Pirms astoņiem gadiem Ivaram Brencim ne jausmas nebija, ka dzīves ceļš un "viņas augstība nejaušība" aizvedīs uz dzīvi pasaules otrā malā.
Bet sākās viss, kā parasti tādos gadījumos – ar mazu ideju, garāmslīdošu domiņu, kas ienāca prātā Ivara draugam, darot garlaicīgos ikdienas darbus kantorī:
“Mans draugs Dainis izmācījās par juristu un strādāja advokātu birojā. Kā viņš pēc tam stāstīja – sēž birojā, bīda papīrus, vieni cilvēki tā rezultātā paliek bagātāki, citi – nabagāki. Un pēkšņi viņam tas tā piegriezies, ka sapratis – kaut kas jāmaina. Pirms tam Dainis ar vienu draugu bija stopējis cauri Eiropai uz Portugāli, tagad sprieda, ka jābrauc tālāk. Piedāvāja man kļūt par ceļabiedru. Toreiz mums vēl nebija konkrēta mērķa, viens no variantiem bija Austrālija. Es nodarbojos ar slēpņošanu un intereses pēc izdomāju paskatīties, kur ir tālākie slēpņi no Latvijas. O, Antarktīdā! Pēc tam papētu – arī Četema salās, un tās attāluma ziņā atrodas vēl tālāk. Tā nu par mērķi nospraudām aizceļot uz tālāko apdzīvoto vietu no Latvijas, un tā bija Pita saliņa Četema salu grupā. Un forši, ka tomēr bija tāds noteikts mērķis, citādi droši vien bez jēgas būtu kaut kur paklejojuši, un viss.”
Sala, kas pirmā ierauga sauli
Ivars smejas, ka sākumā bijuši naivi: “Domājām – nu tik būsim lieli ceļotāji, rakstīsim, fotografēsim, un sponsori mūs apbērs ar naudu. Bet ceļotāju ir daudz, turklāt, ja tevi neviens nepazīst, naudu nedos. Protams, ja esi, piemēram, Lauris Reiniks, tad TV kameras pašas sekos, ir garantēta auditorija, cilvēks ir populārs, un skaidrs arī, ka nekur nepazudīs.”
Tā nu draugi gatavojās piedzīvojumam pašu spēkiem. Viņiem pievienojās arī sena draudzene Laura, un visi trīs devās ceļā 2014. gada septembrī.
Ceļojums ilga divus gadus – jaunieši vēlējās maksimāli daudz pārvietoties ar sauszemes un jūras transportu, bet tikai nepieciešamības gadījumā – ar lidmašīnu. “Bez lidošanas tikām līdz Indonēzijai.
Tad nauda sāka beigties, sapratām – ja nenostopēsim kādu jahtu, turpat arī iesprūdīsim, tāpēc nopirkām lidmašīnas biļetes līdz Jaunzēlandei.
Kopā bijām nobraukuši apmēram 11 000 kilometrus ar velosipēdiem, 10 000 – ar vilcieniem, ap 4000 – ar kuģi, un tikai pēdējo gabalu lidojām,” atceras Ivars.
Koka zīmi, kas ir pamatīgs, astoņpadsmit kilogramus smags ozolkoka dēlis, ceļotāji gan uz muguras līdzi nestiepa, tā viņiem vēlāk tika nosūtīta: “Zinājām, ka galamērķī gribam atstāt kādu zīmi, ne tikai uzņemt selfiju. Konkrētas domas gan nebija. Bet tā sanāca, ka Daiņa tēvs, kas bija bijis mežsargs, padeva ziņu "Latvijas Valsts mežiem" (LVM), viņiem patika ideja, redzēja, ka esam jau tālu tikuši, rakstījām arī blogu. LVM izveidoja zīmi "Latvija – 18 000 km" un sūtīja man uz Oklendu ar diplomātisko pastu. Tas gan radīja problēmas ar saņemšanu, jo Jaunzēlandē Latvijas vēstniecības nav un tolaik nebija pat vēl Austrālijā. Tuvākā vēstniecība atradās Japānā, Tokijā... Beigās, ja nemaldos, mums izlīdzēja Polijas vēstnieks.”
Jaunzēlandē jaunieši sapelnīja naudu lidojumam uz Četema salām un pasūtīja arī īpašu metāla plāksnīti, kurā sīkāk bija pastāstīts par viņu epopeju. 2016. gada maijā Pita salā Četema salu grupā zīme tika uzstādīta.
Sala faktiski ir privātīpašums – caur to ved viens publiskais ceļš, bet, tiklīdz no tā nokāpj, jau stāvi uz privātas zemes un tur vis nedrīkst uz savu galvu spraust visādus stabus un zīmes. Jauniešiem izdevies iedraudzēties ar zemes īpašnieku, tādējādi atrisinot šo jautājumu.
Jāpiebilst, ka latviešu atstātā zīme tur nebūt nav vienīgā no Eiropas, tā ir tālo ceļotāju diezgan iecienīta vieta. Ja zemeslodei cauri novelk taisnu līniju, tad Četema salas ir tieši pretī Francijai, tā ka arī francūži tur bijuši un uzlikuši savu plāksni. Poļu izcelsmes skulptors Voiteks izveidojis pat veselu skulptūru dārzu, kas izveidots, sākoties jaunajai tūkstošgadei vietā, kuru pirmo apspīdēs saule, sākoties 2000. gadam.
Jo Jaunzēlande ir viena no pirmajām vietām pasaulē, kur iesākas diena, bet Četema salās ir īpaša laika zona, kas ir par 45 minūtēm priekšā Jaunzēlandei. Četemieši apgalvo, ka viņi ir pirmie, kas ierauga sauli austam – lai gan tam nepiekrīt Ziemassvētku salu iedzīvotāji, kuri vēlas šo godu paturēt sev.
Fascinē kalni un okeāns
Pēc ceļojuma noslēgšanās Dainis devās atpakaļ uz Latviju, Laura vēl kādu laiku palika Jaunzēlandē un arī aizceļoja,
bet Ivars Kraistčērčā sapazinās ar savu tagadējo draudzeni, jaunzēlandieti vārdā Ambera, viņa gan dodot priekšroku latviskajai versijai – Dzintra.
2020. gadu abi pavadīja Latvijā, kur, izprotot dažas atšķirības mentalitātē, ļoti iepaticies arī Dzintrai. Tomēr dzīvot šobrīd Ivars izvēlējies Jaunzēlandē. Kad “Working Holiday” vīzai, ko uz gadu izsniedz jauniešiem un kas pieļauj arī strādāšanu, beidzās termiņš, Ivars nokārtoja vīzu uz partnerattiecību pamata un šobrīd ir pieteicis un gaida pastāvīgo uzturēšanās atļauju.
Visvairāk viņu šajā valstī fascinē daba un kalni: “Laikam tas no bērnības, kad kopā ar vecākiem dažreiz braucām uz Eiropu un staigājām pa kalnu takām. Neesmu alpīnists, kas kāpj pa sniegiem un lediem ar speciālo aprīkojumu, man patīk akmeņainās takas, kalnu pārgājieni bez speciāla ekipējuma, vienkārši ar mugursomu un labiem zābakiem.
Dienvidu sala tam ir ļoti pateicīga. Kraistčērča pati ir plakana, līdz ar to ļoti piemērota, lai pa to pārvietotos ar velosipēdu, kas man arī patīk. Tā atrodas Dienvidu salas vidū, un stundas brauciena attālumā uz dažādām pusēm ir dažādi kalni, turklāt blakus vēl arī okeāns!”
Jaunzēlandes daba patiesi ir iespaidīga un neiedomājami daudzveidīga, kaut platības ziņā tā nav diez ko liela (četras reizes lielāka nekā Latvija) – te ir kalni, fjordi, zaļas nogāzes un stāvas klintis, pludmales, alas, ezeri, geizeri, vulkāni, džungļi…
Jaunzēlandē nav bīstamu dzīvnieku, rāpuļu un pat kukaiņu. Kā tūristam ceļot uz Jaunzēlandi gan ir padārgs prieciņš, bet par intereses trūkumu šī zeme nesūdzas – īpaši pēc filmu sērijas “Gredzenu pavēlnieks” uzņemšanas. Paši jaunzēlandieši ir atvērti un sirsnīgi ļaudis, bet ļoti aizsargā visu savējo – vidi, dabiskos resursus, produkciju, tirgu.
Latvieši prot atrast labāko
Pirmiedzīvotāji salās bija maori, nu to no kopējā skaita ir vien apmēram 17 procenti. Maoru valoda gan ir viena no valsts valodām. Pilnīgu neatkarību no Lielbritānijas Jaunzēlande ieguva 1947. gadā, pirms tam tā bija kolonija un domīnija (Britu impērijas zeme, kurai ir piešķirtas pašpārvaldes tiesības – Tezaurs.lv). Toties tā bija pirmā zeme, kur sievietēm piešķirtas balsstiesības – jau 1893. gadā.
Dzīves kvalitātes ziņā Jaunzēlande allaž turējusies pasaules valstu augšgalā. Pērn gan reitingu tabulā nokritusies uz 24. vietu, bet, piemēram, 2010. gadā bija piektajā vietā. Savulaik šajā sakarā trimdas arhibīskaps Elmārs Rozītis, kurš arī pats ar dzīvesbiedri savulaik apmeklēja latviešu kopienu Jaunzēlandē, par to esot jokojis: “Latvieši jau vienmēr zinās atrast, kas ir labs!” Patiesi, Otrā pasaules kara bēgļu gaitas atveda latviešus arī uz šo tālo zemi.
1949. gadā Jaunzēlandes galvaspilsētas Velingtonas ostā ienāca pirmais kuģis, uz kura bija arī latviešu bēgļi, divu gadu laikā ieceļoja vēl pāris simti. Kopā toreiz ieradās apmēram pustūkstotis latviešu, kuri sākotnēji uzturējās bēgļu nometnē Kraistčērčā, bet vēlāk izklīda pa visu Jaunzēlandi. Daļa devās uz Velingtonu un Oklendu, pāris desmiti uz citām vietām, bet vairāk kā puse palika Kraistčērčā.
Nav precīzi zināms, cik daudz latviešu šobrīd dzīvo Jaunzēlandē. Saistībā ar “Working Holiday” vīzu jauniešu interese par iespēju vismaz uz laiku padzīvot šajā interesantajā valstī esot krietni pieaugusi, tomēr pastāvīgā latviešu kolonija ir neliela. Cik – grūti pateikt, bet noteikti mazāk par tūkstoti. Daudzi no Otrā pasaules kara bēgļu pēcnācējiem sevi neidentificē kā latviešus, ir pilnībā asimilējušies.
“Daudzās ģimenēs bija uzskats, ka Latvija nebūs brīva un ka atgriezties nevarēs. Un ko gan šeit darīt ar latviešu valodu? Atšķirībā no mūsdienām, toreiz Jaunzēlandes sabiedrība arī nebija tik atvērta un pieņemoša. Tāpēc daudzi vecāki speciāli neuzspieda latviešu valodu, tieši pretēji, mudināja integrēties, kļūt par vietējiem,” stāsta Ivars. Viņš pats ir mācījis latviešu valodu vairākiem vietējiem ar latviešu saknēm, kuriem modusies interese par senču valodu.
Šī gada aprīlī kopā ar aktīvistiem no Ziemeļu salas tika rīkota nometne, kur piedalījās 49 pieaugušie un 30 bērni. Uz Latvijas simtgades 18. novembra svētkiem Kraistčērčā sabraukuši 44 viesi – tad jau esot ievērojams skaits. Ivars teic – e-pasta listē viņam esot apmēram 85 cilvēki.
Pagātnes liecinieki
Kraistčērčā, kur dzīvo Ivars un Dzintra, joprojām tiek uzturēts arī Latviešu saieta nams. Sākotnēji pēc ierašanās 1950. gadu sākumā latvieši pulcējās Kraistčērčas Svētā Paula luterāņu baznīcā, kuras paspārnē tika dibināta Svētās Māras latviešu luterāņu draudze. Te tautieši pulcējās ne tikai uz dievkalpojumiem, bet, kā citviet mītnes zemēs, tas kļuva arī par savdabīgu satikšanās centru.
1971. gadā tika iegādāts zemesgabals ar ēku, ko latvieši paši pārbūvēja savām vajadzībām, nu arī šeit bija pašiem savs Latviešu nams, kas pastāv joprojām.
Ivars, kurš šobrīd pats samērā aktīvi darbojas ar diasporas sabiedriskās dzīves organizēšanu, sākotnēji par to uzzinājis gluži nejauši: “Kad vēl ceļojām pa Dienvidu salu, izmantojām kaučsērfingu un nakšņojām pie vietējiem. Vienas naktsmājas bija Rietumu krastā un, vēl pirms ierašanās sarakstoties, saimnieks teica – mans kaimiņš ļoti priecāsies jūs satikt, jo viņš ir latvietis. Līdz tam nevienu latvieti šeit satikuši nebijām. Aizgājām ciemos, tas izrādījās ļoti omulīgs vīrs, vārdā Modris, un, tā kā tas bija jūnijs, teica – ei, nu paklausieties, Kraistčērčā ir Latviešu nams, svinēsim Jāņus, brauciet, pievienojieties! Vecie trimdīši mūs ļoti silti uzņēma, bija ļoti jauks un līksms pasākums.”
Nu Ivars pats organizē latviešiem un viņu draugiem pasākumus, un vietējo diasporu zina diezgan labi. Ziemeļu salā ir vairāk ģimeņu ar maziem bērniem, bet Dienvidu salā ap Kraistčērču vairāk sastopama vecā paaudze:
“Mums bija viena latviete, Irma Dzenes kundze, kura tikai nupat maijā aizgāja aizsaulē 100 gadu vecumā. Viņa bija arī viena no retajām, kas pavadījusi bērnību Latvijā, nevis dzimusi bēgļu nometnēs.
Līdz pēdējam brīdim viņa dzīvoja savā mājā un negribēja neko dzirdēt ne par kādu veco ļaužu namu!
Tagad vecākais mums ir Elmārs, kuram tūlīt apritēs 99 gadi. Nu jau viņš stūrēšanu metis pie malas, bet vēl pirms gadiem četriem brauca no Rietumkrasta pāri kalnu pārejai uz pasākumiem. Bērni, mazbērni viņam teica – mēs taču tevi varam atvest! Bet viņš lepns, gribēja braukt pats. Mazmeita, kaut, protams, uztraucās par vectēvu, bet puspajokam, it kā sevi mierinot, teica – redze jau viņam švaka, bet dzirde laba, tad jau nav tik slikti. Te, Jaunzēlandē, redz, visās ceļu malās ir rievota līnija, ja mašīna sāk slīdēt nost no ceļa, saskarē ar riepu tā rada griezīgu skaņu.”
Tāda zaļuma kā Latvijā nav nekur
Šobrīd Ivars pats ir tāds kā neoficiālās pasākumu komitejas galvenais organizators. Biedrība, kurai juridiski pieder zeme un nams, apmaksā komunālos rēķinus, bet pati pasākumus nerīko, toties valde ir atvērta idejām.
Kādreiz tā kārtīgāk svinēti trīs pasākumu gadā: 18. novembris, gada ģenerālsapulce augustā un Jāņi. Jaunzēlandes latvieši gan smejas, ka Jāņus svinēt tur diezgan apgrūtinoši – tajā pasaules malā tobrīd ir ziema, aukstums, un saule riet jau piecos pēcpusdienā…
Nu tiek atzīmēts arī 4. maijs, Ivaram pašam patīk šad tad sarīkot kādu filmu vakaru. Ieviesta arī tradīcija – kopīga vārda dienu svinēšana maija beigās: “Daudziem dzīvesbiedri ir cittautieši vai, kā jau teicu, paši ir asimilējušies, tāpēc te nav tikai latviešu vārdi. Mums pie sienas ir paplašinātais kalendārs, ir lapas ar vārdiem, katrs var meklēt savējo. Visu jau tāpat tur nav, bet tieši tāpēc svinam 22. maijā, kad ir kalendārā neierakstīto vārdu diena. Es neesmu tāds “tautiskais” latvietis… Nedziedu korī, nedejoju tautas dejas. No latviešu ēdieniem vienīgais, ko protu gatavot, ir kartupeļu pankūkas. Tomēr uzturēt latvieti sevī ir svarīgi – un tas jau ir vienalga, kādā veidā. Daru to, kas patīk.”
Jaunzēlandes kā multikulturālas valsts virtuve ir ļoti dažāda, bet Ivars atzīstas – reizēm pietrūkstot Latvijas biezpiena sieriņu:
“Te var nopirkt, bet tikai saldētus un par dārgu naudu. Tik izmisis es tomēr vēl neesmu! Jo labāk man tie garšos tad, kad aizbraukšu uz Latviju un tikšu pie svaigiem.”
Un vēl viņš teic – lai cik krāšņa būtu Jaunzēlandes daba, tāds zaļums kā Latvijā neesot nekur citur: “Tas ir kaut kas neizskaidrojams… Te arī ir īsti meži, līdzīgi, kā pie mums, bet Latvijā, īpaši pavasarī, tas zaļums ir tik ļoti… nezinu, kā pateikt. Niansēts? Daudzveidīgs? Kupls? Te zaļums ir citādāks. Visur citādāks. Kad toreiz, 2020. gadā, ar divriteņiem ceļojām pa Latviju un Igauniju, atpakaļceļā pārbraucot robežai uzreiz šķita, ka meži ir citādi. Pazīstami un tuvi.”
* rakstā izmantoti materiāli no Veras Rozītes raksta laikrakstā “Latvietis”( Nr. 93)
