Stiprie stāsti

Aleksejs Danilins saimniecībā "Liepkalns" audzē rudzus, kviešus, auzas, zirņus un griķus

Stiprie stāsti

Sazināmies kalējmeistaru Kasparu Auzu un uzņēmējām Andru Katkeviču un Līgu Elmani

Lolita Rudzīte Rembates pagastā nodarbojas ar biškopību jau daudzus gadus

Viss dzīvē nopelnīts ar bitēm. Ciemos pie biškopes Lolitas Rudzītes Rembatē

Biškope Lolita Rudzīte no Ķeguma novada Rembates pagasta “Apsēm" ar bitēm darbojas teju pusgadsimtu, precīzāk, 47 gadus. Sezonas laikā no 180 bišu saimēm tiek ievākts ap 10 tonnām medus. Paralēli nerimstošajam darbam pie stropiem viņa darbojas arī Latvijas Biškopības biedrībā, kur kopā ar vairākiem simtiem tās biedru tiekas izzinošos kursos un vasaras saietos, apmainoties ar pieredzi.

Pēc pamatskolas absolvēšanas Lolita, apkārtējo ierosinājumu vadīta, devās mācīties uz biškopības tehnikumu Vecbebros. Kā viņa pati saka – tas notika nejaušības pēc. Pēc skolas beigšanas apņēmības pilnā Lolita uzsāka darbu Skrīveru izmēģinājumu stacijā un, tobrīd esot vien 18 gadus veca, no iepriekšējās biškopes pārņēma 80 bišu saimes.

“Laikam jau bija māte ieaudzinājusi pienākuma sajūtu – par savu darbu pašam jāatbild,” teic Lolita.

Šajā darbavietā nostrādāja līdz astoņdesmitajam gadam, audzējot bišu mātes, veidojot savas saimes, kā arī paralēli tam nodarbojoties ar sēklkopību.

“Man bitītēm vajadzēja mērcēt āboliņu cukursīrupā un stimulēt, lai viņas iet un apputeksnē to āboliņu,” par āboliņu apputeksnēšanu teic Lolita. Šajā procesā vairāk strādāja ar Kaukāza bitēm, kuru snuķīši ir septiņus līdz astoņus milimetrus gari, tāpēc tās viegli tiek āboliņa galviņā un labāk spēj tos apputeksnēt.

Tieši Skrīveros Lolita iepazinās ar savu vīru Raimondu un pēc gada svinēja kāzas. Pēc cīņas ar smagu slimību vīrs diemžēl ir devies mūžībā. Lai gan pēc izglītības viņš bija elektriķis, Lolita to veikli ieinteresēja biškopībā. Tāpat arī abi dēli pieprot šo arodu, turklāt vecākais no viņiem ar to izlēmis saistīt savu ikdienu – viņam Jumpravā ir savas bites.

Uz stropa dēļiem piefiksē svarīgāko

Pērn biškopes pavasara gaišais medus tika atzīts par garšīgāko Latvijā. “Gandarījuma sajūta ir, ka tavu darbu novērtē,” par panākumiem Baltijas lielākajā pārtikas izstādē “Riga Food 2020” saka pieredzējusī biškope. Medus garša atkarīga no sviešanas laika, stropa novietojuma un dabas ienesuma. Atšķiras arī gaumes, piemēram, citi īpaši iecienījuši griķu medu, kuram ir specifiska garša – tas ir vērtīgs, jo satur dzelzi un noder sirds asinsvadu veselībai.

Biškope kā vienu no svarīgākajiem uzdevumiem savā darbā atzīst sekošanu līdzi, lai bišu saimē neveidojas tuvradniecisks krustojums, jo no spieta mātes nevar audzēt meitas. Lai no tā izvairītos, cilts materiālu ieved no ārzemēm. “Man ir laba redzes atmiņa. Ieeju kādā novietnē un jau apmēram zinu – tā ir niknā, tā ir labā, te man ir māte jānomaina, tur tas jāizdara,” par savām 180 bišu saimēm saka Lolita.

Katrā stropā uz dēlīša piefiksē svarīgāko informāciju un, kad aptrūkstas vietas, ar galodiņu nokasa nost un atkal raksta kā uz balta papīra. Rudeņos tiek taisīta revīzija un visa informācija sarakstīta grāmatā. “Jābūt ir gan materiāli, gan profesionāli atbildīgam biškopībā. Nevar būt paviršs. Paviršība tūlīt atmaksāsies,” nosaka biškope, kura savas zināšanas mēdz nodot praktikantiem, kurus uzņem pie sevis.

Līdzīgi kā degvielas uzpildes stacijās, arī šeit stropus aukstajos gada mēnešos uzpilda ar barību, lai bitēm netrūktu pārtikas krājumu un notiktu attīstība. Tās ziemā baro ar invertcukuru, kuru glabā lielos konteineros. “Tikko tu kaut ko nepareizi izdarīsi, tā tev tūlīt aizies postā viņas. Tev jābūt ir pašdisciplīnai,” par savu darbu noteic lietpratēja.

Lai no citām dravām neievazātu kādas slimības, piemēram, Amerikas un Eiropas peru puvi, šūnas izgatavo no savu saimju vaska. Viens no izplatītākajiem bišu parazītiem ir varroze.  

“Tā kā mēs tagad ar kovidu mācāmies sadzīvot, tā biškopjiem ar to varrozi jāsadzīvo.

Tā ir tā ērcīte, kas bitēm sūc asinis, un tad dzimst bites bez spārniem un kroplas,” pastāsta Lolita. Ar šo parazītu cīnīties ir ļoti grūti, varbūt pat neiespējami, jo, ja savos stropos izdodas šo kaiti apkarot, nevar nodrošināt, ka bites nesatiekas ar kaimiņa bitēm, kuras dzīvo pāris kilometrus tālāk.

Kukaiņi ar raksturu

Strādājot ar bitēm, darba nekad netrūkst. Agrāk lieliski veicās, vedot ziedputekšņus uz Dienvidslāviju. Sezonas laikā tika aizvesta pat vairāk nekā tonna šo vērtīgo putekšņu. Šāda apjoma sagādāšana prasīja pamatīgu darbu – lai tie nekļūtu mitri un neveidotos pelējuma sēnīte, ziedputekšņus ievāca katru vakaru. Tas bija ienesīgs bizness, par nopelnīto naudu savulaik Skrīveros uzcēla māju. “Visa attīstība un labklājība ir, pateicoties bitēm,” atzīst saimniece.

Šobrīd tirgu mēdzot bojāt negodīgi pārdevēji, kuri sevi sauc par profesionāliem biteniekiem un ārzemju medu uzdod par savu.

Ārzemēs medus ir lētāks nekā pie mums, jo klimats ir siltāks, līdz ar to laikapstākļi labvēlīgāki tā ražošanai. Tomēr kvalitātes ziņā tas atpaliek no vietējā medus, jo pārsvarā tiek ievākts tikai no rapša, turpretī Latvijā – no dažādiem augiem.

Kā interesantāko šajā profesijā Lolita min kukaiņu spēju parādīt savu raksturu. “Bite ir bite, tas ir dzīvs organisms. (...) Mums vienkārši jāmāk ir sadzīvot ar viņām,” par savu dzīves aicinājumu, kurš prasa lielu darbu, rada muguras sāpes un uzliek atbildību, tomēr spēj aizraut un ieinteresēt visas dzīves garumā, saka biškope.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt