“Jāņkalnos” 20 hektāru platībā audzē mellenes, arī rabarberus, cidonijas, avenes, ābolus un sausseržus. Pirms astoņiem gadiem uzcelts pārstrādes cehs, kurā top sulas, sukādes, tējas un ogu konfektes.
Uldis Ozoliņš ar savu ģimeni dzīvoja Ogrē un strādāja par elektriķi Rīgā, bet 80. gados, kad ģimene kļuva lielāka, nolēma pārvākties uz laukiem. “Veselīgāks dzīvesveids, vairāk pie dabas, un laukos arī ar bērniem ir labāk. Bērniem gan bija grūtāk, vajadzēja vagās iet, sienu vākt,” piebilda Uldis.
Kamēr auga seši Ozoliņu ģimenes bērni, Uldis strādāja apkārtējos kolhozos un sāka nodarboties ar biškopību. Kad bija iespējams tikt pie zemes, izveidoja zemnieku saimniecību “Jāņkalni”.
“Taustījāmies, kaut ko meklējām. Toreiz biju dzērveņu asociācijā iestājies, dzērvenes ļoti patika, bet šeit nav tāda piemērota zeme, lai dzērvenes audzētu,” viņš stāstīja.
“Tad uzzināju par mellenēm. Nopirku 100 stādus – jutu, ka mellenēm zeme patīk. Cik līdzekļi atļāva, cik no Lauku atbalsta dienesta varēja subsīdijas izmantot, tā palielināju platības katru gadu. Nebija jau viegli no sākuma, kamēr iemācījāmies audzēt, no sākuma nekādas pieredzes, zināšanu nebija,” atcerējās Uldis.
Tagad Uldis saimniecību nodevis meitas Ilzes un viņas vīra Sanda rokās un cer, ka kādreiz tajā saimniekos arī mazdēls. “Tomēr saimniecību nevar pārdot. To darbu, kas te ielikts, nevar naudā novērtēt. Vislielākais prieks, ka turpina nākama paaudze un pēc tam turpinās nākamā,” viņš stāstīja.
Ilze deviņus gadus nodzīvojusi Norvēģijā, taču atgriezusies, lai pārņemtu saimniecību un pārstrādes cehu, dejo arī tautisko deju kolektīvā. “Latvijā ir vairāk iespēju, kur izpausties. Te ar basām kājām pa pļavu brien, bet Norvēģijā nevari pat atrast pļavu, kur drīkst iet, jo viss ir privātīpašums un nopļauts,” viņa piebilda.
Ne velti "Jāņkalni" ir Zemkopības ministrijas konkursa "Sējējs" laureāti nominācijā "Ģimene lauku sētā" – saimniecības uzturēšana ne tikai tiek nodota no paaudzes paaudzē, bet tajā joprojām aktīvi piedalās Ilzes māsas un brāļi.
“Vecākā māsa visus savus atvaļinājumus pavada pie mums. Tie ir tuvākie cilvēki, kuriem visvieglāk ir sastrādāties. Mums pat ir sapnis ne tik daudz piesaistīt svešo darba spēku, bet pašiem darboties, katram savā nozarē, jo šeit ir gan cehs, gan dārzs, gan bioloģiskā daļa, ekskursiju pieņemšanas, stādu audzētava,” stāstīja Ilze.
“Mēģinām reizi gadā satikties visi vasaras vidū, melleņu laikā. Mums "Jāņkalni" ir kā pulcēšanās vieta. Es domāju, ka savādāk arī nevar būt, jo te visi seši esam uzauguši, un te ir bērnības siltums, vienmēr gribas atgriezties,” viņa piebilda.
Sandis ar Ilzi norādīja, ka, saņemot nomināciju, jūtas ļoti novērtēti. Iegūto naudas balvu izmantos ezera pludmales sakopšanai, lai tā būtu kā dāvana visai ģimenei.
