Aculiecinieks

Aculiecinieks. KATALONIJA spīta revolūcija

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Labvēlīgasi tips 25 - sudrabkāzas

Aculiecinieks: «Vajag tikai kustēties! Visvaldis Lācis»

Visvaldis Lācis: Noslēpums maratona noskriešanai 93 gados - vajag tik kustēties!

“93 gadi un dienā 20 reižu kāpju augšā. Kājas stipras kā vellam no treniņa! Tas jārāda!” tā saka Visvaldis Lācis, vēsturnieks un publicists, kurš 93 gadu vecumā noskrēja Berlīnes maratonu. Viņš LTV raidījumā “Aculiecinieks” atklāj savu noslēpumu – visu mūžu jākustas.

Martā Lācim būs 94  gadi, viņš stāsta, ka vienmēr ir daudz fiziski strādājis un daudz kustējies, skrējis un soļojis. 

11 gadu vecumā sāka spēlēt zēnu komandā basketbolu, 12 - 13  gadu vecumā “Rīgas vilku” zēnu komandā spēlēja futbolu. “Esmu nodarbojies ar sporta veidiem, kas neprasa rekordus. Bet ļoti daudz skrējis un kustējies prieka pēc,” stāsta Lācis.

Lielākie panākumi sportā bija, kad viņš pārnāca mājās kā leģionārs pēc kara, no filtrācijas nometnes.

“Tūdaļ gāju uz stadionu un spēlēju Latvijas virslīgā futbolu. Viena komanda “Spartaks” bija ļoti spēcīga, piemēram, esmu bijis Latvijas čempionātā 3. vietā ar savu komandu virslīgā. Arī Latvijas kausa finālā mana komanda ir spēlējusi. Es ilgi biju futbolists,” saka Lācis.

“Ja sirdi grib uzlabot, minimālais ātrums ir kādu cilvēkam ir jāiet, ir 4,5 kilometri stundā. Es arī tā daru. Parasti no 5 līdz 6,5 km stundā. Tur ietilpst arī skrējiens,” atklāj maratonists.

Vēl 1984. gadā, ceļot māju, “biju stiprs kā zvērs”, par regulāro treniņu ieguvumiem stāsta Lācis. Bet toreiz sanāca arī iegūt traumu. “Cementa java, katrā rokā spainis, es iegāzos un sasitos tā, ka man bija vispārējā ķermeņa kontūzija,” atceras Lācis.

“Gaiļezerā mani uzņēma tenisa draugs, neiroķirurgs Jānis Kupčs, un mēneša laikā izārstēja. Bet viņš teica – vecumdienās, Visvaldi, tev būs nepatikšanas. Un šīs nepatikšanas uznāca tieši Berlīnē. 36 kilometrus es veicu lieliska laikā. Man mēraukla bija Valmieras maratona laiks, pat bija drusciņ labāk. Beidzamos 6 kilometrus es dabūju iet divas stundas. Es pēkšņi sajutu, ka man kājas lāgā neklausa... Es šļūcu beidzamos kilometrus. Es nolēmu, ka tik tālu esmu ticis, ka ir jāaiziet līdz galam. Smagi bija. Man bija trīs pavadoņi. Tie bija netrenēti. Tie dabūja man līdzi iet līdz galam,” stāsta Lācis.

Pavadoņus pieprasīja pasākuma rīkotāji, jo sākumā, kad viņu pieteica Sporta veterānu savienība, viņam atteica, jo piedalīties varēja tikai vecumā līdz 90 gadiem. “Viņi izņēmuma kārtā piekrita un pieprasīja trīs pavadoņus. Visādi sprieda - varbūt Valmiera pa blatu iedeva (maratona medaļu) tādam Lācim, un tagad viņš nogāzīsies ar infarktu un tad piederīgie prasīs pusmiljonu.. Es tā domāju.. varbūt tā nebija,” nosaka Lācis.

“Tagad kaites saārstēšu, nākamgad nav nekādu šaubu, ka es ar tādu dzīvesveidu noiešu un daļēji noskriešu maratonu,” sola Lācis.

“Es gribēju sevi pārbaudīt. Tagad jau maratons paliek kā veselības pārbaude. Tagad 30, 35, 40 gadus veci cilvēki grib parādīt, ka viņi ir veseli, un piedalās maratonā. Tas ir ļoti labi,” vērtē Lācis.

“Jā, skriešana kļuvusi par modes lietu. Bet tā modes lieta ir ļoti laba. Jo vajag kaut kādu mērauklu. Piemēram, mana mēraukla ir 8 stundas un 13 minūtes. Un es Berlīnē gribēju redzēt, vai es gada viena laikā novecoju vai ne,” atzīst Lācis.

“Arī kā deputāts biju piemērs. Plenārsēdes ceturtdienās. Visa Arsenāla iela ir nodrošināta ar automobiļiem deputātiem. Viņi atbraukuši ar saviem auto. Prezidija locekļi arī brauc Saeimas mašīnā mājup.  Pārējie iet vai nu uz Daugavmalu,  vai uz Brīvības un Marijas ielas galu, lai brauktu  ar trolejbusiem, tramvajiem mājas. Bet 82 līdz 87 gadu vecumā deputāts Lācis pārsoļo pāri bankas dārziņam un iet ar kājām pie savas meitas uz Imantu. Katru dienu 7,5 km. Nu tā ir jādzīvo,” stāsta Lācis. 

Lācis stāsta, ka trenējas arī ziemā.

“Ja ir putenis un līdz lielceļam ir 2,5 km, tad ir apgrūtinoši. Tad es eju šņorzābakos vai garajos zābakos, un es brienu. Slodze tad ir tāda, kā es būtu 5  vai 10 km noskrējis,” viņš klāsta.

Viņš atklāj, ka no sāls un cukura izvairās, lieto tikai medu un arī kafiju tagad dzer mazāk. “Man pamatbarība ir putra. Tās es ēdu milzīgos vairumos un gandrīz katru dienu, jo es neko nemāku uztaisīt. Māte, sieva un meita visu mūžu izlutinājušas. Viņas man trīs reizes dienā ēdienu uz galda lika, un es ēdu, ko man deva. Tagad, kad es esmu viens, es tikai cietu vai mīkstu olu māku uzvārīt,” saka Lācis. 

“Skaistas vasaras bija pie Gaiziņa, kamēr bija normāls klimats. 41 gadu te dzīvoju absolūti tīrā gaisā pie ezera, starp mežu. Augstākais ezers virs jūras līmeņa. Tas arī man ir veicinājis veselību,” piebilst Lācis.

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti