Viktors Runtulis par dēlu: Pārsteigums ir visu laiku, un tas, manuprāt, ir svarīgākais!

Šajā svētdienā, 9. septembrī, jau 10.reizi Latvijā atzīmēta Tēva diena, šādi akcentējot tēva būtisko lomu ģimenē. Nenoliedzami no saviem vecākiem mēs pārmantojam izskatu, talantu, prasmes un dzīves filozofiju. Tā, piemēram, tēvs, režisors Viktors Runtulis, tautā pazīstams arī kā “Cabaret” tēvs, un dēls, elektroniskās mūzikas producents Matīss Runtulis, tautā pazīstams ar skatuves vārdu Mr. Myster, abi darbojās radošajā industrijā. Cik viņi abi ir līdzīgi, cik atšķirīgi? Vai līdzība meklējama gēnos? Par to vairāk šajā sarunā.

Vai jūs piekrītat apgalvojumam, ka ģimeni kopā tur tieši kopējas tradīcijas? Kādas ir jūsu tradīcijas?

Viktors: Es iesākšu atbildi, kamēr Matīss padomās un atcerēsies kādu mūsu tradīciju. Lieta tāda, ka jāņem vērā starpība starp ģimenēm, kas dzīvo urbanizētā vidē - pilsētās un ģimenēm, kas dzīvo laukos, kur tēva nozīme ir daudz lielāka. Viņš ir ģimenes galva, un lauku darbi ir jāveic turpat ģimenē, kas ir kā kolektīvs. Pilsētā tas tomēr ir savādāk. Tāpat ar tradīcijām, pilsētā tās ir daudz mazāk, nekā ārpus tās. Kad mēs agrāk dzīvojām kopā, mums bija tradīcijas un daudzas! Par Ziemassvētkiem nerunājot – tie viennozīmīgi tika svinēti kopā. Dzimšanas dienas! Mēs kopā nedzīvojam nedaudz mazāk kā desmit gadus. Vai tu jau atcerējies tradīciju?

Matīss: Tagad mēs braucam uz vienu no diviem Rīgas Vjetnamiešu restorāniem un tur ēdam Pho zupu.

Viktors: Jā, kad mums sakrīt brīvais laiks un mēs gribam ēst, tad ejam ēst to zupu, kas saucās Pho. Tad mēs aprunājamies, kas pa to nedēļu vai divām, kad mēs nebijām redzējušies, ir noticis un kas plānojas.

Ģimene veicina mūsu izaugsmi gan individuālo, gan kopējo. Kaut arī vairs kopā nedzīvojat, kas ir pēdējais, kas jūs viens otrā ir pārsteidzis? Varbūt sīkumiņš, varbūt kaut kas būtisks.

Matīss: Pēdējais bija stāsts par to, kā tēvs ir skraidījis pār Pēterburgas jumtiem. Tā kā man pašam drīz ir plānots braukt uz Sanktpēterburgu, mēs runājām par šo braucienu. Tēvs man rādīja dažādu mūziku un stāstīja par gadījumu, kad viņš skrēja pēc pīlādžiem pāri Sanktpēterburgas jumtiem. Es iepriekš tādu stāstu nezināju.

Viktors: Tur no centra var ļoti tālu aiziet pa jumtiem.

Matīss: Toreiz koduši četras dienas kvartirnikā. (dzīvoklis, kurā notiek bohēmiskas-mākslinieciskas un brīvdomīgas darbības).

Viktors: Normāls kvartirniks! Tāds, kā kādreiz bija Grebenščikovam (Boriss Grebenščikovs, krievu dziesminieks, tiek uzskatīts par vienu no krievu rokmūzikas pamatlicējiem) un pārējiem džekiem. Bet tas bija nedaudz vēlāk, kad Roka klubs jau gāja uz leju, man vajadzēja uz Ļeņingradu aizbraukt. Skaisti! Tas ir pārsteigums no pagātnes. Vienu pārsteigumu ir grūti izdalīt, jo tie ir visu laiku. Pārsteigums ir gandrīz katru reizi, kad Matīss parāda jaunu mūziku, jaunu projektu un sadarbības partnerus, ko viņi Matīsam dod un otrādi - tas katru reizi ir pārsteigums. Nevaru izdalīt vienu īpašu. Pārsteigums ir visu laiku, un tas, manuprāt, ir svarīgākais!

Matīss: Man ir līdzīgi. Arī tēvam viss notiek uz priekšu, un tas vienmēr dod iemeslu sarunām.

Viktors: Pārsteidz, ka viss notiek! Tas, starp citu, arī nav slikti.

Runājot par bērniem un vecākiem, mums patīk salīdzināt, cik līdzīga saviem vecākiem ir atvase - vizuālajā veidolā vai dzīvē izdarītajās izvēlēs. Cik jūs viens otram esat līdzīgi?

Viktors: Man liekas, mēs vairāk esam atšķirīgi. Ja par vizuālo - cilvēks mainās nemitīgi. Ir brīži, kad mēs vispār neesam līdzīgi, un Matīss ir līdzīgāks Sanitai (Matīsa mamma). Taču visbiežāk cilvēki saka: te Matīss, te Viktors, te Sanita, tāpēc par vizuālo līdzību nerunāsim. Ja par mūsu dzīves uztveri - pamatos mēs esam dažādi, bet kaut kādos brīžos katrā cilvēkā var saskatīt sev līdzīgo.

Matīss: Es varu pastāstīt, kā es to redzu. Brīžiem lielās kompānijās es vairs neesmu ierasti vientuļais tips, bet manī atklājas kāda tēvam raksturīgā īpašība: tēvs spēj ierasties un tūlīt aptvert visu kompāniju, viņš tādēļ arī ir režisors. Man tas nesanāk tik brīvi, bet brīžiem attopos šādā situācijā un tad atceros par tēvu.

Viktors: Ja mēs skatāmies šādā veidā, es daudz līdzību varētu atrast. Ne viss es mācīju Matīsu, bet gan pats mācījos no viņa, kad viņš bija bērns, un daru to līdz šim brīdim. Man ir daudz mazāka pacietība. Matīsam pacietība ir no Sanitas, savukārt es pacietību mācos no Matīsa. Palieku arvien mierīgāks arī tajos brīžos, kad visdrīzāk uzsprāgtu. Tādas lietas ir ļoti daudz! Vai tās ir līdzība, pateicoties gēniem? Galīgi nē. Tas notiek kontaktēšanās un enerģiskās apmaiņas līmenī.

Tā ir jūsu kopējā izaugsme?

Viktors: Ar izaugsmi ir tāpat kā ar laiku - ne tas skrien, ne velkas. Tas vienkārši ir, tāpat kā izaugsme. Neviens jau nezina, kur tad augt un ko vispār nozīmē izaugt? Tas ir tas filozofiskais jautājums, ko tu teici, ka uzdosi.

Un tu to pats uzdevi!

Matīss: Nē, viņš atbildēja.

Viktors: Es atbildēju uz to jautājumu, kura nebija - kur tad izaugt?

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti