LTV filmas

«Gūtenmorgens un Vienciems»

Netīrā zona 2. Nāves pļauja. Ziņu dienesta filma

«Visvairāk uztraucos, vai bērnam nebūs skābekļa bada» – kā grūtniece Inga cīnījās ar kovidu

Inga saslima ar Covid-19 šī gada sākumā. Viņa bija dekrēta atvaļinājumā un gaidīja otro mazuli. Sekoja tas, ko tagad Inga sauc par kovida gaļas mašīnu – abpusēja pneimonija, ķeizargrieziens 32. grūtniecības nedēļā un 13 dienas komā. Viņu pievienoja ierīcei, kas asinīm pievada 60 litrus skābekļa minūtē. Reāli murgi. Un doma – jāizdzīvo! Inga lūdz neminēt savu uzvārdu, jo pārāk labi zina sociālo tīklu agresoru metodes. Šobrīd viņai jāveltī savi spēki veselības atgūšanai. Viņas cīņa ar Covid-19 noritēja laikā, kad grūtnieču vakcinācija Latvijā nenotika.

Brālis pieprasa Semīru

Septembra sākumā uzzinājām, ka mums gaidāms otrs bērns. Sākumā nevienam neteicām! Kad pagāja trīs mēneši, pirmais šo vēsti uzzināja dēliņš. Un tad nolēmām, ka, ja būs māsa, tad sauksim par Madaru. Bet ja brālis? Puikam ļoti patīk seriāls “Kobra” un viņš uzstāja, ka brālis būs Semīrs. Mēs tik daudz ar viņu par to runājām (Inga smaida). Nu, nebūs Semīrs! Nolēmām, ka negribam zināt dzimumu. Gādāju neitrālas drēbes un ratiņus.

Līdz vienu rītu, kad braucām uz bērnudārzu, dēlēns saka: “Es izdomāju brālim vārdu! Pauls!” 

Man patīk, viņam patīk, labi, sauksim par Paulu.

Man nebija slikta dūša, viss bija ļoti labi, tikai bezspēks vakaros.

3. februārī es aizgāju atvaļinājumā, un 8. martā man sākās dekrēta atvaļinājums. Vēl paņēmām dēlu 2 nedēļas no bērnudārza. Lai viņš atpūstos, lai nav jāvadā šurpu turpu, jo baigā raustīšana sanāk gan viņam, gan man.

Pandēmija un atnestais Covid

Sākās pandēmija. Bērnudārzu aizklapēja ciet. Mēs braucām šurp, uz šo mežu. Un uz upi, skatīties, kā ledus iet. Puišu lietas darīt. 18. martā mans dzīvesbiedrs  atnāca no darba un saka – es nejūtos labi. Galva sāp, kaulus lauž. Viņš aizgāja gulēt. Kad  piegāju pie viņa – sarkans, pilnīgi dega. Un bija aizdomas par kovidu. Nākamajā dienā bija tests. Un, jā, tas bija pozitīvs. Man iekšā viss salūza. Dzīve apstājās. Bija jāatsaka bērnam vizīte pie audiologopēda. Pie acu ārsta, pie zobārsta. Man pašai bija paredzēta pēdējā lielā vizīte pie ginekologa.

To visu vajadzēja atcelt un pārcelt. Un es domāju – nu vāks, kāpēc?

Un tad jau vīra kolēģi sāka savā starpā sazināties, ka arī viņi ir slimi. Kā tu jūties?  Kā es jūtos? Un sāka runāties par to, ka tiek slēptas kontaktpersonas. Ka tam, kam jābūt mājās, – viņš ir darbā. Kopā viņi saslima vairāk nekā 20 cilvēki. Un sākās no vienas sievietes, kura slima gāja uz darbu. Mans vīrs bija sēdējis ar viņu pie viena galda, ēdis pusdienas.

Izrādās, pietiek tikai paēst kopā pusdienas, lai tu saslimtu ar kovidu. Jūs runājaties, visas tās siekalas. Un tad mēs sēdējām mājās, baigais čils. Tikai vienu dienu viņam bija slikti un tāds bezspēks. Mēs ar dēlu gājām uz mežu, bija miers. Un tad pagāja kādas dienas sešas, un es sapratu, ka nevaru paiet. Ka mani spiež pie zemes.

Kovids arī pašai

Jutu, ka kaut kas jau nav labi. Vakarā izdomāju – iešu karstā dušā. Bet es stāvu zem tā karstā ūdens un man ir auksti. Krata drebulis. Un es sapratu to, ka arī es esmu slima. Aizgāju gulēt, mani kratīja drudzis, sāku svīst. Pamodos un domāju – varbūt man būs tāpat kā vīram? Tikai vienu dienu un viss? Bet nebija viena diena un viss. Sazinājos ar ģimenes ārstu, uztaisīju testu un tas, protams, bija pozitīvs. Ģimenes ārste man iedeva oksimetru, mērīju skābekli ik pēc stundas. Rādījums bija 91, 92. Izsaucām ātro palīdzību. No sākuma mani aizveda uz Jelgavu. Vēl bija aizdomas, ka man asiņo kuņģis, un tad atnāca divi speciālisti un aizsūtīja mani uz ''stradiņiem''. Ienāca medmāsa pa tām pašām durvīm iekšā un teica, ka mēs braucam uz ''stradiņiem''.

Izstumj ar gultu

Aizveda mani uz turieni. Ielika izolatorā. Sēdi, kaut ko gaidi. Tad paņēma asins analīzes, atkal – sēdi un gaidi. Uz tualeti grūti aiziet. Tad naktī ienāca ārsti, teica, ka skābeklis ir normas robežās. Tu vari braukt mājās! Bija dīvaina sajūta. Kā mani kā grūtnieci var laist mājās? Bet varbūt tas bija drošāk nekā paturēt mani slimnīcā. Tad prasīja – viņiem vest? Vai brauks pakaļ? Ir tik grūti tajās ''ātrās palīdzības'' mašīnās. Vīrs ar dēliņu atbrauca man pakaļ. Visi ratiņkrēsli bija aizņemti un mani izstūma ar to lielo gultu ārā līdz mašīnai. Es domāju – kāda bija sajūta manam bērnam redzēt, ka gulošu mammu izstumj ārā ar gultu? Pusotru dienu nodzīvoju mājās. Tieši nedēļu pēc tam, kad saslimu, no rīta sapratu, ka nebūs labi. Es līdz tualete tieku, bet atpakaļ vairs netieku, viss melns, eju pēc sajūtām. Izsaucu neatliekamo palīdzību. Ātri bija klāt. Tad visu kompakti lika savākt. Man jau viss bija salikts. Visas drēbītes. Visam biju gatava. Bet tas man viss nenoderēja. Nekas no tā nebija vajadzīgs. Viss palika ieslēgts seifā.

Dators un ķeizars

Šoreiz teica, ka jāpaliek slimnīcā. Un – ka jātaisa datortomogrāfija.

Es teicu – bet kā, es esmu grūtniece! Nevar!

Viņi teica – bet mums ir jāsaprot, kas notiek ar tavām plaušām.

Ir risks taisīt, un ir risks netaisīt. Varbūt tu vari braukt mājās, bet varbūt ir traki un ir jādomā citi ārkārtas varianti. Uztaisīju. Tajā dienā man neviens neko neteica. Nākamajā ienāca ārsts un pateica, ka ir jātaisa akūts ķeizars, jo ir pneimonija abās plaušās! Tā gribējās raudāt. Bet es sapratu, ka nedrīkstu krist panikā,  ka nebūs labi bērnam. Visvairāk es uztraucos par to, vai nebūs skābekļa bads bērnam. Jo man trūka skābekļa! 2–3 stundas. Un braucām uz operāciju zāli. Un man stāsta, kas notiks. Tad es vēl neraudāju, es turējos. Bet, kad man dūra mugurā, tad gan visas emocijas nāca ārā. Es raudāju, vecmātes mani mierināja. Ka viss būs kārtībā.

Bērniņš inkubatorā, līķis blakus gultā

Viņu izņēma, viņš piedzima, viņu man neparādīja, ietina un fiksi veda projām. Tikai nosvēra un pateica garumu. Un tā bija 32. grūtniecības nedēļa. Viņam manā vēderā vēl bija jādzīvo 8 nedēļas. Bet kovida dēļ vajadzēja visu darīt ātri. Viņš bija maziņš, viņš bija rozā, viņš raudāja. Raudājām abi divi, un tā bija vienīgā mūsu saskarsme. 

Vai Paulam bija kovids?

Kad Pauls piedzima, viņam bija pneimonija, viņam deva divas antibiotikas. Taisīja trīs reizes testu, negatīvs. Viņš vienalga cīnījās par savu dzīvību. Sešas dienas viņš bija ''stradiņos'', tad viņu pārveda uz Bērnu slimnīcu. Un tad par viņu rūpējās viņa tētis.

Tās pirmās viņa dzīves bildes ir diezgan baisas. Viņam ir zonde mutē ievadīta. Rokās ir katetrs vai putniņš un vainadziņš pielikts, lai visi vadi turētos vietā. Ja citiem ir pudelītes vai mammas pups, tad viņam ir liela šprice, ar kuru kuņģī tika ievadīts maisījums.

Kad beidzās ''ķeizars'', mani pārveda uz reanimācijas palātu, kur es biju divas dienas, no kurām es atceros ļoti maz, bet patiesībā es negribētu atcerēties neko.

Jo tajos brīžos, kad es biju nomodā, notika kaut kāda rosība.

Prasu medmāsām – kas notiek?

Viņas atbild – mēs cilvēku pārvedīsim uz citu palātu!

Aizstumj man priekšā kājām aizslietnīti. Tad nāk ar maisiem, baltiem vai sarkaniem.

Un tad, kad pēc divām dienām es nonācu parastā palātā, es sapratu to, ka patiesībā tos cilvēkus nepārveda uz citu palātu. Bet viņi bija miruši.

Grūtniece ''netīrajā zonā''

Blakus bija ļoti kluss, neviens nerunāja. Iespējams, tie cilvēki arī bija mākslīgajā komā. Vēl tajā pašā reanimācijas palātā man veica asins pārliešanu. Varbūt vēl kādu procedūru? To es neatceros. Biju sazāļota. Tad man pienāca sieviete, viņa man bija likusi katetru artērijā. Viņa pati gaidīja bērniņu. Viņa man stāstīja, ka viņai jau ir divi lieli bērni. Un nu gaida trešo. Ja būs puisītis, sauks par Jāni. Man likās – grūtniece strādā ''netīrajā zonā''. Tas taču ir bīstami arī viņai. Tajā reizē mani pacienāja ar divām zemenēm. Likās – nu tik cilvēcīgi. Forši. Tās nebija Latvijas, importa, bet ļoti, ļoti labas.

Tad mani pārveda uz parasto palātu un es tiku pie sava telefona. Un tad man sāka nākt apsveikumi ar bērna piedzimšanu. Tā bija diezgan smaga situācija.

Pēc katra apsveikuma es atkal sāku raudāt. Jo tam nevajadzēja tā notikt! Viņam bija jābūt mājās, man bija jābūt mājās, nevis tur, slimnīcā, katrs savā nodaļā.  Tad ieveda sievieti. Ap gadiem 50. Nešpetna. Zvanījās saviem radiniekiem un teica, ka ir reanimācijā.  Cik viņai smagi, cik grūti. Man gribējās atņemt viņai telefonu. Jo tomēr, kad tu pasaki – reanimācija, tur jau nozīmē, ka vissliktākais variants. Bet viņa sēdēja gultā, diezgan šiverīga. Viņa varēja nosēdēt, bet es tikai pagulēt. Un tad man palika aizvien sliktāk un sliktāk. Pārtraucu zvanīt savai ģimenei. Sazinājos ar e-pastiem vai īsziņām.

Slīkšana palātā

Tad es piedzīvoju pāris skābekļa bada situācijas, krīzes.

Kā tas ir?

Gribas izlauzties. Ir tāda sajūta, ka cilvēks slīkst. Tajā pašā laikā ir jāsaglabā miers. Bet mieru tu nevari saglabāt, jo tev trūkst, ko elpot. Un tu lauzies, cīnies.

Medmāsa saka – jābūt mierīgai.

Un tad man uzlika masku. Es līdz 9. aprīlim vispār pa naktīm nebiju gulējusi. Tikai pa dienu. Ļoti minimālas stundas. Jo man sākās murgi. Visādi brīnumi. Ka mani kāds ceļ augšā, ka mani kāds sit. Tu nedrīksti gulēt, tu nomirsi. Tu mokies ar tiem murgiem. Un, kad tu ap četriem, pieciem no rīta beidzot esi iemidzis, tad ap sešiem nāk sanitāri tevi apkopt. Tas ir smags laiks, kad esi slimnīcā. Viņiem jādara savs darbs, un tur neviens neskatās uz pulksteni. Tas nekas, ka gribi gulēt, esi iemidzis pēc murgiem un bezspēka. Tā diena sākas ļoti agri. Man visi prasa – kā man iet, ko sola ārsti? Bet es nezinu, ko man teikt. Jo nav pašai skaidrs, kāda tā situācija ir.

Medicīniskais inventārs Covid-19 pacientiem.

Pirms komas – viena sms uz mājām

Ārsti nesaka, cik smagā stāvoklī esi. Cenšas saglabāt mieru. Tad pienāca 9. aprīlis, man bija jātaisa datortomogrāfija. Aizstūma uz datortomogrāfiju. To dara sanitārs. Tev piekrauj pilnu gultu ar aparātiem, tu guli gultā, tev viss tur nokrauts. Jābrauc ar diviem, trijiem liftiem. Atbraucām atpakaļ. Pienāca ārsts un pateica, ka situācija ir ļoti smaga. Ka man tiek piegādāts vislielākais skābekļa daudzums, kāds vien var būt. Ka augstāk vairs nevar pacelt, ka manas plaušas ir simtprocentīgi bojātas. Un ka vienīgais variants, kā mani glābt, ir mākslīgā koma un iespēja izveidot plaušu apvedceļu. Man tika dota viena iespēja, viena iespēja nosūtīt īsziņu uz mājām, lai pateiktu, kas ar mani notiek.

Un tad es pajautāju – vai es varu nomirt?

 Un viņi teica, jā, tā arī var būt.

Un tad gan sākās asaras, raudāt visu laiku gribas. Mani aizveda uz tādu kā procedūru telpu. Bija jābūt mierīgai, pacēla kājas gaisā un galvu lejā. Man blakus gulēja vīrietis Artis, cik es sapratu, viņš bija jauns. Arī viņu gatavoja komai.

Un tad... visu laiku gribas raudāt, bet raudāt nedrīkst. Viņi sonogrāfa kontrolē lika aparātu man artērijā uz kakla un otru rokā. To arī nav viegli ielikt, viņi meklē uz tausti. Ar pirmo reizi nevarēja trāpīt. Artis otrā gultā bija kluss, apātisks. Tad mani pagrieza uz sāniem. Un tad es vairāk neko neatceros.

Komas murgi

Sākās mans karuselis. Tas, ko es pieredzēju reanimācijas murgos, kamēr gulēju, tas ir vājprāts! Es piedzīvoju sava dzīvesbiedra bēres. Viss likās tik reāls. Un man bija apziņa, ka man ir jāceļas, ka man ir jāmostas, ka man ir palikuši divi mazi bērni. Jo manai mammai ir sirds stimulators. Un viņa nespēs par viņiem parūpēties. Tas likās tik reāli, cīnījos, lai laiž mājās. Brīžiem atkal gāja jautri. Murgos redzēju, ka medmāsai uzacu vietā uztetovēti tauriņi. Sapņoju, ka dzīvesbiedrs atbraucis uz slimnīcu un Pauls rozā sēdeklītī. Tas bija tik reāli.

Pēc tam prasu – jūs bijāt atbraukuši?

Vīrs atbild – nē.

Tad es neatcerējos, kā mani sauc, bet atcerējos vārdu Kristīne.

Es visām medmāsām lūdzos, lai mani sien vaļā. Jo man viena roka bija piesieta pie gultas, lai es neizrautu katetrus. Ja izrauj katetru, cilvēks noasiņo. Komā es gulēju 13 dienas, bet sevi es vairs neatceros no 9. aprīļa. Komā mani laida 11. aprīlī, ko es darīju divas dienas, es nezinu....

Sapņoju, ka man liek čipu. Es visu laiku rāvu nost to pirkstiņu, kas mēra skābekli. Tad man izdevās atsiet to roku. Un tad man piesēja abas. Liekas – baigi šerpi, baigi skarbi. Bet viņi patiesībā izglāba manu dzīvību.

Kā tevi sauc?

Katru rītu, kad es pamodos, pie manis nāca ārsts.

Lūdza saspiest roku, pateikt, kā mani sauc un kur es atrodos.

