Vents gatavo septiņu veidu vīnus un uzņem tūristus. Visa vīna ražošana ir viens liels eksperiments, kurā mācību gūsti reizi gadā, viņš stāstīja Latvijas Radio raidījumā “Stiprie stāsti”.
Stāsts par Krapes vīna darītavu ir vienlaikus arī stāsts par Venta vecvectēvu Vili Lauski, kurš bija ļoti uzņēmīgs cilvēks un pirms 100 gadiem nopirka bijušās muižas dārznieka māju.
Venta vecvectēvs strādājis Sanktpēterburgā, mācījis topošos dārzniekus, bet, kad Latvija atguva neatkarību, atgriezās atpakaļ Latvijā.
“Tā kā notika visi juku, pārejas laiki, visa viņa Sanktpēterburgā sapelnītā nauda pilnībā zaudēja vērtību, bet viņš dārzkopības skolā sāka strādāt par pasniedzēju. Dažus gadus arī par direktoru nostrādāja, bet šo māju paņēma kredītā. Viņš cita starpā ir arī Triju zvaigžņu ordeni dabūjis tieši par saviem ieguldījumiem dārzniecībā. Viņš bija inovatīvs un tāds, kuru novērtēja,” par vecvectēvu stāstīja Vents.
Tieši no vecvectēva stādītajiem ābeļdārziem uzņēmējs pirms 15-17 gadiem sāka eksperimentēt un gatavot vīnus draugiem, ģimenei. Sākotnēji gan vīna ražošana bija paredzēta tikai kā ienākumu avots, lai varētu nodarboties ar kino režiju.
“Sākumā es domāju, uztaisīšu vīna biznesu, lai nav jādomā, kā man ar filmām pelnīt naudu, un tad, kad būs nauda, mierīgi varēšu taisīt filmas, bet nu tā jau tas dzīvē nenotiek,” atzina Vents.
Vīnu mēģinājušas darināt arī Venta mamma un vecmamma, taču pats Vents neatceras, ka tas būtu noticis ar lieliem panākumiem. Viņš savus eksperimentus sāka, aicinot ciemos draugus uz ābolu talkām. Katru gadu braukuši arvien vairāk degustētāji, līdz Venta tēvs sponsorējis arī pirmo spiedi.
“Kopš sāku ražot vīnu, dāvanas vairs nepirku. Tā arī visiem draugiem dāvināju. Bija gadi, kad tiešām bija izcils. Bija gadi, kad nebija sanācis. Aptuveni 10 gadi bija pagājuši, kad sākām spiest jau tādos kvantumos, ka vienu gadu saspiedām kādus 300 litrus. Man nav tik daudz draugu, kas varētu to pa nākamo gadu izdzert, tāpēc nodibināju uzņēmumu,” stāsta vīndaris.
Šobrīd darītavā tiek ražots ābolu sidrs, upeņu, rabarberu, cidoniju, aveņu vīni un karstvīns no upenēm un aronijām.
Vents atklāja, ka ir ļoti daudz vīnu, ko vēl tikai gribētu pamēģināt uztaisīt – plūškoka, pīlādža, sausseržu, zīdkoka.Šogad pamēģinājis vīnu darināt arī no pienenēm.
“Visa vīna ražošana ir viens liels eksperiments. Mācība nāk vienu reizi gadā, bet pa gadu tehnoloģiskie procesi, kas notiek ar vīnu, izmaiņas, ir neskaitāmas. Pēc gada tu pagaršo, sanāca vai nesanāca. Ja sanāca, tad domā, kas no visiem 50 mainīgajiem to nodrošināja. Katra kļūda ir ļoti dārga,” atzina Vents.
Šobrīd uz darītavu brauc arī tūristu grupas. Pagājušogad Vents ar draudzeni Rūtu Labrenci iegādājās bijušo moderes jeb piena pārstrādes vadītājas māju netālu esošajā Lēdmanes muižas māju kompleksā. Tur nākotnē plānots atvērt viesnīcu, taču darāmo darbu ir ļoti daudz.
“Nevaru pateikt kad, bet noteikti būs. Sāksim ar kempinga mājiņām ārā pie muižas, ar ārpusi, kur ir ļoti skaisti,” nākotnes plānus atklāja Rūta.
