Zarina un septiņi puiši - Lilitas bērni sociālā atbalsta dzīvoklī Daugavpils pievārtē

Dzīvoklī sociālā atbalsta un aprūpes centrā “Avots” Daugavpils pievārtē astoņi bērni dzīvo kopā, it kā būtu viena ģimene. Dažādu vecumu bērni no vairākām ģimenēm, kuri palikuši bez savu vecāku gādības. Brāļi dzīvo kopā vienā istabā, citi – pa vienam. Visiem tā iemītniekiem ir, gan kur palikt vienatnē ar sevi, gan kur sanākt kopā. Zarina stāsta, ka te viņai ir vislabāk un nekur citur viņa vairs nevēlas dzīvot, kamēr sasniegs 18 gadu vecumu.

Astoņiem bērniem savs dzīvoklis

Dzīvoklis sociālā atbalsta un aprūpes centra “Avots” mazākajiem iemītniekiem veidots kā ģimeniskai videi pietuvināts pakalpojums, kur šiem bērniem augt pēc iespējas harmoniskākā gaisotnē. Iebraucot pagalmā sociālā atbalsta centrā, kas atrodas Daugavpils pievārtē esošajā Naujienes pagasta Kraujā,  uzreiz nekļūst skaidrs, kā te rit dzīve. Garām aiztraucas pusaudžu bariņš, no kāda loga aicinoši smaržo tikko ceptas kūkas smarža, bet ēkas vienā galā nojaušami pārbūves un remonta darbi. Māja ir liela, tāpēc meklēju kādu, kas pasaka priekšā, kur te dzīvo astoņi mazākie bērni. Kad atrodam īstās durvis, uzmanību uzreiz piesaista skaista meitene tumšām acīm, melniem matiem – šobrīd šajā dzīvoklī viņa ir vienīgā starp puikām.

Meitene piesaista uzmanību uzreiz.

Zarinas daudzās mājas

“Es te dzīvoju četrus ar pusi gadus. Pa vidu biju arī audžuģimenē. Bet es jau pirms tam biju pieradusi šeit, un man te ļoti patika. Audžuģimenē biju pie radiniekiem, tur arī bija labi, bet Kraujā man ir labāk. Man pašai šeit ir sava istaba, es gribēju atpakaļ pie skolas draugiem, kas man jau bija radušies Naujenes pamatskolā, pirms devos dzīvot audžuģimenē. Arī dzīvoklī mēs visi esam draugi, staigājam kopā pa ciemu, runājamies,” stāsta Zarina.  

Zarina vēlas kļūt par stilisti.

Darbinieces, kas te strādā, bērni sauc vārdos: “Ina, Ināriņa, Ļuda, Iročka – kā mammas, kuras rūpējas par saviem bērniem. Viņas visas mierīgi izskaidro, ja kaut ko pajautāju. Nu, dažreiz palamā...”

Zarina maz atceras dzīvi savā bioloģiskajā ģimenē, jo šeit nokļuva piecu vai sešu gadu vecumā. “Kaut kad, vēl mazākā vecumā, biju kādā ģimenē ASV, bet par to arī neko neatceros. Mani nepaņēma tur dzīvot, jo es kaut ko izdarīju,” stāsta pusaudze.

“Ir grūti, ka mainās vietas, kur dzīvoju, bet ko man ar to darīt? Tagad zinu, ka te es jūtos vislabāk. Un te man ir draugs. Kad man būs 15 gadu, dzīvošu tepat “Jauniešu mājā”, turpināšu mācīties un tad meklēšu, kur apgūt stilistes profesiju,” stāsta Zarina.

Bērni kā kamoliņi

Kamēr runājamies, bērni staigā savās gaitās, arī Zarina grib doties prom, jo viņai jāvienojas par darbu vasaras brīvlaikā. Viņa tikai pasaka centra vadītājai Lilitai Gasjaņecai, kur dosies, tad abas klusi kaut ko sačukstas, apkampj viena otru, un Zarina jau ir prom.

“Pats galvenais, lai bērni mums var uzticēties. Mēs kopā tik daudz kam esam gājuši cauri, ka man, dažus brīžus atceroties, vienmēr asaras acīs. Kad kāds no bērniem dzimšanas dienā man atnes saldējumu, tas ir pa īstam. Ja viņi sajūt kaut mazu liekulības devu no mums, pieaugušajiem, attiecības beidzas. Mēs viņiem neesam kā vecāki, kam, kā man reizēm šķiet, viņi ir gatavi visu piedot,” stāsta sociālā atbalsta un aprūpes centra “Avots” vadītāja Lilita Gasjaņeca.

Lilitai Gasjeņicai te ir otrās mājas jau daudzus gadus.

Kad Lilitai piedāvāja šo darbavietu, viņa daudzus gadus bija nostrādājusi skolā, tur audzināmajā klasē arī bija deviņi bērni no bērnunama, kas te agrāk atradās: “Domāju – es taču tikšu galā. Bet drīz pienāca brīdis, kad apjautu – es te neko nesaprotu, tā ir pavisam cita pasaule. Iekšējā sāpe, kura ir visiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības, viņus apvieno. Bija brīži, kad šķita – bērni ir kā satīts kamols. Viņi ir vērsti uz iekšu, bet arī kopā viens ar otru kā viena ģimene. Var saplēsties savā starpā, bet ārpusē cits par citu pastāvēs vienmēr. Tāpat ir arī mazajā astoņu bērnu grupiņā – kamoliņā.”

Brāļi turas kopā.

Katram bērnam darbinieki var veltīt laiku un uzmanību. Šobrīd dzīvoklī ir bērni vecumā no astoņiem līdz 14 gadiem. Pakalpojums, ko sniedz, ir maksimāli pietuvināts ģimeniskai videi. “Bērni te tāpat no rīta ceļas, dodas savās gaitās, stāsta mums par saviem priekiem un bēdām, dara blēņas, un kopā labojam kļūdas. Gatavojamies pieaugušo dzīvei. Nav iespējams noorganizēt darbu tā, ka pie viņiem dzīvoklī kāds pieaugušais būtu pastāvīgi kā audžumamma, bet visas četras darbinieces, kas ir kopā ar viņiem pa dienu un nakti uz maiņām, ir īpašas. Ne visi ir gatavi veikt šo darbu, vajadzīga arī atbilstoša izglītība. Bet, kā jau teicu, galvenais ir spēja uzticēties bērniem un saglabāt to, ka viņi uzticas mums,” uzsver vadītāja.

Ir jāsajūt, kuru tobrīd drīkst traucēt, kuru – nē.

“Mums ir arī bērniņi, kuriem jebkurā brīdī var sākties lēkmes veselības traucējumu dēļ. Uzņēmām arī kādu puisīti, kuram sociālais dienests nekur Latvijā nevarēja atrast vietu, kad viņu rakstīja ārā no slimnīcas. Mums ar viņu neklājas viegli. Bet es vēlējos šim bērnam dot pie mums iespēju piedzīvot bērnību vismaz kādu laiku. Nevienam viņš nebija vajadzīgs, mēs visi kopā cenšamies viņam dot mīlestību, cik spējam, nodarbojamies ar viņu,” stāsta Lilita.

“Jauniešu māja”

Centra darbinieki vienmēr cer, ka mazākos bērnus adoptēs vai viņiem pieteiksies audžuģimenes. Lai to veicinātu, rīko kopīgus pasākumus ar ģimenēm, kas varētu bērnus uzņemt, bet Covid-19 laikā neviens nav pieteicies. Daži bērni ir atgriezušies no audžuģimenēm. “Tad viņi no 15 gadu vecuma var dzīvot pakalpojumā “Jauniešu māja”. Kad pienāk pusaudžu vecums, nereti viņi vairs nevēlas palikt audžuģimenēs, bet “Jauniešu mājā” visi ļoti turas kopā,” saka Lilita.

Otrā dzīvoklī ir astoņi jaunieši vecumā no 15 līdz 18 gadiem. Zarina arī daudz runā par to, ka pārcelsies uz “Jauniešu mājas” dzīvokli. Tur viņi paši iepērkas, gatavo sev ēst, ir daudz patstāvīgāki “Bet tāpat viņi joprojām ir mani bērni, katrs atnāk un stāsta, kas uz sirds. Daži tepat manu acu priekšā piedzimuši un izauguši,” teic Lilita.

“Jo vairāk bērnam sāp, jo vairāk esmu viņam vajadzīga – to es jūtu. Viņi nepārstāj gaidīt mīlestību no saviem vecākiem, ja viņi ir dzīvi. Viņi jūtas nodoti, tas sāp pa īstam. Visbiežāk sāp nodevība, ka mammai vai tētim alkohols vai citas vielas ir svarīgākas par bērnu. Tādi viņi mums te ir. Es apbrīnoju cilvēkus, kas uzņem bērnus kā audžuģimenes. Un es apbrīnoju savu otro ģimeni – tos cilvēkus, kas šeit dzīvo kopā ar maniem bērniem,” uzsver Lilita.  

* Publikācija tapusi informatīvajā kampaņā par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt