"Man tas iepatikās. Un, kaut man nebija tiesību, tēvs man deva automašīnu pa laukiem pabraukt, bet pa grants ceļiem, lai neuzrautos uz policiju. Toreiz soda naudas nebija tik trakas, ar 20 latiem varēja tikt cauri. Tagad gan ir, kā ir," stāsta Armands.
Vīrietis atzīst – laikā, kad nebija ieguvis tiesības vadīt auto, viņš ne reizi vien bēdzis no policijas. "Vienreiz izdevās, vienreiz neizdevās. Un tad man bija mācība. Tad es ieguvu autovadītāja tiesības. Tad es braucu godīgi, mierīgi. Kādu laiku vismaz," viņš saka, vēlāk piebilstot, ka par braukšanu bez tiesībām un bēgšanu viņam bijušas "diezgan lielas nepatikšanas".
Laikā, kad autovadītāja apliecība jau bija kabatā, ticis pie vieglas un jaudīgas automašīnas – "Mazdas". Tad bijušas situācijas, kad braucis ar ātrumu vairāk par 200 kilometriem stundā (km/h). Pēc vienas šādas "skriešanās" piestājis ceļa malā, "kājas bišķiņ trīcēja".
"Domāju – kāda velna pēc es to daru – riepa var sprāgt vai vēl kaut kas. Tu vari būt 100% pārliecināts par sevi, bet ne par automašīnu.
Par projektu "Statistiskie tautieši"
Viņš stāsta, ka izmanto "Waze" un zina, kur atrodas fotoradari, līdz ar to šīs ierīces nav fiksējušas Armanda ātro braukšanu. Pēdējo reizi viņu par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu "pieķēra" pirms nepilna pusgada – policija ar netrafarētu "Subaru" spēkratu. Sekoja soda nauda – 80 eiro.
"Patīk man ātri braukt. Patīk, nenoliegšu," teic Armands, bilstot, ka draugi par ātro braukšanu neko nesakot, bet sieva gan šad tad "papukst", kad atļauto 50 km/h vietā pa pilsētu brauc vidēji 65-70 km/h. "Nu, var gadīties, ka kādreiz var nepaspēt nobremzēt. Nu, no vienas puses, es saprotu savas kļūdas, ka tā darīt nedrīkst un tas nav labi, bet vienalga gribas," atzīst autovadītājs.
Armands atklāj, ka līdzcilvēki mēdz brīdināt, ka, tik ātri braucot, viņš ātrāk var nonākt kapos.
"Pārsvarā visi tantuki un visi saka – tas jau trakais, vēl dzīvot un dzīvot, bet steidzas jau uz kapu kalniņu. Bet, no otras puses, dzīve ir jāizbauda. Nevar jau vienkārši atnākt mājās un pie datora kā sēne sēdēt. Es labāk kaut kur aizbraucu ar ģimeni. Vai copēt aizbraucu," viņš nosaka.
Vīrietis piebilst – ja nebūtu par "200%" pārliecināts par kādu manevru, piemēram, grūti pārredzamās vietās apdzenot priekšā braucošo spēkratu, tad to neveiktu. "Jābrauc ar galvu, jāsaka tā, bet tādi kā es – kamēr neapdraudi citus cilvēkus, tikmēr varbūt es arī neko neteiktu. Galvenais braukt pārliecinoši, neizdarīt manevrus, par kuriem pats brīnies."
