Zane par vīru un dēliņa tēti - mums ir ļoti paveicies

Sākšu ar to, ka dēliņš ir mūsu lielās mīlestības rezultāts, jo, lai arī mēs saņemtu labo ziņu - "jūs būsiet mamma un tētis" -, gaidījām ilgi, respektīvi, cīnījāmies četrus garus gadus!

Bija neskaitāmas ārstu pārbaudes, uz kurām mani pavadīja vīrs, bija zāļu kalni un pats smagākais  - pat operācija, pirms kuras man teica, varbūtība, ka operācija izdosies ir 50:50, es to ļoti smagi pārdzīvoju, raudāju, jo kura sievieta tad reiz nevēlas kļūt par mammu, bet vīrs man vienmēr bija blakus, samīļoja, atbalstīja, uzmundrināja - īsāk sakot, bija mans stiprais plecs gan mājās, gan slimnīcā.

Pēc operācijas viņš divreiz dienā mani apciemoja slimnīcā, pie manis pavadot lielāko dienas daļu! Bet tad arī mums Dieviņš dāvāja lielisko iespēju - būt vecākiem.

Tas bija brīnišķīgs laiks, kurā vīrs man visu laiku bija līdzās, palīdzot ikdienas mājas solī, vadājot pie ārstiem, nākt līdzi uz sonogrāfiju un ģimeņu lekciju kursiem, lai savu mazulīti varam sagaidīt abi kopā!

Tad pienāca diena, kad jādodas uz dzemdību namu - dzemdību laikā vīrs bija kopā ar mani, palīdzēja pārciest kontrakcijas, ļaujot spiest viņa roku no visa spēka, apķerties ap kaklu un aiz lielajām sāpēm atkal saspiest cik spēka, padeva ūdeni, kad tas bija nepieciešams, vienvārdsakot, bija neaizstājams palīgs!

Arī kad mazulītis piedzima, mēs ņēmām ģimenes palātu, lai visi būtu kopā! Naktīs uz maiņām staigājām ar mazulīti, jo viņš bija sajaucis nakti ar dienu!

Tad jau sākās mājas ikdiena, kurā Gustaviņa tētis bija un ir liels palīgs man! Atvedot dēliņu mājās, likām viņu tēta darinātajā koka šūpulītī, kuru nu glabāsim priekš nākošā bērniņa!

Gustava tētis, gan mainīja pamperus, palīdz tīrīt māju, mazgāt traukus, brauc iepirkties, nereti pats nopērk drēbes dēliņam, dara arī visas tehniskās vīriešu lietas!

Vislielākais paldies par to, ka tad, kad Gustiņš vēl bija maziņš un naktīs slikti gulēja - attiecīgi arī es, viņš atnākot no darba vienmēr paņēma mazo un spēlējās, bet es tikmēr gāju uz otru istabu, lai mierā un klusumā atpūstos un pagulētu, lai uzņemtu spēkus gaidāmajsi naktij! Brīžiem, kad mazo nevarēju nomierināt, tad arī vīrs cēlās augšā un vairākas stundas pavadīja kopā ar mazuli!

Tagad, kad dēliņš jau paaudzies -  2,8 gadiņi -, viņi abi pavada kopā katru tēta brīvo brīdi, remontējot tēta mašīnu vai, sēžot tētim klēpī, mācās ar to braukt, ja vajag mājās kaut ko salabot, tad dēliņš ar saviem instrumentiem (urbi, zāģi, atslēgām) vienmēr asistēs tētim un pārbaudīs, kas tētim koferī! Viņi kopā iet pastaigās vai braukt ar riteni, ja sliktāks laiks, tad abi spēlējas istabā - būvē kartona māju vai māju no segām, kurā var ielīst, brauc ar rotaļu mašīnām un ceļ garāžas u.c.

Kopā apmeklējam Mežaparku un tā izklaides iespējas, ceļojam un vienkārši pavadam laiku kopā! Uzskatu, ka man ir paveicies ar vīru un dēliņam ar viņa LIELISKO tēti, tāpēc arī katru gadu Tēvu dienā viņu apsveicam ar kādu sagatavotu dāvaniņu! Es vēl varētu turpināt rakstīt, bet, domāju, būs jau gana, lai saprastu, cik ļoti mums ir paveicies! Mīlam viņu ļoti!

Paldies, ar cieņu Zane Manguze, Tēvu dienas konkursam Latvijas Radio. 

 

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti