Pa piesnigušo meža celiņu, kur vietām koku zari noliekušies līdz pat zemei, var nokļūt līdz Meža dizaina dārza pagalmam. Tur jau pa gabalu sarkanos tērpos ar rūķu cepurēm galvās nevar nepamanīt divus rosīgus rūķus, kuri ar sniega lāpstām atbrīvo mazu sniega taciņu līdz Meža dizaina dārza mēbelēm, ko ieskauj lampiņas, kas koši iemirdzas krēslā. Te notika arī saruna ar galveno rūķi, četru bērnu māmiņu Katrīnu Knesi-Šmiti.
"Šis augošajām mēbelēm ir otrais sniegs, tad mēs satraucāmies, ka nenolūzīs. Skatāmies, ka visu iztur," pastāstīja Katrīna Knese-Šmita.
"Ļoti skaisti tieši sniegā var redzēt mēbeļu aprises. Apsnigušas lampas un krēsli izskatās smukāk nekā vasarā, kad ieaugušas krūmos, zaļajās lapās.
Es vispār esmu mūžīgais rūķis, man pašai Ziemassvētki ir mīļāki par dzimšanas dienu. Vispār mīļākais laiks gadā man ir ziema.
Mežā ziema ir fantastiska. Ja padomā par pasakām, visās pasākās ir mežs: Sarkangalvīte iet pa mežu, Sniegbaltīte aizmūk mežā, visas fejas dzīvo mežā. Mežs ir maģiska un noslēpumaina vieta. Kopš mēs dzīvojam mežā, ja arī nav sniegs, bet tikai apsarmo, mežs ir baltās mežģīnēs. Nevar neiedomāties, ka te ir jādzīvo rūķiem un jābūt pasakainam rūķu ciematiņam."
Katrīna Knese-Šmite stāsta, ka pati nāk no Liepājas – mūziķu un mākslinieku pilsētas. Viņa gājusi dažādos teātra pulciņos, sadarbojusies ar cirku, bet 2008. gadā jau pati kļuvusi par rūķi, kurš dodas ciemos un rūķojas.
"Vecīti es nekad neesmu tēlojusi, jo var jau uzvilkt kostīmu, bet tas ir tāds vīrišķīgs tēls, negribas šo tēlu bojāt. Vīrs ir Ziemassvētku vecītis. Ja mēs dzīvojam pasakainā mežā un rūķi šeit dzīvo, tad arī pie rūķiem visi var braukt ciemos. Mēs paspējam arī izbraukt uz kādu pasākumu.
Man ir īstenojies bērnības sapnis, kad gribēju kļūt par Ziemassvētku vecīša kundzi, skatoties filmas par fejām un elfiem. Sapnis ir piepildījies!"
Katram sevi cienošam rūķim azotē arī kāds īpašs dzejolītis.
Rūķīša vārds
Dzīvoja reiz dziļā mežā
Rūķītis ar garu bārdu.
Gāju es pie viņa ciemos,
Tikai nezināju vārdu.
Aizgāju un teicu: Sveiki,
Rūķīti ar garo bārdu!
Esmu atstaigājis ciemos,
Tikai nezinu tev vārdu.
Rūķīt's laipni palocījās,
Pasniedza man riekstu gardu,
Teikdams: Ēd un neuztraucies,
Ka tu nezini man vārdu!
Tā mēs brīdi pasēdējām,
Pļāpādami jautrus niekus,
Tad es beidzot atvadījos,
Pateikdamies par šo prieku.
– Tagad klausies, rūķis teica,
– Atklāšu tev savu vārdu
Jau simts gadu mani sauc par
Rūķīti Ar Garo Bārdu!
/H.Paukšs/
Meža dizaina dārzs Cīravas pusē durvis ver šajā nedēļas nogalē. Dienvidkurzemē rūķi un Ziemassvētku vecīši gana naski ir arī Ziemupes Rūķupē un Liepājā, Rūķu ciemā Redanā.
