Vitas Dreijeres stāsts: No noraidošas attieksmes pret reliģiju līdz aktīvai kristietei

„Tad jau drīzāk Čaks Noriss kļūs par balerīnu, nekā es par aktīvu kristieti” – ar šādu pārliecību vēl pirms nedaudziem gadiem dzīvoja žurnāliste, Latvijas Universitātes pasniedzēja Vita Dreijere.

Tomēr nu jau vairākus gadus viņa ir pat ļoti aktīva kristiete, un šogad piedzīvotās iesvētības Rīgas Vecajā Svētās Ģetrūdes baznīcā viņa uzskata par sava mūža būtiskāko notikumu.

„Es biju ļoti noraidoša. Ja es uzzināju, ka kāds cilvēks ir kristietis un vēl vairāk mācītājs, tad, manuprāt, tā bija negatīva kvalitāte šajā cilvēkā,” sevi agrāk atminas Dreijere.

Tomēr pakāpeniski viņa jutusi aicinājumu doties uz baznīcu un pievērsties ticībai. Bijušas dažādas zīmes, ar kurām saskārusies un kas likušas domāt par pievēršanos reliģijai. Pieredze ar tām bijusi dažāda: sākumā mazāk sāpīga, vēlāk jau sāpīgāka.

„Pēdējais piliens, kas mani pirmo reizi ieveda baznīcā, bija Zolitūdes traģēdija,” 2013.gada 21.novembra notikumus kā robeži min Dreijere. Viņa uzsver, ka viņai neviens pazīstams vai tuvs cilvēks traģēdijā necieta, taču tā viņu ļoti stipri ietekmēja.

Tāpēc uzreiz pēc traģēdijas viņa gājusi uz kādu no traģēdijā bojāgājušajiem un cietušajiem veltītu dievkalpojumu. Tas bijis garlaicīgs un nesaprotams. Taču jau pēc nedēļas viņa bijusi atpakaļ baznīcā, jo „es ļoti spēcīgi sajutu, ka Dievs mani aicina”.

Dreijere norāda, ka viņas pievēršanās Dievam parāda to, ka cilvēki kristietībai pievēršas ne jau balstoties uz kādām koncepcijām vai argumentiem, ko kāds viņiem saka, bet gan pašu pieredzi, kas liek vērsties pie Dieva.

Žurnāliste saka, ka šobrīd nav pārsteigta par sevi un pārmaiņām, kas ar viņu ir notikušas. Drīzāk ir pārsteigums, cik Dievs precīzi strādā ar viņu. Viņa ir pārliecināta, ka „ticība ir Dieva dāvana katram”. Taču jautājums, vai katrs cilvēks izvēlas šo dāvanu pieņemt.

Daļēji gan ir mainījušās viņas vērtības. Liberālisms, kas viņai raksturīgs bija agrāk, ir palicis. Taču, ja agrāk viņa vairāk centās ņemt, tad šobrīd dot. „Ja agrāk biju vairāk orientēta uz ņemšanu, (..) tad tagad es cenšos šo fokusēt mainīt – no ņemšanas uz došanu – un tas nav adventa laika uzplaiksnījums,” sevi raksturo Dreijere. Viņa norāda uz vēl vienu mācību, ko guvusi kristietībā. „Nekad nekas nebeidzas. Vienmēr ir turpinājums, un vienmēr būs labāk,” nosaka žurnāliste.

Viens no piemēriem, kas parāda, ka došana ir kļuvusi svarīgāka par ņemšanu, ir pavasarī sajustais aicinājums kalpot bāreņiem bērnunamos. „Es pavadu kopā ar viņiem laiku. Mēs spēlējamies, spēlējam futbolu, un mēs godīgā ceļā zaudējām, (..)” par tur darīto saka Dreijere. Viņa norāda, ka bērnunamos nevienu necenšas pievērst kristietībai.

Šos Ziemassvētkus viņa pavadīs dzimtajos Talsos kopā ar ģimeni. Tur arī dosies uz baznīcu. Viņa gan paškritiski atzīst, ka šogad vairāk fokusējas nevis uz Ziemassvētku vēsti, bet gan to, kāpēc nesanāk uz to fokusēties. Pat nesenajā dievkalpojumā domas vairāk ir bijušas pie daudzajiem pienākumiem un darbiem ārpus baznīcas. Tomēr arī šīs problēmas risinājumu viņa sadzirdēja baznīcā. Proti, kā teicis mācītājs - reizēm ir jāprot apstāties un pateikt nē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti