Bērnība starp Priedaini un Kuldīgu
Zāļu sieva un dziedniece bijusi arī Gundegas Purmales vecmāmiņa – mātes mamma Anna Sisene, kura Kuldīgā saukta arī par Lielo Annu.
"Lai gan augumā viņa bija ļoti sīka, maza, bet nešpetna. Pat vīrieši no viņas bijās dikti," stāsta Gundega Purmale. Vecmāmiņa vākusi un devusi dažādas zāles, bet tējas bija jāgatavo pašam. Vecmāmiņa mēdza piecgadīgo meiteni celt pat naktī, lai varētu salasīt vien šajā diennakts laikā vācamos augus.
"Kad tev būs sievas gadi, tad varēsi strādāt," teikusi vecmāmiņa, kura bijusi arī laba vārdotāja – ar savu enerģētiku palīdzējusi izārstēt ne vienu vien kaiti.
Kad Kuldīgas vecmāmiņa nomira, tad interese par dabu nezuda, jo dabas lietas patika arī tēvam, kurš bija izmācījies par mežsargu un meiteni daudzkur ņēma līdzi. Tēvs bija arī latviešu strēlniekos, kas izrādījās šķērslis, lai augstskolā Maskavā apgūtu homeopātijas zinības, ko Latvijā tobrīd nebija iespējams apgūt.
Bērnības gadi lielākoties pavadīti Priedainē, kur īpašumu otrajai vecmāmiņai kāzu pūrā uzdāvināja barons fon Buliņš. Priedaines vecmāmiņa Margareta pēc dabas bijusi spītīga – negribēja precēties ar citu izredzēto līgavaini, kā dēļ viņu izstūma no dzimtas un izprecināja kučierim Jānim.
"Lielā vecumā abi divi mira – vecaistēvs ar vecomāti roku rokā. Viņi nekad nav pacēluši balsi, nekad nav rājušies," stāsta Gundega Purmale.
Arī viņas māte, tāpat kā viņas mamma, daudz zinājusi par augiem un dziedniecību, taču viņai bijis bail ar šīm lietām nodarboties. "Mammai bija smags liktenis – bija spiesta iziet visas nāves nometnes," stāstīja Gundega Purmale, piebilstot, ka māte sodīta par Otrajā pasaules karā sniegto palīdzību partizāniem.
Rīga - Valka - Liezēre
Gundega Purmale beigusi Latvijas Medicīnas institūtu ar izcilām sekmēm - sarkano diplomu. Toreiz bija daudz jāmācās - mācības sākās plkst.8 no rīta, beidzās ap plkst.17, bet pēc tam sekojuši laboratorijas darbi.
Sākotnēji strādājusi par laboratorijas vadītāju sanitāri epidemioloģiskajā stacijā – tā sauktajā SES, vēlāk 14 darba gadi pavadīti 13.poliklīnikā, kur viņa strādājusi par infekcijas slimību ārsti. Pēc tam sākās "šie laiki", nācās pārlikt eksāmenus, ko Gundega Purmale izvēlējās nedarīt, jo tuvojās jau pensijas gadi.
Sākotnēji dzīvojusi Rīgas mikrorajonā Bolderājā, bet izšķīrusies mainīt dzīvesvietu - pārcelties uz Valku.
“Palika bail bērnu dēļ, jo mēs dzīvojām Bolderājā (..). Labi redzot, kas tur no tiem puišeļiem veidojas, mēs vienkārši uzskatījām, ka ir jāatstāj pilsēta un jābrauc ārā,” stāsta Gundega Purmale.
Vispirms piecu bērnu ģimene dzīvojusi Valkā, bet 1993. gadā Jūrmalas īpašums apmainīts pret Liezēres pagasta "Puļķiem”.
Tur ģimenei pieder vairāk nekā 70 hektāri zemes un māja. Tobrīd vēl nebija doma aktīvi nodarboties ar augu vākšanu - nauda iztikšanai pelnīta lielākoties ar lauksaimniecību. "Viss mums bija – cūku mātes, buļļi, lieli dārzi," stāstīja saimniece.
Jautāta par mājas nosaukumu – "Puļķi", saimniece sacīja, ka pēc sarunas ar vietējiem vēsturniekiem noskaidrots, ka agrāk šī bija iecienīta zintnieku un kriju satikšanās vieta – svētbirze, kuru Liezēres muižas barons nodedzinājis. "Vēl viena sakne mums ir palikusi un viens ozols vēl ir palicis," stāstīja zāļu sieva un noteica - nekas dzīvē nenotiek nejauši. "Mēs esam tur, kur mums ir jābūt."
Tējas - kastēs, kabinetā - teleskops
Pasliktinoties veselībai, Gundega Purmale sākusi vairāk dzert tējas. "Ja cilvēkam nav labi, tad viņš meklēs visādas izejas. Tā kā es zāles smagi panesu, neņem ķermenis īsti pretim, tad palēnām sāku savu atmiņu kustināt, neapzināti. Tējas dzēru, izvilkumus taisīju, spirta izvilkumus, arī smēres tajā laikā taisīju jau pati priekš sevis, lai noņemtu tos tirpoņus nost," atminas māju "Puļķi" saimniece.
Viņa atradusi savas vecmammas – zāļu sievas pierakstus, bet tos nav varējusi atšifrēt - tie vairāk bijuši zīmējumi. Šajā pavasarī un vasarā Gundega Purmale ievāktās tējas glabā lielās plastmasas kastēs, kas, viņasprāt, ir ļoti piemērotas tēju glabāšanai, jo tad tām netiek klāt, piemēram, kodes. Maisiņi un papes gan šim mērķim nederot, jo uzsūc aromātu.
Savukārt zāļu sievas darba kabinetā ir liels teleskops, kas lielākoties tiek likts lietā ziemā. Šopavasar zāļu sieva novērojusi "interesantu planētu izkārtojumu", kas liecināja par izmaiņām: "sākās cita paaudze, ko var redzēt arī dabā" – mežos vairāk redzam lapu kokus un tas savukārt liecina, ka klimats kļūs siltāks, stāsta "Puļķu" saimniece.
Viņa ir "cīrulis" – mostas ļoti agri, jo jau plkst.8 no rīta sākas pieņemšana, kas ilgst līdz plkst.18 – 19 neatkarīgi no gada laika. Vienīgi svētdiena Gundegai Purmalei ir brīva. Zāles tējām viņa viena pati vairs nespēj savākt, tāpēc ir piesaistījusi palīgus. Savāktais zālīšu apjoms ir visai iespaidīgs – pērn ievāktas septiņas tonnas augu.
Turpretīm šogad būs švaki ar augiem. "Tie ir diezgan nedzīvi – daudzi augi, kam jau vajadzēja būt, pat neaizziedēja," stāsta zāļu sieva, pieļaujot, ka viens no iemesliem varētu būt vēsais laiks pavasarī.
Vaicāta, kas ir vērtīgākais augs Latvijā, “Puļķu" saimniece noteica, ka viena tāda nav.
"Vieni no labākajiem augiem - tā ir mūsu pašu asinszāle un purva vārnkāja. Tā kā diezgan daudz pašreiz mums Latvijā ir hepatīta slimnieki, dabiski, bez dzeltenās kaķpēdiņas mums neiztikt," atzina zāļu sieva.
Viņa gan norādīja, ka ar tējām jābūt ļoti uzmanīgiem, jo, "kas vienam der, tas otram ir inde".
Gundega Purmale arī saviem pacientiem nekad nesaka, ka ieteiktā zālīte noteikti palīdzēs pret konkrēto kaiti, jo ķermenis var reaģēt dažādi. "Pašreiz pat nāk tādas vainas ārā, ka, varētu teikt, īsti nepazīstamas – slimības, kas ir saistītas ar neiroloģiju un kas nepakļaujas ārstēšanai," tā saimniece.
Katram jāvāc augi tējām
Gundega Purmale stāsta, ka vasarā pēc iespējas vairāk ir jāuzturas āra svaigā gaisā un pašiem pēc iespējas vairāk jāievāc augi tējām.
"Ja mēs katrs savāksim pāris augu – četrus piecus, kas mums ziemā būtu, tas vienmēr noderēs. Tā pati asinszāle. Avenājus mēs varam savākt – ar ziediņiem, ar augļiem pret saaukstēšanās slimībām. Zemenītes, brūklenājus, mellenājus varam savākt – tās visas mums noder," pamāca zāļu sieva.
Viņa vasarā savā viensētā rīko Zāļu dienas un otro gadu tās tiek rīkotas divas reizes, jo vienā reizē nevar uzņemt vairāk kā 70 cilvēkus. Zāļu dienā interesentiem tiek stāstīts par augiem, notiek aktīvas sarunas.
Zāļu sieva atzīst: laika gaitā iegūtās zināšanas palīdz izprast pasauli daudz labāk, salīdzinot ar jaunības gadiem. Arī viņa savas zināšanas iecerējusi nodot nākamajai paaudzei - "mazmeitai, kura pašlaik vēl nav piedzimusi, bet būs".
