pacientu drošības tēmu. Un tas ir tas jaukais, ka ir šī fleksibilitāte! Mums pat ir jauna profesija – pētniecības praktiķis, tā varētu to tulkot. Tie ir cilvēki bez akadēmiskās medicīniskās izglītības, tomēr sniedz lielu pienesumu medicīniskajā pētniecībā.”

Protams, ir jāiziet apmācības, jāapgūst terminoloģija. Kā Dace smejas – pētnieki runā savā, īpašā valodā, kuru cilvēki no malas nesaprot. Tiek piedāvāti kursi atsevišķu manipulāciju apgūšanai: “Piemēram, ja pētījumam tev nepieciešams veikt kardiogrammu, tu izej speciālus kursus, pierādi, ka vari pareizi to izdarīt, proti strādāt ar pacientu. Tas daudziem ir tas mulsinošais – ka visu laiku jāmācās, visu laiku nepieciešami jauni sertifikāti. Tomēr tai pat laikā tas uztur mentālu jaudu, satiec jaunus cilvēkus. Dažos pētījumu virzienos ir iespēja daudz ceļot, jo apmācības mēdz notikt dažādās pasaules malās, un tā ir tā foršā daļa – mācīties no kolēģiem citur pasaulē.”

Pētījumu vadītāja saka – galvenais vērtēšanas kritērijs ir padarītais darbs: “Te tas ir patīkami, ka nav atšķirības, vai esi profesors, praktizējošs ārsts vai tehniķis – katram, kurš vēlas dot savu pienesumu, ir nozīme, un visiem tiek dota iespēja. Arī šeit tomēr ir grūti atrast labus darbiniekus, tāpēc viņi tiek respektēti.”

Dace Dimza-Džonsa gan uzskata, ka pētījumu praktiskā ieviešana dzīvē notiek pārāk lēni. Paradoksāli, bet pozitīvas korekcijas šeit ieviesusi pandēmija: “Aizpildāmo papīru kalni mazinājušies, daudz kas notiek virtuālajā pasaulē. Cilvēki sapratuši, ka inovācijām jāaiziet pie pacientiem pēc iespējas ātrāk. Ir, protams, visādi – “Novavax” vakcīnu mēs izpētījām ātri, dabūjām rezultātu, ka efektīva, bet politisku vai citu man nezināmu iemeslu dēļ tā ļoti, ļoti lēnām nonāk pie sabiedrības. Ir diemžēl politika, savstarpējās simpātijas un antipātijas, nauda, kas šīs lietas ietekmē.”

Latvijai jāmācās eksportēt zināšanas

No malas nereti skaidrāk redzamas gan pozitīvās lietas, ko paši mēdzam nemanīt, gan arī jomas, kur būtu labi ko pamainīt. 

Kristīne Oļeiņika daudzus gadus darbojas Anglijas un tagad arī ASV pētniecības vidēs, bet vienlaikus regulāri sadarbojas arī ar Latvijas studentiem un pētniekiem, tāpēc savas jomas pētījumu procesu labi pārzina.

Viņa uzsver, ka zinātnes izglītība Latvijā ir laba, ārkārtīgi labi raksturotas pacientu grupas, ļoti profesionāli, kreatīvi un elastīgi domājoši ārsti. Kristīne novērtē Latvijas speciālistu kritisko domāšanu un pieeju problēmu risināšanai. Un vienmēr iedvesmojas, strādājot vienā komandā ar latviešiem – dažreiz gan esot grūti iekustēties atturīgās mentalitātes dēļ, bet pēc tam visi iesaistoties ļoti aktīvi un katram vienmēr ir kāda ideja.  

Latvijā sāk arī parādīties kapacitāte veikt liela mēroga pētījumus, kas palīdz risināt veselības problēmas pasaules mērogā. Viņasprāt, Latvijas pētnieki negūst patieso atzinību:  “Ja Latvija iesaistās starptautiskos pētījumos, mēs atdodam klīniskos paraugus, informāciju, Latvijas profesori ir kaut kur vidū starp simts citiem un negūst pelnīto atzinību. Netiek atbilstoši novērtēta jauno ārstu centība paraugu atlasē, viņiem nav iespējas analizēt kopīgos datus. Redzot to, cik kvalitatīva ir pētniecība Latvijā, cik labā līmenī viss tas ir, arī medicīna un pacientu aprūpe un viss pārējais, man gribas, lai latviešiem ir tā atzinība par darbu, ko viņi dara!”

Viņasprāt, uzlabojama būtu pētījumu infrastruktūra, savukārt gan pasniegšanai, gan pētniecībai būtu jāizkāpj no lineārā piegājiena “paskatīties, vai A noved līdz B”, tā vietā vairāk attīstot mehānismu un domu.

