Melnbaltās holšteinietes brīžos, kad nav aizņemtas ar gremošanu, ziņkāri aplūko atnācējus. Viņas uz slaukšanu kā uz darbu dodas piecos no rīta un piecos vakarā, bet pārējā laikā brīvais režīms – kad grib, ēd, kad grib – atpūšas. Katrai no 80 govīm ir savs vārds.
“Ir Alfas, Aivas, Upenes, Ieviņas – viņas zina savus vārdus un uzrunātas jūtas personīgāk, dod vairāk piena,” apgalvo z/s ,,Tūjasmuiža” īpašniece Kristīne Mauliņa.
Piena daudzums un kvalitāte galvenokārt atkarīga no barības. Barība Tūjasmuižā ir pašu gatavota – gan labība izaudzēta, gan siens savākts un skābbarība salikta bedrēs.
Ģimenei ir arī kūts suns Rikijs, izaudzis kopā ar govīm, un vislabprātāk arī dzīvojas kopā ar savām melnbaltajām draudzenēm, kuras viņu kā kucēnu apmīļojušas.
Tikmēr saimniecei klāt nākamais darba cēliens. Viņa ir mājražotāja, un no piena šeit pat saimniecībā tiek gatavoti piena produkti.
“Realizējam uz vietas – ģimenei, darbiniekiem, kaimiņiem, kā arī Tūjas ciematā. Izbraucam uz mājām pie veciem cilvēkiem. Mēs neko nenokrejojam, ir ar lieliem taukiem piens, krējums – kā agrākos laikos taisījām, tā arī šodien. Apjoms mazs. Bijām sataisījušies uz Salacgrīvu, Rīgu, bet tad jāmeklē cilvēki, jāiet uz ļoti lieliem apjomiem,” stāsta Kristīne Mauliņa.
Māsai Līgai ir sava saimniecība. Viņa darbojas ar savu sirdslietu – zirgiem. Pamazām iegādāti seši zirgi, un šeit no visas apkārtnes brauc bērni mācīties jāt. Abas māsas savas mājas uzcēlušas līdzās dzimtas mājai, kuru pagājušā gadsimta 20. gados būvējis vecvectēvs. Tagad tur saimnieko mamma.
“Esmu bezgala laimīga, ka meitas izceļojušās pa ārzemēm un ir atgriezušās Latvijā. Strādāja Vācijā septiņus gadus,” neslēpj “Zemnieku” mājas saimniece Benita Vilnis.
“Tur jau tikai guvu pieredzi, tur saņēmu drosmi... Strādāju lauksaimniecībā pie govīm, par sapelnīto naudiņu nopirku traktoru, slaukšanas iekārtas, par Eiropas naudām visu tālāko,” stāsta Kristīne Mauliņa.
“Te ir cits gaiss, citi cilvēki – draudzīgāki. Es neko nevarētu Rīgā ar trīs bērniem. Te ir atbalsts no mammas, no māsas,” savukārt norāda z/s “Lejasvilnīši” īpašniece Līga Vilne.
Taču zemnieki nejūt, ka valdībai rūpētu cilvēki laukos, atzīst Kristīne: “Mums visiem kā laukos dzīvojošajiem cilvēkiem gribas zināt, kādas naudas būs infrastruktūrai, ceļiem. Ne jau tikai pilsētai vajag. Lai tā valdība atnāk un pasaka, vai mēs gribam vispār lauksaimniecību, vai mums pietiek ar tūrismu.”
Arī Līga atzīst – ir skumji, ka lauki tukšojas.
“Laukos nav viegli izdzīvot. Bet, ja cilvēks grib strādāt, tad visu var. Un es ceru, ka arī valdība gribēs strādāt, un tad arī viss sakārtosies,” viņa saka.
Laukos darba diena sākas pulksten 5 no rīta un beidzas vakarā vēlu. Un kādreiz pie lopiņiem jāiet arī naktī. Bet neviens par to nesūdzas, jo tā ir īsta un patiesa dzīve.
“Lielie bērni nāk iekšā un ir gatavi strādāt un palīdzēt. Šis gads nebija kā iepriekšējais, bet katrs par savu saimniecību ir padomājis, un tāpat par lopiņiem ir padomāts, un kā to savu saimniecību attīstīt un veidot. Mūsu zemnieki iet un mācās, un saprot, ka pašiem vien par sevi ir jāatbild, un mēs, tie pārējie, varam iet un palīdzēt. Bet pamata darbs katram zemniekam ir jāpadara savā sētā,” uzskata Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka.
Gatavojot krējumu un biezpienu kaut vai tikai savai ģimenei un kaimiņiem, mazais zemnieks jūtas kādam vajadzīgs. Un līdz ar to vajadzīgs savai valstij.
