Ar kāpostu audzēšanu jau sen sāka nodarboties Gunta vecāki, tāpēc bērnību viņš pavadījis, palīdzot vecākiem un smagi strādājot.
"Bērnības atmiņas man ir tādas, ka es te raudādams mizoju tos kāpostus. Principā visu bērnību strādāju. Tikai aizgāju uz skolu un nācu atpakaļ mājās strādāt. Vecākiem nebija daudz naudas, nevarēja nopirkt visu, ko gribēju.
Man bija visu vasaru govīm siens jāgriež otrādi, lai nopelnītu džinsu jaciņu, ar ko pirmajā septembrī iet uz skolu," stāstīja Guntis.
Tādēļ pēc skolas viņš nolēma, ka laukos nekādā gadījumā nepaliks, un devās uz Rīgu, lai mācītos par programmētāju. Tikai prakses laikā viņš saprata, ka sēdēt visu dienu telpā pie datora nav tas, ko viņš vēlas. Guntis apguva viesmīļa, bārmeņa un someljē profesiju. Tad parādījās izdevība doties uz Īriju, un tur viņš nostrādāja trīs gadus.
"Pēc tam atbraucu atpakaļ uz Latviju, mēģināju Latvijā strādāt par to pašu bārmeni, viesmīli, bet nu tās algas bija tādas, kādas bija, un nevarēja galus savilkt kopā, Rīgā dzīvojot," viņš atzina.
Tāpēc tālāk Guntis devās strādāt uz Angliju, bet nu jau ar skaidru mērķi – nopelnīt naudu savam biznesam laukos. To viņš trīs gadu laikā arī paveica.
"Vienā brīdī vienkārši bija kaut kāds klikšķis. Sapratu, cik ilgi es te kulšos pa tiem bāriem un viesnīcām? Neredzēju nākotni tajā visā.
Aizbraucu uz Angliju ar mērķi nopelnīt naudu, braukt atpakaļ un sākt audzēt zemenes," stāstīja Guntis.
"Man bija ļoti labi apmaksāts darbs, bet es tur tāpat nepaliku, jo jebkur, kur tu uz ārzemēm aizbrauc strādāt, tu vari pacelties, cik augstu tu gribi, tu tāpat esi iebraucējs, svešinieks tajā zemē. Nebija māju sajūtas tur," viņš atzina.
Guntis atklāja, ka pats zemenes nemaz neēd, taču tās ļoti garšo viņa sievai. Pašu aizrauj tieši audzēšana un tirgošanās.
"Ar zemenēm visu laiku ir kaut kas jauns, visu laiku jāmācās, jāeksperimentē. Nav tā, ka iestādi tā kā tādu kartupeli, gaidi un zini, ka rudenī novāksi, tur ir dažādas šķirnes, dažādas garšas. Siltumnīcā audzēju agrās, uz lauka vēlās šķirnes, tad arī ar tām kaut ko var nopelnīt," viņš skaidroja.
Zemenes Guntis audzē septiņu hektāru platībā, taču papildus tam siltumnīcās tiek audzēti arī gurķi, tomāti, paprika. Kopumā 15 hektāru plašajā teritorijā atrodas arī 100 saldo ķiršu koku dārzs, aug rudens avenes un dažādi citi dārzeņi un ogas.
"Gribēju daudz lielas siltumnīcas, kur gurķus un tomātus audzēt, jo sortimentam ir jābūt.
Manā skatījumā vienmēr ir jābūt rezerves variantam, tu nevari audzēt tikai zemenes – ja nu uznāk pavasarī kāda salna, visi ziedi apsalst, visa raža vējā, ko tālāk?" skaidroja Guntis.
Savukārt ziemas sezonas galvenos ienākumus sniedz Gunta tēta skābētie kāposti un mammas gatavotie konservi – tomāti želejā, marinēti čili, tomātu sula, lečo un citi. "Mamma man ir enerģiska, gudra un ļoti strādīga, ļoti daudz padomus man dod. Vienmēr, ja man ir kaut kas atgadījies, tad es prasu viņai, ko un kā darīt. Ja viņa pateiks tā, tad tā es arī darīšu. Šad un tad, protams, domas nesakrīt, bet bez viņas pleca es droši vien vispār nebūtu tik tālu ticis," atzina Guntis.
Arī Gunta un vecāku saimniecību šobrīd ietekmē augstās energoresursu cenas, taču saimnieks uzsvēra, ka ir apņēmības pilns par savu saimniecību cīnīties.
"Naudas ziņā zemenēm šogad apgrozījums bija par trešdaļu lielāks, bet beigās peļņa bija tieši tāda pati kā pagājušogad energoresursu cenu dēļ.
Ar kāpostu skābēšanu būs tas pats šoziem, jo trakākais jau vēl tikai priekšā. Bet mēs izdzīvosim. Man galva strādā, mēs izdzīvosim," viņš norādīja.
