Sadaļas Sadaļas

Zemīšu ģimene vēsturi godina 80 gadu vecā fotoalbumā un dēlu vārdos

Zemīšu ģimenei – Kasparam, Andai, Kārlim, Mārtiņam Matīsam un Jēkabam Robertam – valsts svētki vairāk saistās ar koncertēšanu, bet, kad nav jādzied, tad sanāk pie svētku galda, šķirsta ģimenes albumu, pieminot uz Sibīriju aizsūtītos.

Kur gan maija sākumā var meklēt kārtīgu latvieti?  Nu protams, ka dārzā! Tā kā arī šogad 4.maija  “Dārza svētku koncertu” drīkstam svinēt tikai #ģimenes lokā – Latvijas Televīzija kopā ar Māru Sleju un Reini Ošenieku devās apciemot desmit saticīgas, stipras un mīlošas Latvijā zināmas mūziķu un aktieru ģimenes. Svētkus sirdī neviens nav atcēlis!

”Es atceros to vēsturisko 4. maiju. Biju Cēsīs, un man bija jābrauc spēlēt ballīti. Bet visi gaidīja, nekur negāja, sēdēja pie televizora, jo bija jāsagaida balsojums. Un, kad vakarā satikāmies, mēs zinājām, ka vairs nebūs kā agrāk, ka tas ir ļoti, ļoti nopietns balsojums. Neviens nesaprata – kas būs, bet saprata, ka būs pavisam savādāk,” stāsta ģitāras virtuozs Kaspars. “Svētku sajūta, ņemot vērā manu darbu un cik sevi atceros – ir saistīta ar koncertēšanu. Ir bijis krastmalā milzu aukstums, pie Brīvības pieminekļa ar koriem un orķestriem daudz muzicēts. Mums svētki vairāk ir darīšana, nav jādomā, ko īpašu darīt.”

Arī Andai svētki ir biežāk saistīti ar koncertēšanu. “Es dziedu korī, kopš sevi atceros. Arī man šīs aktivitātes uz valsts svētkiem saistās ar uzstāšanos. Dodot svētku sajūtu citiem, tā atnāk arī pašai,” klāsta Anda.

Viņa uz rāda arī 80 gadu senu savas dzimtas foto albumu, kas ikdienā glabājas Rūjienā. Albums Zemīšu ģimenei ir goda vietā.

“Mūsu vectēvi ir bijuši Sibīrijā. Un viņi vislabāk zinātu rindu no “Čikāgas piecīšu” dziesmas – “Ar brīvību tā paknapāk, līdz tā pie visiem tiek, priekš dažiem liekas diezgan, bet visiem nepietiek” - nozīmi. Es zinu, ka mans tētis Sibīrijā ar bajānu ir staigājis pa sādžām un pelnījis naudu, lai būtu brāļiem un māsām ko ēst. Un tas bija Kārlis Zemītis, tāpēc arī mums vecākais dēls ir Kārlis. Un Andas vecaistēvs arī ir bijis tur, diemžēl arī palicis tur. Andas tētis – Arvīds Rolis – gan atbrauca mājās un joprojām dzied. Tā dziedāšana visādos apstākļos ir bijusi latviešiem raksturīga,” stāsta Kaspars.

“Arī latvieši, kas tika izsūtīti un aizbrauca uz pilnīgi svešu zemi, un dzīvoja mums neiedomājamos apstākļos, kā man arī tētis stāstījis, viņi prata svinēt svētkus. To arī darīja  iespēju robežās. Svētkus svinam arī mēs, un tad, kad mums nav jādzied, mēs visi sanākam pie svētku galda,” stāsta Anda.

Zemīšu vecākais dēls, mūziķis, kurš nes vectēva vārdu – Kārlis, atklāj, ka “mamma liek mums skatīties albumus, kas nav nemaz tik vienkārši. Nu, uzmini, kas tas ir? Un tu skaties, redzi daudzus cilvēkus melnbaltā fotogrāfijā… Mārtiņš toties visvairāk vectēva stāstus klausījies.”

Par albuma skatīšanos un kopā būšanu pie svētku galda turpina Anda: “Un tad šie stāsti aizvirpinās līdz mūsu vecvecākiem un dzimtai, kura kara laikā ir ļoti izkaisīta pa pasauli. Mūsu senči bija tie bagātnieki, kurus izsūtīja, jo bija tie latviešu zemnieki, kuri strādāja, kuriem bija saimniecības.” Andas vectēvu – Jēkabu Roli – 1946. gadā apcietināja un izsūtīja uz Vorkutu, pēc tam izsūtīja arī visu pārējo ģimeni – vecmammu ar maziem bērniem. “Mans vectēvs – Jēkabs – bija stiprs cilvēks, tāpēc tā nosaucām arī savu jaunāko dēlu. Par godu viņam arī mums ir Jēkabs.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt