Rūšrāceņi un druņķēšana
Mani mazliet atbaida pārspīlēts un uzsvērts etnogrāfiskums, dažnedažādu vienīgo un īsteno "-isku" (latviskais, latgaliskais, lībiskais, pagāniskais, autentiskais utt.) sakāpināta godā celšana un piesaukšana Oļiņietes stilā, par ko jau Brāļiem Kaudzītēm savulaik viss bija skaidrs. Tāpēc pirmajā brīdī Igora mājas gaisotnes "idejiskie iestatījumi" darīja diezgan tramīgu.
Sākumā pat likās maķenīt par daudz tā lībiskuma, ko Igors piesauc katra vārda galā – te īsteni lībiska maize, lībisks gars, lībiskais speķis…
Visa dzīve, šķiet, "Branku" mājās rit pa lībiskam – varbūt mazliet piespēlēti, bet vai tamdēļ mazāk baudāmi un atmiņā paliekoši? Un pēc brīža sāc uzķert smalku ironijas devu itin visā, kad, iezvanoties mobilajam, Igors tikpat aizgrābtā intonācijā nokomentē: "tā, lībiešu telefons iezvanījās…", saproti, ka tā ir sava veida spēle, ne bez nopietnības devas, bet tomēr spēle, un labprāt spēlē līdzi.
"Tos lībiešu piparus sadruņķē piestā svaigus", "liekam vārīties kartupeļus ar visām mizām jeb rūšrāceņus", "tās nemaz nesauc par siļķēm, tie takš ir ēriņi – mums pusdienās būs ēriņi ar rūšiem" – tik koši daiļskanīga ir Igora saimes ikdienas valoda. Un tad pēkšņi priekšplānā izvirzās nopietnas, paaudzēs līdzi nestas un glabātas vērtības, ko šo māju saime rūpīgi turpina kopt un uzturēt dzīvas vienīgajā pareizajā veidā – lietojot ikdienā.
Lībiešu krasta vilkme
Igors ir skolots augstas klases pavārs. Jau pēc 8. klases beigšanas izvēlējies apgūt ēst gatavošanas skunsti Rīgas 15. profesionāli tehniskajā skolā, kur saņēmis augsto 5. pavāra kategoriju. "Un tad sākās dzīve," atceras Igors. "Arī armijā dienēju tepat Lietuvā, protams, par pavāru." Padomju armijā dienot, nācies iziet vēl kādu dzīves skolu, jo Igors divas reizes aizsūtīts uz mācībām Kazahstānas stepēs. "Aizveda mūs tur lopu vagonos, ar visu virtuvi, ar visu tehniku, un es tur gatavoju ēst," stāsta Igors. Ar personīgo higiēnu citiem virtuves palīgiem bijis kā bijis – viņi nav mazgājuši rokas un dzēruši ūdeni, kur pagadās. Tad nu rezultātā Igors palicis viens pats gatavot maltītes 500 karavīriem.
Viņa darbu un rūpīgo attieksmi pret profesijas uzliktajiem pienākumiem esot novērtējis pulka komandieris, uzrunājis Igoru, un tad viņš gatavojis privāti tikai komandierim. Tomēr tā bijusi milzīga prakse un neatsverama pieredze, kas Igoram uz šķietami pašsaprotamo jautājumu – ir taču feināk gatavot vienam nekā 500 ēstgribētājiem? – ļauj atbildēt negaidīti noliedzoši:
"Man interesantāk ir gatavot vairākiem, jo patērētais un ieguldītais laiks jau ir gandrīz tas pats – vai tu gatavo vienam, vai pustūkstotim.
Es esmu vecais "obščepita" (no krievu: общественное питание – sabiedriskā ēdināšana) darbinieks, man no vecajiem laikiem zināms, ko nozīmē strādāt."
Pēc armijas pa taisno, lāga neievelkot elpu, Igors atgriezies sabiedriskajā ēdināšanā – cepa pankūkas slavenajā ēstuvē "Nīca" uz Brīvības ielas Rīgā. Tie bijuši skarbi laiki – padomju laika izskaņa, kad nekur nekas nebija nopērkams, tad vēl klāt talonu sistēma, ēdināšanas joma vienkārši mocījusies. Pienāca deviņdesmitie gadi ar laikam jau loģisku un likumsakarīgu lēmumu no Igora puses – doties jūrā, saprotams, ka par pavāru – koku.
Trīs gadus pelnījis lielo naudu, pie kam dolāros – tad pirmā mašīna, izremontēts dzīvoklis, viss kā daudzos līdzīgos stāstos. Un tad nāca lūzums: mammai atdeva dzimtas īpašumu – zemi un mājas Mazirbē.
Lībiešu krasta vilkme
Igors atceras, ka līdz pat deviņdesmitajiem gadiem tā īsti neko par to neesot zinājis, jo mamma bijusi saimniekmeita un par pašā PSRS ārējā robežjoslā esošu īpašumu lāgā neesot uzdrošinājusies runāt. Vai nebija kādas šaubas par Rīgas dzīves nomaiņu pret vietu, kur būs jāiegulda milzu laiks un darbs? "Nekādu šaubu, tas bija mans pienākums," atteic Igors. "Tā ir mūsu dzimtas māja, te kapos guļ mani senči. Tas nebija un nav apspriežams."
No sākuma dzīve turpinājusies abās vietās, kā Igors smej – te bijusi atklāta tramvaja līnija Rīga–Mazirbe, pa kuru viņš kursējis teju nepārtraukti. Bet nu jau sen viņa mājas ir šeit, pašā lībiešu krastā, jo dzimtās vietas vilkmei turēties pretī nevar un nevajag ar'.
Veco lietu šarms
"Branku" mājās ir savdabīga etnogrāfiskā muzeja filiāles sajūta ar to milzīgo atšķirību, ka te lietas, tāpat kā valoda, ir dzīvas, jo tiek lietotas ikdienā. "Uz Tērbatas ielas bija antikvariāta veikals, es vienkārši gāju garām un skatlogā ieraudzīju kastīti – sarūsējušu cara laika tējas kastīti," atminas Igors. Sekojusi iepazīšanās ar antikvariāta vadītāju Helēnas kundzi un "tad sākās viss tas, kas tagad redzams visriņķī". Šajās mājās ir lērums īstu, autentisku lietu, kas gan tiek nodarbinātas sadzīvē, gan kalpo kā krāšņs interjera papildinājums simtgadīgajā sētā.
Īpašs talants un ķēriens uz veco lietu iedzīvināšanu interjerā esot Igora mammai Guntai, kura pati arī izprojektējusi viesu mājas "lielo šķūni", neviens dizainers neesot bijis tam ne tuvumā. Un tā nu sagadījies vai liktenis lēmis – kas to lai zina –, ka vecās lietas radušas vietu arī līdzās dzimtas mājām esošajā muzejmājā.
Īstā lībiešu garša
"Jūs taču droši vien pacienāja… Vai bija garšīgi? Izskatījās jau ļoooti gardi," tik daudz vienādus jautājumus sen nebija nācies saņemt no visdažādākajiem cilvēkiem. Jā, bija ļoooti garšīgi. Un ļoti izzinoši. Un ļoti lībiski – sākot no liesmojoša kadiķu zara kvēpināšanas virtuvē lībiskā gara ienešanai un visu slikto domu un lietu aiztriekšanai, sklandu raušu atdzīvināšanai, elegantu lībiešu uzkodu margošanai, plītī uz oglēm ceptas siļķes gatavošanai, garšvielu druņķēšanai un īpašās speciju sāls radīšanai.
P.S. Jāatceras nākamvasar kalendārā ieplānot nesteidzīgu, neprofesionālu un, galvenais, neprātīgi garšīgu vizīti Mazirbē.
Ar Igoru Ginteru Mazirbē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
