Sintija Ambote: Ņemot vērā, ka saistībā ar paraolimpiskajām sacensībām esat daudz ceļojis un bijis dažādās valstīs, – kas ir pirmais, kā jūs novērtējat valsti pieejamības ziņā?
Aigars Apinis: Saistībā ar sacensībām, lai uz tām kaut kur nokļūtu, ir ar kaut ko jābrauc, un pārsvarā tie ir lielie pārlidojumi, un man pirmais bija 2000. gadā uz Austrāliju uz Sidnejas paraolimpiskajām spēlēm. Tajā laikā nebija nekādas vīzijas vai saprašanas par to, kur tajā lidmašīnā cilvēkam ratiņkrēslā ir jāsēž un kā viņš tajā lidmašīnā tiek nogādāts. Pirmā saskarsme jau bija Rīgas lidostā, salīdzinot, kā bija 2000. gadu sākumā un kā ir tagad, kad esam Eiropas Savienībā (ES) un esam daudz ko mācījušies.
Sākumā cilvēkiem ar invaliditāti bija ļoti grūti, jo neviens neko nezināja un nekas nebija lāga pielāgots, bet tad, nokļūstot Sidnejā, tad lidostā bija tāda saprotošāka attieksme –
uzreiz piegādāja inventāru, ar ko cilvēku pārvieto no lidmašīnas un aizgādā uz autobusu, kur tālāk arī rīkotāji bija parūpējušies, lai viss ir ar uzbrauktuvēm un pacēlājiem. Savukārt tālāk olimpiskajā ciematā bija tāds liels šoks, ka tur, kur tu gribi nokļūt, tu arī vari nokļūt. Tas bija pirmais tāds iespaids.
Es tolaik dzīvoju Birzgalē lauku mājā, kur ļoti maz kas bija pielāgots, un arī apkārtējā vide tolaik bija ļoti nepielāgota. Tāpat arī cilvēki ar dažādām invaliditātēm agrāk nebija sastopami uz ielām. Viņi bija ļoti noslēgti, jo, kur gan tu dosies ar to ratiņkrēslu, ja tu nekur netiec, lai arī bija jānokļūst daudzās vietās. Bija sociālās institūcijas, tāpat jātiek uz veikalu, uz mācībām vai uz darbu, bet tolaik tas bija ļoti grūti. Taču tagad [ir labāk], pateicoties ES, kas uztaisa arī regulas, domājot par vides pieejamību cilvēkiem ar dažādiem ierobežojumiem, tāpat ir dažādas nevalstiskās organizācijas, kas iet un valsts aparātam vairāk skaidro, kādas ir vajadzības. Daudzas lietas gan vēl ir jālabo. Rīgā ir vieglāk, ir arī sabiedriskais transports pielāgots, bet ārpusē rajonos ir čābīgāk. Kāpēc, piemēram, daudzus gadus nevarēja tikt iekšā Labklājības ministrijā? Tas vispār bija absurds, ka tur vienmēr nesa pa trepēm augšā un tikai pēc daudziem gadiem uztaisīja liftu.
Bet te arī jautājums, vai tās ES vērtības – atvērta, iekļaujoša un pieejama vide un sabiedrība, vai tās ir tikai vērtības vai arī tas praktiski tiek izpildīts darbos, jo Latvija jau kādu laiku arī ir ES dalībvalsts.
Pirmie gadi uz papīra bija skaisti, bet reāli ļoti lēni viss mainījās, īpaši kaut kādās būvēs. Pirmie gadi bija ļoti slikti – viņi tualetē uztaisa vienu kloķi un domā, ka ir pielāgots; vai arī uztaisa pandusu pie durvīm, bet durvis veras uz āru un tu uzbrauc un nevari atvērt, jo pats esi priekšā. Tādi kuriozi bija, un ir arī līdz šim brīdim gadījumi, kuros atķeksē, ka ir kaut kas uztaisīts, bet līdz galam nav.
Galvenais ir izpratne, ka ir vajadzīgas pieejamas ielas, un daudzi to vēl ilgi nesaprata. Tāpat pirmajos gados, kad es izgāju uz ielas, man arī reizēm bija tāda nepatika un kauns, ka visi uz mani skatījās, vai arī tie priekšstati, ka cilvēks ratiņkrēslā ir kaut kāds bezpajumtnieks
un, ieejot veikalā apsargs vai pārdevējs visu laiku tev seko līdzi, ka tik tu kaut ko nenozagtu vai nesaskrāpētu grīdu ar saviem ratiem.
Bet tas viss ir aiz muguras? Un vai var teikt, ka to ietekmēja tieši dalība ES?
Ne tikai dalība. Tas arī ir liels stimuls, bet mainījās arī cilvēku domāšana, jo cilvēki arī vairāk ceļo un saprot. Tāpat cilvēks var brīvāk izteikties un, ja netiek pildīti kādi noteikumi, tad viņš var norādīt, ka ir jābūt vienlīdzībai. Jā, pateicoties Eiropai, tas ir panākts.
Vai jums ir sajūta, ka kopumā Eiropas Savienībā vides pieejamība ir viena no prioritātēm un šeit pretī ir nauda, ko iegulda infrastruktūrā, tostarp paraolimpiskā sporta infrastruktūrā?
Tagad arī būvniecības procesā domā, lai tajās ēkās būtu pieejamība, bet apsekojot redzam, ka it kā ir, bet līdz galam nav. Tajā procesā, kad taisa projektu un saskaņo, vienmēr būtu jāpieaicina kāds cilvēks ar invaliditāti, jo var uztaisīt vienu standartu ar parametriem tualetei un dušai, bet ir dažādas specifikas vēl, jo mēs visi neesam viena auguma, ratiņkrēsli un citi palīglīdzekļi arī atšķiras. Piemēram, var nolikt dušā to krēsliņu 30x30 [centimetru] izmērā un pateikt, ka ir pieejamība, bet es uz tā reāli nevaru apsēsties un nomazgāties.
Ja ir Eiropas fondu projekti, tad daudzi paraksta papīru, ka viss ir kārtībā. Cilvēki, kas ir vides eksperti, reizēm notic, ka viss būs kārtībā, bet realitātē nav un sanāk, ka nauda ir iztērēta, bet reāli izmantot nevar.
Tiesa gan, katrā Eiropas valstī situācija atšķiras. Vislabākā, manuprāt, ir Anglija. Tur ir tāda kultūra, ka pret cilvēkiem ar dažādiem kustību vai citiem traucējumiem ļoti lojāli attiecas un domā par viņiem, sākot ar palīglīdzekļiem, pielāgotu vidi, autobusiem un pat taksometriem. Tur paraolimpiskajās spēlēs es jutos kā paradīzē. Tāpat sataisīti lifti arī pie kultūrvēsturiskām ēkām, un tas ir izdarīts tā, ka tu pat to liftu vai pacēlāju reāli neredzi, jo smuki iekļauts interjerā. Mums bieži pie šādiem objektiem taisnojas, ka tas objekts slikti izskatīsies, ja būs pacēlājs, bet pie tā taču var padomāt, kā skaisti sataisīt un lai cilvēks arī ratiņkrēslā var iet un justies pilnvērtīgs.
Tad Latvijā ir tas progress, bet lēns?
Progress ir, bet lēns. Taču domāju, pateicoties sabiedrībai un īpaši jauniešiem, tas virzās. Mums augstajā galā reizēm kāds saprot tikai tad, kad pats salauzis kāju vai, nedod Dievs, nokļuvis ratiņkrēslā šādi. Tad tikai sāk aizdomāties, ka kādā valsts iestādē vajag liftu, platākas durvis vai tualeti pielāgot. Tā ir ļoti sāpīga lieta, godīgi sakot, un arī par paraolimpisko sportu un mūsu vīzijām. Te ir mūsu makets paraolimpiskajam centram Bišumuižā, bet realizācijai pietrūkst finansējuma. Mēs arī esam runājuši ar citām Eiropas paralimpiskajām komitejām un arī viņi saka, ka, protams, tādam valstī jābūt.
Kur jūs šobrīd Latvijā reāli varat trenēties?
Es personīgi šobrīd Murjāņu Sporta ģimnāzijā, kur gan es varu tikai veikt treniņu, bet dzīvot ilgāk nevaru, jo nav pielāgotu istabiņu. Bijām Valmierā notestēt, tur ir divas puslīdz pielāgotas istabiņas, bet, ja jātrenējas lielākā pulkā, nav [kur palikt], un mēs katrs lāpāmies savā stūrī, kaut ko atrodam un esam priecīgi, ka tas vispār ir.
Var teikt, ka tas ir viens no indikatoriem, kas liecina vai valsts vispār ir attīstīta vai nav?
Jā! Daudzi gan uzskata, ka paraolimpiskais sports nav vajadzīgs, bet tas palīdz cilvēkam atgriezties dzīvē, palīdzēt ģimenēm noņemt nastu, jo jaunietis sportos un valstij nebūs tik daudz naudas jātērē psiholoģiskajai palīdzībai. Tā ir mana doma, mana pieredze, jo viņš tad nebūs depresijā un būs noderīgs.
Latvijā ir pieprasījums no skolas līmeņa jauniešiem, ka viņi grib sevi attīstīt kādā paraolimpiskajā sporta veidā?
Jā, īpaši, ja šāds centrs būtu Latvijā, kur vienviet var sabraukt vecāki ar bērniem. Ne visi būs sportisti, bet viņš ar sportu motivēs sevi tālāk dzīvot. Un, ja būtu šāds centrs, tad tā būtu vieta, kur arī no pansionātiem, bērnunamiem un citām institūcijām, kur dzīvo arī bērni ar invaliditāti, tad viņi varētu iznākt un satikties. Eiropa ir iedevusi makšķeri, bet mums pašiem jānoķer zivs. Taču reizēm no Padomju Savienības laika tam vārdam “invalīds” ir zīmogs, ka tu nekam neesi derīgs. Taču ir jānāk ārā, un tas cilvēks atradīs savu nodarbošanos, būs noderīgs un maksās arī nodokļus valstij.
Kādu jūs redzat nākotni Eiropas Savienībā tieši vides pieejamības jomā?
Protams, visās ēkās nebūs vides pieejamība, bet galvenais ir gribēšana. Jā, tās pamatā ir cilvēktiesības, bet [vēlams], ja sāktu arī aktīvāk sodīt, nevis tikai aizrādīt, ja kaut kur netiek nodrošināta pieejamība.
Tātad pirmo reizi tev ir ES finansējums kaut kādam celtniecības projektam, bet, ja ir kaut kādi mīnusi nākošreiz, tam pretendentam nedodam projektu. Ir jāsoda, ja izdara nepareizi, un arī jālabo kļūdas. Un agri vai vēlu arī mūsu vīzija piepildīsies. Ja ne man, tad citiem sportistiem, un es esmu šajā vietā, lai nākošajiem paraolimpiešiem būtu vieglāk trenēties un viņi varētu pilnvērtīgu dzīvi dzīvot. Kopumā kļūst arī labāk, un es saskaros ar to, ka tur, kur es netieku, es vienkārši neeju. Es esmu arī optimists un redzu, ka būs labāk, un Eiropai kopumā dažreiz arī jāpakrata ar pirkstu, lai viņi iekāpj mūsu čībās un izprot vides pieejamību.
