Būt starp cilvēkiem Rasmai ir viegli kā elpot, jo temperamentīgā blondīne ar brūnām acīm uzaugusi vienpadsmit bērnu ģimenē – “kā ceturtā no apakšas”. Padomju laikā “zelta medālis” mātei – varonei un visai ģimenei nav piešķirts veltīgi. Visi ir dzīvē iekārtojušies, visiem ir “savs kaktiņš”. Rasma strādā, dzied, dejo un no sirds mīl savu Māras zemi.
Ģimene iemieso īstās tradīcijas
Ar saviem vecākiem Rasma lepojas. “Mana ģimene iemieso mūsu tautas īstās, gadsimtiem senās tradīcijas, kas šobrīd tik tīrā veidā vairs nav sastopamas. Mana māte Ksenija pie vīra izgāja četrpadsmit gadu vecumā, pirmo bērnu dzemdēja, kad viņai bija piecpadsmit. Visi ar Dieva palīgu esam izauguši, visi gājuši skolā un to pabeiguši, visi esam zem jumta un nevienam palīdzību nelūdzam. Mums bija iemācīts, ka no rīta jānoskaita Tēvreize, un mēs to darījām. Un tad – pie darba!”
Kā jau laukos, ģimenei bija dārzs un lopi – cūkas, kazas, govis, kas līdz ar mājputniem deva iztiku. Apkopt dzīvo radību bija lielāko bērnu pienākums, jo māte “ar vienu mazo pie rokas, otru vēderā visu laiku stāvēja pie plīts un vārīja lielu katlu ēdamā”.
Tēvs esot strādājis sovhozā, taču viņa amats ir bijis tipisks savas tautības rūpals, ko čigāni piekopuši arī brīvās Latvijas laikā. Padomju leksikā tas nosaukts par “sagādnieku”, bet reālajā dzīvē tā bijusi braukāšana no sētas uz sētu, kur no saimniekiem vāktas otrreizējās izejvielas – metāllūžņi, vecas segas, lupatas, stikla burkas, iepirktas aitu ādas, vilna un citas specifiskas lauksaimniecības preces. Tas viss nogādāts sagādes kantorī Balvos. Tēvs braukājis ar paša zirgu un koka ratiem, tāpēc līdz padomju laiku beigām saglabājis savai tautībai raksturīgo ārējo tēlu.
Manto tēva nerakstīto amatu
Rasmas ģimenes iekšienē ir bijušas savas specifiskas, romu ciltij raksturīgas iezīmes. Piemēram, tēvam bijusi baltās maģijas grāmata, kuru viņš pats skaļi lasījis, kad sieva dzemdējusi. Savā kopienā viņš bijis „barons”, ļoti cienīts un respektēts vīrs, pie kura tautieši nākuši risināt savus strīdus un prasīt padomu. Kā jau bija pieņemts, sieva pa vidu nav jaukusies, bet vēlāk tēvs viņu vienmēr uzklausījis un ņēmis vērā viņas sacīto.
Kaut arī tradicionālais romu ģimenes modelis ir drīzāk patriarhāls, sievietes nekad nav jutušās apspiestas un aktīvi iesaistījušās kopienas dzīvē, uzskata Rasma, kas šobrīd ir kļuvusi par tēva nerakstītā amata mantinieci – jau trešo gadu viņa kā romu mediatore palīdz risināt jebkuru atstumtajiem romiem sasāpējušu jautājumu.
Tas notiek arī apmaksātā amatā caur Kultūras ministrijas īstenoto Latvijas romu platformas projektu. Dūmo krāsns vai cilvēks nemāk apieties ar interneta banku, vajag zāles vai pusaudzim jāpalīdz izvēlēties profesiju vai apzināties izglītības nozīmi un izvēlēties profesiju, kāds aizdzēries vai kritis izmisumā – visi meklēs Rasmu.
Viņa pētīs likumus un noteikumus, sadarbosies ar ierēdņiem, palīdzēs kārtot papīrus, aizliks vārdu citu priekšā un nostrostēs “zem četrām acīm” – tīrā un skanīgā romu valodā, kas pār viņas lūpām veļas kā īsts ūdenskritums.
Mediatora amats nav varas kaprīze, bet gan sociālā nepieciešamība. Tā ir romu kultūras un komunikācijas tradīciju iezīmju respektēšana, atzīšana - romiem joprojām ir raksturīgi, ka pa īstam viņi uzklausa tikai savējos, tos, kuriem ir autoritāte un kuri cenšas atbalstīt grūtībās nonākušos.
Audzināta par darba rūķi
“Pēc mūsu tradīcijām es ilgi biju vecmeita – apprecējos vien, kad man bija divdesmit trīs. Līdz tam es beidzu skolu Viļakā un aizbraucu uz Valmieru, kur izmācījos par “skaitļojamo mašīnu operatori”. Jā, ļoti tālredzīgi, bet padomju laikā nebija, kur šo diplomu likt lietā, ” sprigani stāsta Rasma, kas ātri pārkvalificējusies – aizbraukusi uz Rēzekni un kā šuvēja strādājusi kurlmēmo biedrības sadzīves pakalpojumu kombinātā. “Pirmajā stāvā bija kurpnieki, otrajā mēs, pie šujmašīnām. Runāt nebija ar ko, tāpēc tikai strādāju. Šuvām palagus, aizkarus, pārvalkus, pat vīriešu garās apakšbikses – pantalonus, kas bija ļoti pieprasīti. Vēl tagad varētu uzšūt!”
Pēc jautrām kāzām ar latviešu vīru jaunā ģimene atgriezās Viļakā. Piedzima divas meitas, bet nestrādāt nevarēja. Rasma ir bijusi gan bērnudārza audzinātāja, gan apkopēja, gan veikusi dažādus gadījuma darbus un visus darījusi ar prieku. “Mūs no mazotnes audzināja par darba rūķiem, mēs ne no viena darba nebaidāmies,” uzsver dzīvespriecīgā sieviete. “Ne velti tik daudz mūsējo strādāja un joprojām strādā Anglijā – mēs kā vergi varam rukāt, esam izturīgi”.
Darbs ārzemēs arī Viļakas romu vidū ir ļoti populārs. Gandrīz katrs pieaugušais ir bijis peļņā kā viesstrādnieks, taču visi cenšas atgriezties. “Cilvēki grib nopelnīt, lai var nopirkt vai uzcelt māju, lai var uzlabot sadzīves apstākļus. Ja šeit visiem pietiktu darba, neviens prom nebrauktu,” vispār zināmo ekonomisko sāpi uzsver Rasma. Šobrīd arī viņas ģimenes lielākā daļa joprojām atrodas peļņā ārzemēs – gan brāļi un māsas, gan pašas divas meitas ar ģimenēm.
Mazpilsētas sašutums par agrajām kāzām
Vecākajai meitai Ingai šobrīd ir trīsdesmit trīs gadi, divi bērni un vīrs, pie kura tā izgājusi piecpadsmit gadu vecumā – no skolas sola. Mazpilsētas iedzīvotāji noviļņojušies sašutumā, līdz likušies mierā. Pareizi vien ir, jo ģimenes dzīve izvērtusies saskanīga un laimīga. “Znotiņš joprojām savu sieviņu uz rokām nēsā,” atzīst Rasma, “vienmēr ar prieku pie viņiem ciemojos”.
Vēl tiešāk agrīno precību jautājumā visu pa plauktiem salikusi Ingas vecmāmiņa Ksenija – jāprecas nevainīgai, bez papīriem var iztikt, kāzām jābūt ar vērienu, arī svešinieki jāsēdina pie galda, pirmajā naktī “meitiņ, nesavelc kauliņus”, bet vēlāk vajag mīlēties katru nakti – no rīta un vakarā, tad dzīvē viss būs kārtībā. Tā vietējās avīzes korespondentei vitāli un atklāti dzīves pieredzē dalījusies vienpadsmit bērnu mamma, kas ar savu vīru kopā nodzīvojusi piecdesmit sešus gadus. Viņa, atšķirībā no oficiālā sabiedrības viedokļa, mazmeitas agrīnajās precībās saskatīja tikai pozitīvo. Līgavainis taču jau gados – veseli divdesmit!
Romu princese Milana
Rasma pati tomēr gan iemieso mūsdienu sabiedrības uzskatiem tuvāku dzīves modeli, kurā ir bijusi gan šķiršanās, gan nepārtrauktas darba gaitas. Otru vīru liktenis viņai dāvājis no savas cilts, arī Harijs ir roms. Abiem ir meitiņa Milana, kuru skaistumā un spriganumā varētu kronēt par “romu princesi jeb mini mis”. Tumšmatainā Milana apmeklē mūzikas skolu, spēlē vijoli, dejo „čigānu” dejas”, dzied vairākās valodās un sapņo par skatuvi - tieši to viņai sagādājusi mammas Rasmas aktīvā sabiedriskā darbība.
“Mēs ar vīru abi strādājām pilsētas domē – ar slotu uz ielas. Visa pilsēta spīdēja un laistījās! Tad, 2008. gadā, es kopā ar Lidiju Mitrovsku izgāju kursus, un mēs saņēmām diplomu “skolotāja palīgs”. Strādājām ar mazajiem romu bērniem, palīdzējām viņiem skolas gaitās. Pirms pieciem gadiem kopā ar Ruslanu Burkeviču dibinājām romu biedrību “Māro” – ļoti gribējās celt gaismā savas tautas tradīcijas. “Māro” mūsu valodā nozīmē gan “maize”, gan “mūsu”, bet visa Latgale ir Māras zeme. Mēs dziedam, dejojam un mīlam savu Viļaku, mūsu sirdīs ir uguns, bet dziesmas silda gan lielus, gan mazus,” stāsta romu mediatore Rasma.
Kopā ar vīru un meitu Rasma uzstājas arī romu ansamblī “Brīvais vējš”. Ja ne vīrusa raisītā dzīvošana mājās, tad aprīlī, “Māro” piecu gadu jubilejā un starptautiskajā Romu dienā, ansamblis izdancinātu visus - vienaldzīgo nebūtu! Taču Rasma nebēdā, viņai darba pietiek. Jāpalīdz Milanai “caur wacapu” noskaņot vijoli, jāpierakstās rindā uz dievkalpojumu, kur krīzes likumi ieviesuši korekcijas, jāveic dubults mājas solis, jo vīru karantīna patur Anglijā, jāuztur dzīva saikne ar daudzajiem radiniekiem un pats galvenais – jāturpina palīdzēt saviem tautiešiem.
“Ir labais, gaišais “plaukts”, un ir tie, kas nedaudz zemāk. Gribētos visus pacelt uz augšu, iedvesmot un parādīt, ka dzīvojam brīnišķīgā vietā – Māras zemē, kur mūs pieņem, mīl un atbalsta,” sarunu noslēdz Rasma, kas ir dzimtās Viļakas un visas Latgales patriote - ar romu degsmi, dabiskumu un milzīgo enerģijas lādiņu viņa rāda savas tautas labākās iezīmes.
