Jaunklidzis ir maza apdzīvota vieta, kur saimnieku Valdi pazīst teju visi. Lielākais apriņķa lauksaimnieks, kurš 90. gadu sākumā sāka visu to, kas līdz šim ir tapis. Valdis stāsta, ka lauksaimniecībā galvenais ražošanas līdzeklis ir zeme. Un, ja skatās no tā punkta, tad tas, cik īpašumā ir zemes, tomēr ir zināms rādītājs.
Par riskiem Valdis stāsta - tas ir atkarīgs, ko sēj. Jo katram augam ir savi riski. Tāpēc ir svarīgi, kā sadalīt riskus starp ziemājiem un vasarājiem, starp kultūrām. Kvieši, mieži, rapsis, zirņi, pupas. Tagad parādās arī soja un auzas.
“Ir būtiski ievērot augu secību. Lai nezaudētu ražu un viss būtu sabalansēti. Pēc tam seko - ko mēslo, cik mēslo, kad mēslo. Augu aizsardzības līdzekļi. Visas tā sauktās „shēmas”, kādas lieto. Saprotams, tehnoloģijas. Un tam visam klāt nāk mašinērija jeb tehnikas parks. Materiāli tehniskais nodrošinājums ar glabātavām, graudu kaltēm. Šobrīd es runāju tikai par augkopību. Lopkopībai ir cita „opera”,” stāsta Valdis.
Viens nav cīnītājs jeb lauksaimniekiem ir jāsadarbojas
Valdis šodien ir kustībā. Ir vasaras vidus. Lauku tehnika un darba rokas ir brīvas. Uz lauka darbu ir mazāk, taču šī ir viena no svarīgākajām dienām gadā - Lauku dienas. Valdis tās organizē un šodien viņa laukos un saimniecībā ir daudz ciemiņu. Kolēģi un saimnieki no citiem Latvijas nostūriem. Viņš vēlas sev un citiem dot iespēju satikties.
“Daudzi uzdod šo jautājumu: kāpēc tu to dari? Vai tev no tā būs kāds labums? Protams, nekāda tieša labuma nav un nevar būt. Zināmā mērā mēs to darām idejas vārdā. Šī lieta ir iesākta un ir tradicionāla. Ir cilvēki, kas šurp brauc un ir. Tātad tas ir nepieciešams,” uzskata Valdis.
Lauku dienās „Irbīšu” saimniecībā ļaužu ir daudz. Domubiedri un nozares eksperti. Daudzi ir atbraukuši mācīties no labākajiem. Daži vēlas vienkārši spert pirmos soļus. Valdis šeit dalās pieredzē ar citiem.
“Tādējādi mēs visi kopā ceļam tos Latvijas laukus. Viens nekad nav cīnītājs. Jāsadarbojas visiem kopā,” uzskata Valdis.
Mēs esam Latvijas maza ciemata laukā. Te blakus nav lielceļu vai cilvēku burzmas. Te, izmēģinājumu laukā, kur tiek pārbaudīti dažādi preparāti un šķirnes, cilvēku satiksme ir kā uz Brīvības ielas. Šajā laukā salīdzina ražības, ziemcietības un kvalitātes rādītājus.
“Tajā iesēts ap 50 ziemas rapšu šķirņu. Tās ir no dažādām kompānijām, lai varētu salīdzināt, kā šie augi attīstās. Mēs nodrošinām vienādus nosacījumus ražošanas apstākļos, lai iegūtu salīdzināmas ražas. Šajā daudzveidībā var izvērtēt, kuras šķirnes dod labāko rezultātu,” stāsta Valdis.
Tā iegūst informāciju, lai nākamajā sezonā varētu sēt tās šķirnes, kuras mūsu apstākļos ziemo vislabāk un dod labāko ražu. Ar šo informāciju Valdis labprāt dalās ar saviem Lauku dienu ciemiņiem. Izmēģinājumi lauki ir aptuveni 70 ha lieli, kuros iesēti gan ziemas kvieši, gan ziemas rapši.
Ja Valdis ir saimnieks, tad Vilnis Līcītis ir viņa lielākais palīgs veiksmīgai saimniekošanai. Taču arī viņi ir kļūdījušies. Tikai tā var izaugt spēcīgi. Vilnis stāsta par rapšiem, kurus agrāk bija ļoti populāri audzēt.
“Bet tad radās tāda ideja - sēsim paši. Rudenī nokulsim, izkaltēsim un pavasarī to pašu sēsim. Mēs nopirkām tādu sēklu. Principā nebija ko kult. Dabūjām nopļaut visu lauku. Bija daudz hektāru,” atminas Vilnis.
Toreiz sēkla tik pirkta no pārdevējiem, kuri nebija sertificēti. Tā bijusi liela kļūda un mācība, ka jāpērk tikai pārbaudīta un sertificēta sēkla, stāsta Vilnis. Tikmēr Valdis stāsta, ka lauksaimniecībā risku netrūkst. Un tos paredzēt bieži vien vispār nav iespējams.
“Savā ziņā lauksaimniecība ir ļoti nepastāvīga. Te ir radošums, idejas. Un ir arī daudzi riski. Te ir jābūt ar izdomu un intuīciju. Lietas ir jāparedz, un ne vienmēr nauda spēlē pirmo lomu. Ir arī dabas apstākļi,” tā Valdis.
Lauksaimniecība = azartspēļu rulete
Valdis stāsta, ka ne katru dienu, bet ik pa brīdim ir jāpaskatās, kas ar graudu cenām notiek biržās, jo ja šodien graudu cena ir augšā, rīt jau var būt nokritusies.
“Tāpēc daudzi saka, ka lauksaimniecība ir kā azartspēļu rulete. Tu nezini, kurā brīdī uzlikt likmi. Kad to ražu pārdot. Tu nezini - rīt birža būs „augšā” vai „lejā”. Un kas būs pēc mēneša - kurp tā virzīsies. Viss ir atkarīgs no globāliem procesiem,” atklāj Valdis.
Un, kas interesanti, graudu cenas ietekmē arī politiskās norises. Kad pirms vairākiem gadiem Ukrainā tika notriekta Malaizijas lidmašīna, graudu cena uzreiz esot bijusi par 25-30 eiro lielāka. Un tas ir pilnīgi ar lauksaimniecību nesaistīts notikums.
Visus graudus arī nepārdod kopā. Ir graudi, kas ir derīgi pārtikai, un ir graudi, kas derīgi lopbarībai. Ja tie ir derīgi pārtikai, tiem jābūt nodalītiem atsevišķi. Ja tie ir derīgi tikai lopbarībai, tos nevarēs pārdot par augstāku cenu. Tie būs par zemāku cenu.
“Tad ir jāvadās no tā, kur tos noglabāt, kāds ir apjoms un šķirne. Kādi ir citi kvalitātes parametri, kuri būtu derīgi, ja tie graudi tiks izmantoti maizītes cepšanai. Ir šie parametri - proteīns, lipeklis, krišanas skaitlis. Tas nosaka, kādus miltus iegūsim. Kādi ir mūsu, Latvijas, graudi un maize? Tie ir labi. Ja tie izaudzēti pārtikas kvalitātē, ” tā Valdis.
Mūsu graudi tiek eksportēti lielā apmērā, salīdzinot ar to, kā bija kādreiz, 90. gadu sākumā. Tad mēs bijām graudu importētāji. Tagad esam lieli graudu eksportētāji, salīdzinot ar mūsu valsts lielumu.
“Un ar katru gadu kļūstam arvien lielāki eksportētāji. Graudkopības nozarē tas ir svarīgākais. Mēs ražojam eksporta produktu, ko brīvi var pārdot pasaules tirgū. Kvalitāte ir laba. Izskatās labi,” stāsta Valdis.
Darbs sev un citiem
Lauksaimniecība ir sezonāla. Vasaras cikls nodrošina darbu, tad ienākumu līmenis darbiniekim ir nedaudz augstāks. Bet Valda saimniecības modelis vienmēr bijis tāds, ka nodarbināšana notiek visu cauru gadu. Un maksā algu neatkarīgi no tā, vai ir darbs vai nav.
“Ziemā mēs atrodam iespēju, kā nodarbināt citos darbos, kas nav saistīti ar lauksaimniecību. Vai nu tas ir saistīts ar meliorāciju, vai arī ar mežu kopšanu. Ir kaut kādi remonta darbi, tehnikas remonti un pārējais. Cilvēki ir nodarbināti visu gadu. Jebkurā nozarē ir būtiska stabilitāte,” uzskata Valdis Circenis.
Tāpat saimniecībā tiek aicināti praktikanti no Priekuļu tehnikuma, kur jaunieši apgūst lauksaimniecības arodu. Valdis stāsta, ka viņi atnāk, vēl nesagatavoti darbam, bet saimniecībā tiek viss apgūts. Un praktikantiem ļauj arī kļūdīties, jo tikai tā var iemācīties kaut ko jaunu.
“Puišiem ir bail, ka citi smiesies. Mēs viņiem ļaujam pārvarēt sevi. Nebaidīties. Daudzi aiziet. Ir pāris, kas ir palikuši. Bet ir, kas aiziet tālāk. Pēc kādiem gadiem šādās lauku dienās satiekamies,” stāsta Vilnis.
Saimniecība, kas dibināta pirms 26 gadiem, ir viena no spēcīgākajām visā Latvijā. Labu darbaroku un, vēl vairāk, speciālistu ir maz. Un arī lauksaimniecībā, kā jebkurā darbā, vispirms sevi ir jāpierāda.
“Sākumā zālīti pļauj ar trimmeri un kopj mežu. Arī tas nav mazsvarīgs darbs. Kā es saku, akmeņu lasīšana ir gandrīz atbildīgākais darbs. Visi ir atbildīgi darbi. Citu te nav. Tu pierādi ar savu attieksmi, ka vari darīt vairāk, tad viņam iedod modernāku tehniku, atbildīgāku amatu.” stāsta Vilnis.
Valdis gan stāsta, ka dažkārt cilvēkiem ir iespējas, kuras viņi nemāk no zemes „pacelt”. Viņi staigā ar kājām pa zemi, bet neredz, ka varētu ar to darīt labas lietas.
“Sūkstās, ka kaut kas nav izdevies vai kādreiz kāds ir traucējis, vai paši kaut ko palaiduši garām. Un meklē laimi kaut kur pasaulē. Arī cilvēki, kas dzīvo ciematos, jā, daļa ir atradusi darbu Valmierā, Smiltenē vai pat Rīgā,” stāsta Valdis.
Bet kas cilvēku tur laukos? Vilnis stāsta, ka tā ir sakārtotā vide. Un ticība rītdienai. Tu rīt nāksi, un zini, ka būs darbs.
“Tas ir tāds miers. Bet tam apakšā ir dzinulis. Lai tas miers būtu, tev ir jākustas un jādara,” uzskata Vilnis.
Lauki ir patiesais latviskums
Bet kā laukos izaugt lieliem un stipriem? Valdis man atbild vienkārši: vajag darīt. Un darīt to, kas patīk. Un lauki, tas ir īstais latviskums, uzskata Valdis.
“Manā gadījumā tā ir situācija, kurā mēs šobrīd atrodamies. Vieta, lauki, mieži. Šis skats... Kad redzi šo sakopto vietu, tas ir latviskums. Mēs to sajūtam, saņemam caur zemi. Mēs dodam un ņemam. Tā ir mijiedarbība. Tā mēs dzīvojam šajā pasaulē,” uzskata Valdis.
Valdis stāsta, ka, esot laukos, visa politiskā ņemšanās, kas notiek, kaut kur attālinās. Šeit dzīves ritms noteikti ir lēnāks. To var izbaudīt. Lauki, lauku vide - tā mazliet pagarina mūsu dzīvi. Cilvēks atrodas organiskākā vidē, tur, kur viņam jābūt, lai justos brīvi un atvērti.
“Pilsēta ir mākslīgi radīta telpa, lai cilvēkam būt ērti. Bet savā ziņā lauki ir vēl ērtāki. Tu esi brīvs. Tu vari iziet, elpot, skatīties, baudīt. Laukos tu esi brīvs. Pats vari darboties. Pats realizējies un sasniedz kādus mērķus. Tas, manuprāt, ir gandarījums. Mēs caur to dodam kaut kādu artavu Latvijai. Caur to mēs bagātināmies un attīstāmies,” noslēgumā secina Valdis Circenis.