Un es teicu, ka es esmu Austrumu klīnikā. Es nezinu,  kāpēc tā teicu. Likās, ka esmu tur, mākslīgi veidotā palātā, kur pirms tam bija eksperimenti ar akmeņiem. Jo, kad es biju pieslēgta pie aparāta, tas radīja baigo troksni. Tā kā akmeņi birtu, kristu.

Ārsts man saka – tev vajag atjēgties.

Un es viņam saku – tev pašam vajag atjēgties! Es tak visu normāli saprotu.

Piezvanīja Kaspars, sāka ar mani runāt. Es nesapratu – kā viņš ar mani var runāt, ja viņš ir miris?

Es šo reanimācijas palātu tagad redzu ziņās, kad rāda intensīvo terapiju. Kad kāds pacients jāgriež apkārt, vesels ārstu bars sastājas riņķī. To dara cilvēki, nevis aparāti. To dara cilvēki, nevis mehānika. Un tiem cilvēkiem arī ir smagi bojāt savas muguras.

Sveika, Inga!

Man bija arī īpaša medmāsa. Nāca vakaros masēt rokas un kājas. Tas nebija viņas darba pienākumos. Tāpat bija sanitāri, kuri runājās un sāka raudāt vienkārši no tā, kam es esmu gājusi cauri. Tu nevari noturēties. Cik viņi ir pieredzējuši un dzīvojuši kopā ar nāvi slimnīcā. Tai pašā laikā raud par manu dzīves pieredzi.

Bija apkopējs vīrietis. Viņš katru rītu nāca: Labrīt, Inga!

Viņiem bija uz muguras vārdi. Viņam bija ''apkopējs''. Un tad viņam sākās pamatdarbs.

Es prasīju: Bet vai tu nevarēji dabūt citu darbu?

Viņš saka – nē, un arī tādi cilvēki ir vajadzīgi ''stradiņos''!

Katru rītu viņš ar mani aprunājās. Tie, kas nāca ņemt asinsanalīzes, stāvēja ar mani un runājās. Bet vai tagad to var izdarīt? Tagad tur ir tik daudz slimu cilvēku, ka tas nav iespējams.  Un arī tas man bija tāds miera saglabāšanas veids. Ka tu neguli gultā un neraudi, vai nepārdzīvo, jo viņi ir tev blakus un runājas. Un tagad, kad paskatās to statistiku, cik daudz ir smagā stāvoklī cilvēku, nu nevar izauklēties, jo, kad es slimoju, bija maz cilvēku slimnīcā. Arī viņi bija mana atbalsta komanda, bez viņiem mēs abi nebūtu dzīvi!  Un milzīgs paldies viņiem par to.

Ziniet, ko man nozīmē kovids? Man viss pirmsdzemdību atvaļinājums aizgāja reanimācijā, intensīvajā terapijā, Vaivaros. Latvijā māmiņalgu maksā līdz gadam un sešiem mēnešiem. Man ir nogriezti divi mēneši.

Nodaļā

Kad mani pārveda uz nodaļu, likās – tā brīvība, jes!

Pienāca medmāsa un teica – tu staigāt nedrīksti! Tu viena pat uz tualeti nedrīksti iet.

Neticēju, ka man nav spēka. Noņēmu to lielo aproci ap roku, noņēmu pirkstiņu un izdomāju, ka vajag piecelties. Piecēlos, man palika slikti. Mēģināju atgulties atpakaļ. Bet izkritu no gultas.

Atnāk medmāsa – ko tu dari? Es teicu, ka nedrīkst!

Atbildēju – bet es jums neticēju!

No tā visa man pašai sākās maza depresija. Mans ķermenis nestrādā,  es paiet nevaru,  es apsēsties nevaru. Sāka nākt fizioterapeite un vingrināt mani. Būtībā ar mani visu laiku strādāja fizioterapeits, kamēr es gulēju komā. Lai būtu aprite asinīm. Lai būtu, kas izkustina muskuļus. Es paskatījos uz savām kājām. Man nebija muskuļu. Man kājas bija riktīgi tievas, šausmīgas. Rokas tāpat. Āda nokarājusies. Es biju zaudējusi lielu svaru.

Un pēc tam, jā, sākās kustināšanās, fizioterapija. Tīri smagi tas posms. Un tad fizioterapeits saka – jāapsēžas. Un es nevaru nosēdēt. Tāda sajūta, ka plaušas ir saspiestas kā skrūvspīlēs. Ka visu šo laiku esmu bijusi guļus pozīcijā un ka man sevi tagad ir jādabū vertikāli.

Tad pateica, ka jāsāk celt kājas pāri gultas malai. Tas arī bija tik smagi. To, ko piedzīvo cilvēks pēc komas, kad viņa ķermenis ir atrofējies, tas ir baisi.

Gan fiziski, gan garīgi mazpamazām mani dabūja uz kājām. Un, kad es piecēlos, bija tāda tirpoņa uz kājām. Kad lēktu no liela augstuma. Kad tev adatas duras. Tikai tagad tās adatas bija trīs reizes lielākas, asākas un sāpīgākas nekā bērnībā, kad no koka lecu vai no kurienes.

Pirms komas man deva koncentrētu skābekli 60 litrus minūtē.  Pēc komas man bija 3 litri minūtē. Un bija viens ārsts, kas ienāca iekšā palātā. Un es zināju, ka viņš man griezīs skābekli nost!

Katru reizi pa puslitram.

Tad viņš man lasīja morāli: Tu tikai neguli, tu tikai neguli mājās! Tu tikai kusties, tu tikai kusties! Jo, ja tu aizbrauksi mājās un gulēsi, tev nebūs labi.

Duša kā Himalaji

8. maijā es piecēlos. Sanitāres un medmāsas man noorganizēja dušu. Man bija atvesti dušas piederumi no mājām. Un tā bija tik laba sajūta. Pēc sešām nedēļām...  un tas dušas ūdens tek, un ir tik labi. Bet tā duša piepildās ar tvaiku un paliek grūtāk elpot. Un es saprotu to, ka es nedrīkstu ilgi mazgāties, būs baigais bezspēks. Tā bija 8. palāta 14. nodaļā. Tur jau nav tālu jāiet no gultas līdz dušas telpai, bet tas bija kā kāpiens Himalajos.

Pa nakti tie cilvēki, kuriem trūkst skābekļa, dara brīnumainas lietas. Tu dzirdi, ka medmāsas kliedz palīgā, ka vajag palīdzēt, jo kāds izrāvis katetru, ka asinis šķīst, visa gulta asinīs. Viena sieviete bija izdomājusi, ka grib pašnāvību izdarīt. Viņa bija nazi kaut kur atradusi. Neasu. Viņu uz psihiatrisko slimnīcu nevarēja aizvest, jo kovids. Viņu piesēja pie gultas.

Un tad arī dzird, ka ir jauni cilvēki bijuši. Nu, es ceru, ka Artis, kas gulēja man blakus  reanimācijas palātā, ka viņš ir dzīvs. Es ļoti ceru.

Pauls. Satikts pēc 45 dienām

Tas nav viegli, kad esi tur. To redzi un piedzīvo. Un arī tagad, kad esmu ārā, lasu tās ziņas, kas tur notiek, par tiem cilvēkiem, kas aiziet un izdziest, ir ļoti, ļoti smagi. Arī par to sievieti, grūtnieci, kura mira jauna. Tajā dienā man bērnam 6 gadi palika, es neskatījos nekādas ziņas. Un atbrauca vīrs, zini, kas notika? Es sen nebiju tā raudājusi. Es raudāju, kā man tuvinieks būtu aizgājis.

Es ļoti gribēju mājās, es prasījos, jo es jau biju sākusi staigāt. Staigāju es ar rollatoru, uz visām nodarbībām gāju pati. Pirmajā reizē aizveda pa stāviem, parādīja, kur kas atrodas. Tā iešana jau arī bija tāda... tu paej, paej, pāris metrus, vajag apsēsties, atpūsties, atelpoties, un... jā, tas bija kārtējais piedzīvojums un izaicinājums man.

Sarunājām, ka atbrauks ģimene. Mājās nedrīkst, bet teritorijā drīkst uzturēties.

Tā bija pirmā reize, kad es turēju savu bērnu rokās. Tā bija Paula 45. dzīves diena! Likās jau, ka pēc bildēm viņš ir lielāks. Apvēlies. Bet es sapratu, cik viņš bija maziņš, kad piedzima. Cik maziņš viņš tajā brīdī bija. Arī vecākajam bērnam tas bija smags trieciens, viņam bija jāpalaiž sava mamma, kad projām brauca. Bija atkal asaras, mēs abi raudājām. Un ilgi runājām. Un tad viņš man zvanīja katru vakaru un prasīja – cik naksniņas vēl ir palikušas, kad tu būsi mājās?  Pēc 10 palaida. Ja Vaivaros mani iestūma ratiņkrēslā, tad ārā es izgāju pati uz savām kājām!

Bet arī tā atkopšanās mājās nemaz nebija tik viegla. Nodzīvojām pie vecākiem, man bērns saka – mamm, izejam laukā? Pastaigāties. Nu kaut mazu brīdi...

Un mēs noejam pārsimt metrus, un es sapratu, ka man pārāk liela slodze. Pusi dienas pēc tam nogulēju gultā, dzēru sirdszāles. Lai mana sirds neskrien kā zirgs. Arī šobrīd man jālieto sirdszāles. Tas ir viss kovida dēļ. Jo, kad es sāku kustēties... kad es apsēdos pēc komas, man sirds sitās ar 137 sitieniem minūtē. Tas ir ļoti ātri, kā pēc krosa vai pamatīgas slodzes.

Smagās blaknes. Augoņi

Un tad jau es sāku izjust komplikācijas. Sāka veidoties augoņi, ļoti nepatīkamās vietās. Pirmais bija plakstiņā. Tad padusē. Divi zem ādas.  Un katrs nākamais ir riebīgāks un sāpīgāks. Un tad es šausmīgi pārdzīvoju par saviem matiem. Tie man krita ārā. Man nežēlīgi krita, pēc vannas varēju pilnu sauju salasīt, un es baidījos, ka visi izkritīs. Bet tagad ir atauguši. Ir atmiņas trūkumi. Tev liekas, ka man jāizdara tas un tas. Un, ja esmu nodomājusi – esmu izdarījusi. Ja mēs braucam uz laukiem pie vecākiem, man jāpaņem bērnam kombinezons. Bet laukos nav. Esmu tikai nodomājusi, neesmu izdarījusi. Nākas diezgan cīnīties ar to kovidu. Mēs braucam mašīnā, ir priekšā zīme un tu neatceries – ko tā zīme nozīmē. Vai es drīkstu braukt taisni, vai tikai pa labi.

Ja es pareizi atceros, tad laikā, kad es saslimu, vakcinēja riska grupas, mediķus un sāka vakcinēt skolotājus. Bet par grūtnieču vakcinēšanos vispār nebija runas. Man ir kaut kas tāds palicis atmiņā.

Tagad esmu vakcinējusies. Bet no maniem zināmiem  cilvēkiem man bija visgrūtāk. Bija drudzis, auksti, un temperatūra lēkāja augšā lejā.

Es pat nebiju gaidījusi, ka es varētu nonākt slimnīcā ar kovidu un gulēt reanimācijā 13 dienas. Es neko tādu pat nespēju iedomāties. Cilvēki baidās no vakcīnas, bet nebaidās no kovida. Bet mēs nezinām, kas kovidam patīk tajā ķermenī. Jo atnāk kovids, spēcīgam, jaunam cilvēkam un viņu izsūc kā tādu balonu... ka paliek tikai āda, tikai maiss.

Riskantā grūtniece

Es biju riska grupa. Jo man bija saspiestas plaušas. Man draudēja gestācijas jeb grūtnieču diabēts. Un man bija komplikācijas pēc ķeizara ar asins recēšanu. Man tās ir parādījušās tikai divas reizes dzīvē un abas pēc ķeizara. Un nespēju iedomāties, ka šie trīs faktori būs tie, kam, kopā saslēdzoties, būs tāda reakcija. Kad es jau biju Vaivaros, skatījos lekciju ar Kārli Rāceni. Viņš stāstīja par kovidu un rādīja attēlu.  Tur sakrita gan vecums, gan vēl viena lieta, un plaušas tajā attēlā  bija baltas.  Tas mani sapurināja. Sapratu, ka man vairāk jāvingro. Jāpilda elpošanas vingrinājumi. Kādas tās izskatās tagad, nezinu. Pēdējo pārbaudi taisīju jūlijā. Tad mazie elpceļi bija brīvi, bet kaut kādos divos segmentos kaut kas bija palicis. Varbūt tagad ir uzlabojusies tā situācija. Bet reizēm ir tāda sajūta, ka es jūtu, ka man plaušās tā kā lapiņa plivinās. Kaut kas tajās plaušās vēl iekšā ir. Vai manas plaušas kādreiz būs veselas, to es nezinu. Es domāju – neviens ārsts nevar pateikt, kā būs nākotnē ar tām plaušām.

Cauri kovida gaļas mašīnai

Man cilvēki ir stāstījuši, cik pamostas pēc mākslīgās komas. Tā statistika ir tāda, ka no 10 cilvēkiem pamostas tikai divi.

Tu saproti, kā man ir paveicies?

Un to es arī savam bērnam saku. Paldies par tavu spēku, tu biji cīnītājs un nepadevies. Un tāpat arī vecākajam bērnam, ka viņš ir izdzīvojis to. Jo tad, kad brāli veda mājās, viņam neviens nebija pateicis, ka mamma nebūs. Ka mamma guļ komā. Neviens nevarēja viņam to pateikt.

Un tad viņam bija panika, viņš raudāja. Bija smagi, ka brālis ir, mammas nav. Visiem tuviniekiem bija smagi. Man bija liela atbalsta komanda. Es gulēju un neko neapzinājos. Daudzi radinieki gāja uz baznīcu. Ticēja brīnumam, darba kolēģi sūtīja spēcīgas domas. Man bija jāizdzīvo, man bija jāizdzīvo. Un, kad es pamodos, man arī bija viena doma – man ir jātiek projām no šejienes. Citiem jau liekas – oi, es esmu baigi spēcīgs, jauns, mani tas neskars. Bet neviens nezina, kā tas viņu sadragās. Neviens nezina, kas tavā ķermenī ir tāds maziņš, kas liks tam kovidam izplesties.

Es biju ''stradiņos'', viņš bija Bērnu slimnīcā, un 24. aprīlī viņu palaida mājās. Un tad jau sūtīja arī man bildes. Un tad jau man likās tik apvēlies, tik foršs bērns. Bet, kad tu turi viņu, viņš liekas tik maziņš.

Kad tu turi viņu savās rokās, tu domā, cik mazs viņš piedzima. Viņš piedzima 2,6 kg, 50 cm garš tā gestācijas diabēta dēļ. Ar palielinātu svaru. Paši ārsti teica, ka nav pieraduši redzēt tik lielu bērnu inkubatorā. Bet viņam bija vajadzīgs skābeklis. Viņam deva skābekli.

Uz darbu ar Covid

Kaspars katru dienu pusvienos zvanīja uz ''stradiņiem''. Un cerēja uz to labāko. Bet apzinājās, ka var pateikt, ka manis vairs nav. Un ko tad darīt? Ka paliktu divi mazi bērni bez mammas? Un citiem tai pašā laikā kovids neeksistē. Citiem galvenais ir strādāt. Nodot produktus eksportam, vai ne?  Es esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri saka – jā, arī manam dzīvesbiedram bija jābūt mājās, bet darba devējs lika iet uz darbu. Un kurš ies pret savu darba devēju? Pēc tam tu dabūsi pats pretī. Atlaidīs.

Mēs nezinām, kā tālāk būs dzīve. Visi domā, kas būs pēc 2–5 gadiem, bet mēs dzīvojam tagad un tūlīt. Mēs esam vecāki saviem bērniem. Mēs esam bērni saviem vecākiem. Mēs nezinām, kas būs. Ir tagad un tūlīt. Citi saka – kā dzīvos pēc pieciem gadiem pēc vakcīnas? Bet kā dzīvos tie, kas smagi izslimojuši ar kovidu? Kādi būs viņu iekšējie orgāni? Kuru ķermeņi ir piepumpēti ar antibiotikām. Mans ķermenis ir daudz piepumpēts ar antibiotikām. Es nezinu, kādas būs manas aknas, es neko nezinu, kāda būs dzīve tālāk pēc 3 vai 5 gadiem.

Un arī tie, kas ''Facebook'' no maniem draugiem, paziņām, es dzēšu ārā. Man nav jālasa tas, ko viņi raksta. Man nav tas jālasa. Tā ir mana dzīves pieredze. Es zinu, kā tas ir – būt tur. Man ir mana dzīves pieredze.

Es esmu izgājusi cauri kovida gaļas mašīnai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt