Globālais latvietis. 21. gadsimts

Saruna ar PBLA pārstāvjiem pēc organizācijas valdes tikšanās Rīgā

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Viņa balsi grūti sajaukt ar kādu citu. Tiekamies ar Armandu Birkenu

Ja Tev laimējies, palīdzi citiem. Martas un Viļa Vītolu dzimtas stāsts

Vītolu fonda dibinātājs: Dzīvojot Venecuēlā, sapratām – izglītība ir vienīgā iespēja atsperties

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

2002. gadā dibinātais Vītolu fonds nu jau 20 gadu garumā palīdz iegūt augstāko izglītību Latvijas jauniešiem, arī Likteņdārzs ir viens no Martas un Viļa Vītolu projektiem. Abi ir vecāki pieciem bērniem un kopā ir jau 60 gadus. "Katrs cilvēks piedzimst ar vienu zināmu daudzumu patriotisma. Mūsu ģimenē tā patriotisma deva bija lielāka," Latvijas Radio raidījumā "Globālais latvietis. 21. gadsimts" sacīja Vilis Vītols, norādot, ka tas trimdas gados Venecuēlā palīdzējis saglabāt savu latvietību, savukārt, vērojot, kā tur dzīvo vietējie, nāca atklāsme par to, cik liela loma ir izglītībai.

Latvijas Radio raidījuma "Globālais latvietis. 21. gadsimts" studijā viesojās trīs Vītolu dzimtas paaudžu pārstāvji – Vilis Vītols, meita Māra Hrgetiča un mazdēls Vilis Andrejs Vītols.

Dzīve Venecuēlā

Savulaik Vītoli no Vācijas devās uz Venecuēlu. Šķietami grūts lēmums – doties svešumā uz maz zināmu valsti, bet izrādās, ka Vītoli to rūpīgi apsvēruši:

"Mani vecāki ļoti baidījās, ka varētu sākties jauns pasaules karš starp Rietumiem un Padomju Savienību. Mani vecāki baidījās, ka, tādam karam iesākoties, tēvs būtu Amerikā vai Austrālijā, pārējā ģimene paliktu Eiropā. Venecuēlā ņēma pretī visu ģimeni uzreiz. Ņēma arī vecus cilvēkus, bērnus, tādus, kuri varēja strādāt, kuri nevarēja. Venecuēla tradicionāli bijusi labvēlīga iebraucējiem."

Pirmie gadi Venecuēlā nav bijuši viegli.

Viņš atcerējās, ka neviens no viņiem nav pratis spāņu valodu, pats runājis angļu valodā, kas apgūta bēgļu nometnēs Vācijā, Eslingenā.

Protams, ka spāņu valoda ātri vien "pielipusi", divu trīs gadu laikā latviešu bērni to apguva, tāpēc Vītols ir stingri pārliecināts, ka šāda taktika atmaksātos, runājot par bērniem, kuri šā brīža Latvijā nerunā latviski. Ja viņi nokļūtu latviešu skolā, ātri vien sāktu runāt latviski.

Dzīve sākusi iet augšup, kad Vilis un viņa brālis ieguva augstāko izglītību, jo tolaik Venecuēlā bijis maz izglītotu cilvēku. "Vērojot, kā toreiz dzīvoja venecuēlieši, cik viņi pelnīja, mēs sapratām, ka izglītība – tā ir vienīgā iespēja atsperties," viņš atzina.

Līdzīgs šim stāstam ir arī viņa sievas Martas ģimenes nokļūšana Venecuēlā. Atšķirība vien tajā, ka vieni atbrauca ar kuģi, otri – ar lidmašīnu. Turklāt abas ģimenes tur ieradās gandrīz vienā laikā.

Saimei vienmēr bijis svarīgi saglabāt savu latvietību. Vilis vienmēr esot zinājis, ka kādudien atgriezīsies Latvijā, tieši tāpēc visi pieci Martas un Viļa Vītolu bērni auguši kā kārtīgi latvieši, arī vārdi viņiem ir īsti latviski.

Vilis Vītols gan skaidroja, ka tā tas nebūt nebija ar visām latviešu ģimenēm Venecuēlā:

"Katrs cilvēks piedzimst ar vienu zināmu daudzumu patriotisma. Mūsu ģimenē tā patriotisma deva bija lielāka."

Tikmēr Māra atcerējās, ka, dzīvojot Venecuēlā, sevi vienmēr identificējusi kā imigranti: "Mēs gājām vācu skolā, kur bija daudz iebraucēju bērnu. Nedēļas nogales mums pagāja latviešu sabiedrībā. Mums bija latviešu skola, latviešu draugi. Sākot no astoņu gadu vecuma, vecāki mūs sāka sūtīt uz Ņujorku, uz Katskiļu nometni. Pēc tam dejojām Minsterē, piedalījāmies visos latviešu trimdas notikumos. Mums bija maz vietējo draugu, maz gājām uz kādām vietējām ballītēm. Trimdas nometnes bija ļoti svētīgas."

Atgriešanās Latvijā 

Šobrīd Vītoliem ir pieci bērni un 14 mazbērni. Liela daļa no viņiem atgriezušies Latvijā. Vilis un Marta Vītoli saikni ar Latviju uzturēja teju visus trimdas gadus: "Padomju Savienības vēstniecība deva tūristu vīzas uz septiņām dienām, un tad, te atbraucot, vēl uz divām dienām varēja pagarināt."

Pirmā reize, kad Vītoli atbrauca uz Latviju, bija 1978. gadā. Nākamā – pēc diviem gadiem 1980. gadā.

Vilis Vītols precīzi zināja uzskaitīt, ka, pirms pārcelties pavisam, Latvijā bijuši 23 reižu, ko apliecina sievas Martas rūpīgi veidotie fotoalbumi, kuru kopskaits esot 350. Vītols ar katru nākamo braucienu sajutis, ka padomju režīms Latvijā iet uz norietu.

Savukārt meita Māra savu pirmo atbraukšanu uz Latviju 15 gadu vecumā sauc par neaizmirstamu: "Mēs braucām ar vilcienu no Sanktpēterburgas, tolaik Ļeņingradas, uz Rīgu, vilcienā strādāja latvieši. Tas bija mans pirmais kontakts ar latviešiem. Es iekāpu vilcienā, sapratu, ka esmu satikusi latviešus, devos pie viņiem, un visu ceļu mēs nopļāpājām. Ar tiem cilvēkiem mēs ilgus gadus vēl draudzējāmies. Man tas tolaik bija brauciens mājās. Es to Latviju zināju, tik daudz stāstu bija dzirdēts! Jā, es braucu mājās."

Viņa atminējās arī kādu spilgtu epizodi, kas saistīta ar Latvijas neatkarības atgūšanu: "Mans vīrs tolaik strādāja pie opapa birojā, viņš redz, ka opaps straujiem soļiem ienāk birojā, sakravā mantas, aiztaisa koferi un dodas prom. Mans vīrs jautā: "Kur jūs brauksiet?" "Uz Latviju! Latvija ir neatkarīga. Atā, uz redzīti.""

Vaicāti, kas ir Vītolu dzimtas vērtības, Māra nedomājot atzina, ka tas ir Vītolu fonds. Tāpat arī Likteņdārzam milzu vērtība, bet Vītolu fonds ir pāri visam. Viņa sacīja:

"Palīdzēt kādam iegūt savu profesiju, tas ir nenovērtējami. Ja man ir jānosauc viena lieta, ar ko mēs lepojamies, tad tas ir Vītolu fonds."

Vilim Vītolam uz jautājumu, kādēļ viņam nepatīk, kad viņu dēvē par mecenātu, atbilde ir īsa: "Redziet, Mecenāts bija viens romiešu bagātnieks, kurš atbalstīja mākslu, tikai mākslu un māksliniekus. Es nekad neesmu atbalstījis mākslu, tāpēc šis vārds man nepienākas."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti