“Gliemeži šogad modās ļoti agri tāpēc, ka pavasaris iestājās agri, un šogad viņu ir ļoti ļoti daudz,” stāsta Ainis Noviks, kurš jau deviņus gadus nodarbojas ar Latgalei neraksturīgu un modernu lauksaimniecisko ražošanu – vīngliemežu audzēšanu. Šogad, pateicoties siltajam laikam, agrāk modušies gliemeži un agrāk sākusies arī tūrisma sezona. Vīngliemežu audzētava “Ošu mājas” uzņem pie sevis ciemiņus un stabili darbojas tūrisma jomā.
“(..) Pats sākums bija optimistisks, domājām, ka mēs audzēsim un vedīsim [pārdot], bet tas tā nenotika. Lielākais uzsvars mums ir uz tūristiem, uz kaut kādu pārstrādi. (..) Kad biju aizbraucis uz pirmo semināru, domāju, ka audzēšu, pārdošu un ka būs ienākums, tad kļūdījos.
Es sapratu, ka ar tūrismu var izdzīvot, un tūrismā šis ir brīdis, kad var kaut ko nopelnīt. Bet bagāts noteikti nebūsi,” atzīst Ainis Noviks.
Ainis atzīst, ka Latgalē šobrīd tūrisma joma attīstās un cilvēku interese kļūst lielāka. Sākumā Ainis bija nobažījies, vai spēs ieinteresēt tūristus, bet šobrīd tie, kuri bijuši vienu reizi, mēdz apciemot gliemežu audzētavu atkārtoti:
“Arī Preiļi ir izvēlēts kā galamērķis, tas ir ļoti pozitīvi, jo ir objekti, ko apskatīties. Sakārtotas šīs tūrisma lietas, ir maršruti. Man vispār nav konkurentu. (..) Oficiāli reģistrētas 137 audzētavas, varu nokļūdīties tai ciparā, tas bija tai brīdi, kad bija bums un bija ‘fake’ ziņas par gliemežiem, bet reāli neviens neaudzē viņus.”
Gliemeži ierobežoti voljeros, kuriem pāri pārklāti speciāli gliemežu tīkli, lai būtu grūtāk pārrāpot pāri, tomēr vislabāk esot gliemežus audzēt brīvā dabā, tos neierobežojot.
“Ja jums ir mežmala, kur ir mitrs, labprāt tur dzīvo. Vien jānogana, lai nenolasa kāds cits. Brīvā dabā augs labi, voljeros ne īpaši aug, jāpiebaro. Ēd mīkstas nātres, salātus, kāpostus. Pietiekami liels viņš ir četru gadu vecumā, ne mazāks par trim centimetriem,” stāsta Ainis.
Izaudzētie gliemeži tiek arī pārstrādāti, izdomājot dažādas receptes, pēdējais jaunums - gliemežu pastēte. Gliemeži dzīvo aptuveni deviņus gadus, labākais vecums pārstrādei esot četri līdz pieci gadi. Gaļa esot bagāta ar olbaltumvielām:
“Ir viena daļa, ko var ēst, tā ir tā saucamā pēdiņa, ar ko viņš rāpo; protams, Francijā, kur ir izteikta gardēžu valsts, viņi lieto arī mantiju. Esam arī mēs izmantojuši mantiju. Ir labi, man patīk, bet pagaidām piedāvājam šo pēdiņu.”
Ainis stāsta, ka darbs ar gliemežu pagatavošanu ir piņķerīgs. Vidēji viens gliemezis sver četrdesmit gramus, gliemeža pēdiņa vien piecus, lai sagatavotu vienu kilogramu gaļas, jāsavāc spainis ar gliemežiem.
“Pēc kā garšo? Tad, kad es viņus pagaršoju pirmo reizi, man viņi atgādināja kaut kādas sēnes, nieri, liellopa sirdi. Ir dažādas asociācijas, cilvēkiem garšu kārpiņas ir dažādas. Citi teikuši, ka pēc riekstiem, citiem pēc jūras veltēm, kā kuram,” saka Ainis.
Ikdienā cilvēki, kuri iegriežas audzētavā, visbiežāk nav ēduši gliemežu gaļu, tāpēc interese to pamēģināt esot liela:
“Cilvēkiem patīk ekstrēms, tāpēc viņi brauc un mēģina.''
Darbojoties tūrisma jomā, katru gadu esot jāizdomā kas jauns. Ainis Noviks, sadarbojoties ar amatniekiem, izveidojis daudzveidīgus suvenīrus: ir filca gliemežu matu sprādzes, gliemežu svilpaunieki, ziepes gliemežu formā. Ainim darboties tūrisma jomā patīk, ja interesentu grupas kavē noteikto ierašanās laiku un vēlas, lai Ainis īsi pastāsta par audzētavu, viņš neesot ar mieru, ja stāsta, tad kārtīgi, lai aizbraucot cilvēkiem būtu patiešām izpratne par gliemežiem, to audzēšanu un pārstrādi.