Tomēr par būtiskāko viņa uzsaka domāšanas maiņu – līdz šim joprojām lielākoties darbojas princips: ja kaut kas labs izgudrots citās valstīs, o, jā, mums tas jāatved uz Latviju! Vai arī – kā atklājums, kas pierādīts citur, attiecināms uz Latvijas populāciju: “Parādām, jā, ka Latvijā ir ļoti līdzīgi, bet tālāk? Latviešiem vairāk tā domāšana, ko varam ieviest no pasaules, nevis kā eksportēt savas zināšanas. Latvijā ir pietiekami daudz atklājumu un inovāciju, lai mēs varam domāt, kā to nest laukā pasaulē.”

Kā zinātni padarīt “sexy”?

Dace Dimza-Džonsa uzsver vēl kādu aspektu – šobrīd Latvijas publiskajā telpā zinātnes jautājumi ir atstāti ēnā. Interneta medijos ir sadaļas “Kultūra”, “Bizness”, “Sports”, bet zinātnes – nav… Par zinātni lasāms vien tad, ja ir kāda atklājuma “bumba” vai bulvārpreses ziņas ar nu jau anekdotisko teikumu “Kā atklājuši britu zinātnieki…”. Viņa uzsver, ka ir svarīgi interesi par pētniecību, zinātni radīt jau no bērna kājas. “Anglijā ir raidījumi bērniem par zinātni, tik superīgi, smieklīgi! Tur stāsta to, kas bērniem attiecīgā vecuma posmā interesē, bieži vien pieaugušajiem tas liekas, nu, tā, reizēm tur pat tādas riebīgas lietas – par to, kas un kā notiek ķermenī. Bet tā arī ir zinātne! Latvijā turklāt joprojām ir jābūt uzskatam, ka tev ir jābūt superpuper gudram, lai tu kļūtu par zinātnieku. Ja neesi mācījies prestižās skolās, tad tev zinātnē nav ko darīt. Bet man ir daudzi kolēģi, kuru sociālā vide ir bijusi tāda, ko dēvē par nelabvēlīgu, viņi nav gājuši tajās labākajās skolās, bet bijis kolosāls skolotājs vai arī viņus iespaidojuši televīzijas raidījumi, un nu viņi paši nodarbojas ar pētniecību.”

Viņa pati par pētniecību runā ar apskaužamu aizrautību un degsmi. “Kaut kas noteikti jāmaina! Tukšums presē varbūt arī tāpēc, ka Latvijā ir salīdzinoši maz to, kas izvēlas zinātnes ceļu, jo zinātne jau neskaitās „sexy“. Ja būtu kas tāds, kas zinātni par tādu padarītu!” pētniece smejas. “Lielu lomu spēlē popkultūra. Jāiet runāt ar sabiedrību tādā valodā, kādu sabiedrība saprot. Kaut kādā veidā jādabū tas vēstījums pie sabiedrības, ka zinātne – tas ir „cool“. Visiem maniem klasesbiedriem, kas aizgāja studēt eksaktās zinātnes, ir ļoti labi darbi, labi atalgoti, pieprasīti. Arī valsts mērogā tas veicina konkurētspēju, ja ir globāla līmeņa speciālisti. Varbūt jādabū lielās pasaules kompānijas, kas ienāk Latvijā un nogruntē te savu biznesu. Tad viņi piedāvās darbavietas, sponsorēs pētījumus. Būs klasteri, būs pieprasījums pēc informācijas. Radīsies jaunas platformas, būs spēcīgāka informācijas aprite.”

Dace uzsver zinātnes aizraujošo pusi: “Ja nerunājam par strikti akadēmisko vidi, tad darbs zinātnes laukā ir interesants un nekad nav garlaicīgs. Iepazīsti ne tikai dabas noslēpumus, bet arī ļoti daudzus cilvēkus no visas pasaules, vari daudz ceļot, uzzināt par atklājumiem, kas pārējiem kļūs zināmi tikai pēc gadiem desmit, bet tu jau tur esi iekšā! Reizēm es pati nespēju noticēt tai videi, kur patiesībā esmu, tas ir tāds adrenalīns, kad vari būt klāt tiem notikumiem!”

Diaspora kā Latvija

Visas trīs medicīnas jomas pārstāves ir vienisprātis – sadarbība starp diasporas un Latvijas pētniecēm un medicīnas darbiniecēm un darbiniekiem ir ļoti aktīva no abām pusēm, tikai šobrīd vēl haotiska un primārais, ko vēlas arī diasporas organizācijas – šo sadarbību kaut kā strukturēt un sakārtot, lai tā kļūtu produktīvāka.

“Mēs jau vēl esam ļoti jauni! Bet zinātnieku skaits ārpus Latvijas strauji aug. Vismaz manā jomā. Vienu brīdi institūtā bijām pieci latvieši doktoranti imunologi! Kādēļ daudzi dodas prom? Lielākoties tādēļ, ka Latvijā pagaidām nav iespēju specializēties specifiskās jomās. Piemēram, ir bioloģija un medicīna, nav medicīniskās bioloģijas. Nu jau tas lēnām sāk mainīties,” procesus vēro Kristīne Oļeiņika. Viņa pati uz Skotiju devās jau uzreiz pēc vidusskolas. Studējusi matemātiku, fiziku, ķīmiju, biologiju, bet pēc lekcijas par imunoloģiju ieinteresējusies tieši par šo jomu, un laimīgas nejaušības dēļ tieši Glāzgovas Universitāte bija viena no nedaudzajām Lielbritānijā, kur iespējams specializēties šajā jomā. Par savu bakalaura darbu Kristīne saņēma Britu imunoloģijas biedrības balvu, un vēlāk turpināja studēt Londonas Universitātes koledžā. Doktorantūras laikā vairāk sākusi sadarboties ar Latviju:

“Man ir ļoti līdzīgi kā daudziem, kas turpina mācīties, pētīt, strādāt ārpus Latvijas – vēlme atdot parādu savai dzimtenei, pateikt paldies par to, ko Latvija devusi, dalīties ar zināšanām. Man personīgi vēl ir tāda ģimenes lieta – vectēvs bija kardiologs, un viņam tādas Hārvarda, Londonas, Glāzgovas universitātes ir tukša skaņa, neko nenozīmē. Mana vectēvam daudz lielākā vērtē ir tas, ka nu esmu mācībspēks Rīgas Stradiņa universitātē! Arī diasporā ir zinātnieki, un diaspora nav atrauta no Latvijas. Un ir, kas atgriežas. Arī es nākotnē noteikti varētu dzīvo Latvijā, bet pagaidām man vēl daudz, ko mācīties, un es gribu mācīties no pasaules labākajiem!”

Kristīne arīdzan cieši sadarbojas ar Latvijas sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīklu, un tuvākajā laikā plānots dibināt organizāciju “Sievietes medicīnā”, kas palīdzētu gan risināt sieviešu veselības jautājumus, gan veidot mentoru programmas.  No konferences viņa gaida atgriezenisko saiti un arī iedvesmojošas tikšanās: “Mani interesē, kā citas sievietes risinājušas šķēršļus, mani interesē praktiskie aspekti, bet arī – iedvesma. Man vienmēr ārkārtīgi patīkami dzirdēt veiksmes stāstus. Un ir forši kopā pasmieties arī par kādām muļķīgām lietām!”

Arī Karīna Beinerte piedalās pieredzes apmaiņā ar Latvijas speciālistiem. Viņa uzsver, ka medicīnas sistēma Latvijā pamazām sakārtojas, bet šobrīd tomēr joprojām tieši sistēma bieži ir iemesls, kāpēc tik daudzi medicīnas darbinieki aizbrauc no Latvijas. Aptaujas rāda, ka citi biežākie iemesli: izglītība, iespēja attīstīties profesionāli, atalgojums.
Svarīgi tomēr zināt, ka visi speciālisti nav Latvijai zuduši un uztur ciešus profesionālos kontaktus.

“Jau pēc II Pasaules kara tika dibināta Latviešu ārstu un zobārstu apvienība, lai  viens otru atbalstītu, esot svešumā. Pēc PSRS sabrukuma organizācija sāka sadarboties ar Latviju, sniedza dažāda veida palīdzību. Kad pati iestājos LĀZA, pamanīju, ka ir milzīgs robs – māsas! Un mēs apzinājām medmāsas un vecmātes, darbs rezultējās ar DiMVA dibināšanu un nu jau arī aktīvu darbību. Gan LĀZA, gan DiMVA aktīvi darbojas, atbalsta Latvijas kolēģus, organizē seminārus un pasākumus un citādi sadarbojas. Mana vēlme būtu, lai abas organizācijas nedaudz standartizē sadarbību, lai tā ir strukturētāka. Un, protams, mēs iestājamies par diasporas mediķu tiesībām Latvijā, tas minēts arī nesen pieņemtajā Diasporas likumā.”

Karīna Beinerte uzsver – semināri, konferences un līdzīgi pasākumi nav tikai “parunāšanās”, bet tiem ir arī pavisam praktiski un taustāmi rezultāti: “Rezultātus redzu visu laiku! No sākuma pati varbūt biju nedaudz skeptiska, bet tagad esmu ļoti patīkami pārsteigta un pārliecināta, ka šiem pasākumiem ir milzīga nozīme! Jo tie saved kopā cilvēkus, un tad rodas tīkls: veidojas kontakti, veidojas pašorganizējošas komūnas, un tur, kur ir pašorganizēšanās, vienmēr ir spēks. Un tad ir pavisam taustāmi rezultāti.”

Arī no šīs konferences Karīna Beinerte sagaida jaunus projektus un sadarbības virzienus, jaunas idejas.

“Sadarbība starp dažādām valstīm notiek, es teiktu, ik stundu! Mans telefons neklusē nevienu brīdi, mums ir arī diasporas māsu čats, kur var uzdot jebkādu jautājumu,” saka Dace Dimza-Džonsa. “Esmu piedalījusies neskaitāmos pasākumos kā runātāja, neskaitāmos neoficiālos tējas vakaros virtuāli, kur apskatām kādas noteiktas tēmas. Esam piedalījušās vadlīniju izstrādē, programmu rediģēšanā. Risks tāds, ka varam sevi izsmelt. Strukturizēšana varētu palīdzēt. Londonā varētu izkristalizēt tēmas, kur dalība visnepieciešamākā. Arī mazie projektiņi, arī neoficiālā saziņa ir ļoti būtiska, jo ar katru mazo padomiņu vari mainīt kāda pacienta veselības iznākumu, kā viņam diena beigsies.”

Visas trīs dāmas uzsver, ka sadarbība ir abpusēja, divvirzienu. “Ir daudz dažādu ieguvumu gan Latvijai, gan arī diasporai, kuras aktīvistiem ir ļoti svarīga piederība Latvijai. Iesaistoties organizācijās, arī tā var spēcināt latvietību. Informācijas apmaiņa vienmēr ir pozitīva, it sevišķi medicīnā un zinātnē, kur nepieciešama konstanta attīstība un mācīšanās dzīves garumā. Rietumos lielā mērā viss ir salikts pa plauktiņiem. Es apbrīnoju to, cik Latvijā visu var izdarīt daudz ātrāk un efektīvāk, un arī elastīgāk. Tā ka Latvijai noteikti vajag izmantot savu potenciālu!” uzsver Karīna Beinerte.

Dace Dimza-Džonsa piebilst: “Ir tās “virtuves lietas”, ko runājam ar Latvijas māsām, piemēram, izdegšana. Nupat ir risks, ka nākamo 15 gadu laikā nebūs, kas rūpējas par cilvēkiem… Nav noslēpums, ka daudzas māsas aizbrauc uz ārvalstīm vai arī nestrādā profesijā. Mēs redzam, ka arī mūsu atbalsts palīdz tomēr daudzas lietas sakārtot. Jo tajā pašā laikā entuziasms ir fantastisks. Latvijā sievietes ir aktīvākas, darbojas zinātnē, politikā biznesā. Esmu runājusi ar Latvijas māsu asociācijas pārstāvēm pat pusnaktī – viņām ir dežūra. Un tad man jājautā – bet kā jūs to visu dabonat gatavu?! Vēl taču ir ģimene, mācības, pētniecības darbi… Latvijā ar minimāliem resursiem tiek izdarītas lielas lietas! Tēlaini salīdzinot – šeit [Lielbritānijā] iedosi recepti, piecpadsmit sastāvdaļas un vēl šefpavārs būs blakus, bet cilvēks stāvēs un nezinās, ko iesākt. Latvietei iedod trīs sastāvdaļas, un viņa, viens un divi, uzceps kūku!”

Konference “Sieviete medicīnā un zinātnē Latvijā un pasaulē” notiek 30. aprīlī Londonā.

Tiešraidē daļai no konferences būs iespējams sekot sociālā tīkla “Facebook” DiMVA profilā, ieraksts vēlāk būs pieejams arī platformā “Youtube”. Konferences programma un sīkāka informācija vietnē: esilv.org

Vienlaiks ar konferenci sadarībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru notiek arī  speciāla programma un diasporas un Lielbritānijas profesionāļu konsultācijas Latvijas dzīvības zinātņu jomas jaunuzņēmumiem par inovāciju komercializāciju Lielbritānijas veselības aprūpes nozarē.

Konferenci organizē Diasporas māsu un vecmāšu apvienība, diasporas uzņēmēju, zinātnieku un profesionāļu kustība #esiLV, Latviešu ārstu un zobārstu apvienība, Latvijas izcelsmes studentu un pētnieku Lielbritānijā asociācija (ALSRUK) sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecību Londonā un Eiropas Latviešu apvienību. Finansiāli atbalsta Izglītības un zinātnes ministrija un Ārlietu ministrija.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt