Kad ierodamies ciemos lauku mājās Cērē, tur rit aktīva rosība, jo pirtiņas priekšā tiek klāts bruģis. Talcinieku ir daudz, un visi – savējie. Bet tas, ko var sajust gaisā, – te ikviens ir gaidīts, ikvienam vieta atradīsies. Ilonas un Jura mājas ir vieta, kur bērniem izaugt dzīvesspēcīgiem. No pirmās laulības Ilonai ir trīs bērni, arī 27 gadus ilgajā laulībā ar vīru Juri viņiem ir dzimuši trīs bērni. Vēl mājās izauguši astoņi audžubērni. Šobrīd pastāvīgi pie Ilonas un Jura dzīvo trīs mazie audžubērni un audžumeita, kura jau ir pilngadīga.
Raginski ir viena no pirmajām audžuģimenēm Kandavas pusē. Tagad deinstitucionalizācijas procesa gaitā audžuģimeņu kustība arvien paplašinās, bet Juris un Ilona zina – tas nav viegls darbs. Palīdz lauku vide, humors un speciālistu atbalsts.
“Daudzi varētu, bet baidās spert šo soli – kļūt par audžuģimeni. Man bija diezgan liela drošības izjūta, ka tiksim galā. Jau bija pamatīgā pieredze bērnu audzināšanā, un, kad apprecējos ar Juri, kuram vēl nebija savu bērnu, redzēju, cik labi viņš pieņēma manus piecus, septiņus un astoņus gadus jaunos bērnus. Tie visi ir mūsu bērni, kas aug un auguši pie mums. Ir gadījies, ka kāds no mazajiem audžubērniem jautā: “Mamma, kad es piedzimu? No rīta vai vakarā? Tad gan man jāskatās pēc dzimšanas apliecībām, jo es jau nezinu,” stāsta Ilona.
Kāpēc gan nepalīdzēt vēl kādam?
Kad bērni un audžubērni jau bija pieauguši, mājās bija vairs tikai trīs bērni. “Tas bija 2016. gadā, saimniecībā viss mainījās. Mazās saimniecības vairs nebija perspektīvas, mums nācās likvidēt slaucamās govis. Gadu meklēju darbu, bet sapratu, ka varu darīt to, ko labi protu – kāpēc gan nepalīdzēt vēl kādiem bērniņiem? Kad tikāmies pie kafijas tases ar draudzeni Evitu Zālīti-Grosu, viņa ieminējās, ka bērnunamā, kur iepriekšējā vasarā vadījusi mūzikas pulciņu, iepazinusi jaukus bērniņus.”
Tā ģimenes ceļš aizveda uz bērnunamu Mežaparkā: “Tur satikām abus brālīšus, kas izskatījās kā dvīnīši, un mazo māsiņu ar skaistiem lokainiem matiem un lielām zilām acīm. Puikas kā jau puikas – ieskrēja, paķēra dāvaniņas un laukā pa durvīm ārā braukāt ar riteņiem. Bet meitene nopētīja vienu, nopētīja otru, tad atnāca un ierausās man klēpī. Audzinātāji saskatījās un teica: “Jūs būsiet īstie, jo esat pirmā, kam viņa ieraušas klēpī.” Puiši ciemojušies viesģimenēs, bet, tā kā trīs vienas ģimenes bērnus nešķīra, neviens viņus neizvēlējās.
Brāļi braukuši sestdienās un svētdienās pie viesģimenēm, bet meitene vienmēr palikusi bērnunamā. Viņa mums uzreiz pieķērās, Juri nosauca par tēti.
Vairākas reizes braucām ciemos un jau pirmajā reizē nolēmām, ka vedīsim visus trīs mājās. Tas bija vasarā pirms četriem gadiem. Mazie jau pusotra gada bija nodzīvojuši bērnunamā. Kaut arī tas ir pietuvināts ģimeniskai videi – pašiem savas guļamtelpas, auklīte un audzinātāja tikai astoņiem bērniem –, bērnunams nav ģimene. Tur nav arī vīrieša, kas varētu pildīt tēva lomu. Bērnunamā tomēr ir savs režīms un kārtība. Bērniem joprojām grūti iemācīties būt patstāvīgiem – iet mazgāties, rūpēties par sevi un ikdienišķām lietām,” atzīst Ilona.
Ģimenē līdz ar šiem trim bērniem šobrīd vēl aug Ilonas un Jura dēls Valters, kurš pabeidzis 8. klasi un cītīgi trenējas sporta skolā – basketbolā. Viņš ir iedvesmotājs mazajiem un arī mazbērniem, kuri sporta skolā iet viņa pēdās.
“Mani lielie bērni, kas dzīvo tepat pagastā, ik dienas atved kādu no mūsu sešiem mazbērniem. Tad visi bariņā mēs šeit jautri tusējam,” stāsta Ilona.
Ģimenē dzīvo arī Anna, kurai tūlīt būs 20 gadi. Viņa speciālajā skolā pabeidza 1. kursu, apgūstot pavāra palīga amatu. Anna ir meitene ar īpašām vajadzībām – četru gadu vecumā viņa nerunāja un nebija nekādu sociālo iemaņu. “Daudzu gadu garumā iedrošinājām un atbalstījām, lai iemācītos komunicēt ar cilvēkiem un varētu parūpēties par sevi, bet šobrīd nezinām, kā Annai turpmāk, skolu beidzot, palīdzēt socializēties un veidot savu dzīvi. Sabiedrība vairāk būtu jāizglīto par šādiem cilvēkiem. Pasākumos apkārtējie ar neizpratni lūkojas uz šādiem bērniem. Meitene arī neuzticas nevienam, ilgi mēdz skatīties virsū, un tas cilvēkos izraisa nepatiku, ziņkāri, cits pat reizēm izsaka neadekvātas piezīmes. Tad gan mana sirds nodreb,” atzīst Ilona.
Pirmie audžubērni
Reizēm, kad mazie audžubērni Ilonu sauc par mammu, cilvēki atskatoties – vai tiešām tādā vecumā? Bērni neļauj ne pagurt, ne novecot, uzsver Ilona.
“Es 20 gadus nostrādāju skolā par pavāri. Redzēju bērnus no nelabvēlīgām ģimenēm, kas nāk uz skolu nepaēduši, nesakopti. 2003. gadā pieņēmām vienu meitenīti aizbildnībā. Tad pie mums nonāca viņas brālītis. Ministrs Ainars Baštiks aicināja aizbildņus mācīties un kļūt par audžuģimenēm, sāka veidoties audžuvecāku ģimeņu kustība. Bijām Kandavas novadā starp pirmajām desmit ģimenēm, kas 2005. gadā izgāja audžuģimeņu apmācību. Saņēmām sertifikātus, un nepagāja ilgs laiks, kad mums jau zvanīja, vai varam paņemt uz vasaru trīs bērnus, kamēr viņu vecāki sakārtos savu dzīvi. Vasara ilgst vēl joprojām,” nosaka Ilona.
Visi audžubērni Ilonu un Juri no pirmās dienas saukuši par tēti un mammu, ļoti ātri adaptējušies: “Varbūt tāpēc, ka mūsu ģimenē valda humors un bērnus nedalām. Bērnībā biju sapņojusi, ka būšu skolotāja vai bērnudārza audzinātāja, bet apguvu ēdiena gatavošanas tehnologa profesiju un nevienu mirkli to neesmu nožēlojusi. Esmu arī godu saimniece, un sarūpēt ēdienu lielai ģimenei man nesagādā problēmas. Līdz ar to ir piepildījies arī mans bērnības sapnis, jo, esot kopā ar tik lielu pulciņu bērnu un mazbērnu, varu justies gan kā audzinātāja, gan pedagoģe, gan psiholoģe un auklīte. Priecājos, ka laukos bērni var būt pagalmā, dārzā un kūtī, visu redzēt un sajust, mācīties, priecāties, mīlēt. Mums jau no 1992. gada ir sava zemnieku saimniecība ar 50 hektāriem zemes, šajā laikā ir bijušas arī gotiņas, cūciņas. Šobrīd nodarbojamies ar graudkopību. Bērni redz – tikai ar sūru un grūtu darbu varam dzīvot labi. Ir jāar, jāsēj, jāravē, jākopj, jāmīl,” atzīst Ilona.
Atbalsts audžuģimenēm
Audžuģimenes ir atbalsts bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības. Tas ir sabiedrībā balstīts pakalpojums, kas arvien vēršas plašumā. Bet arī audžuvecākiem ir nepieciešama palīdzība un atbalsts, jo audžubērniem allaž ir ļoti daudz vajadzību. Ļoti bieži – dažādi veselības traucējumi. Bet visiem – liela sāpe sirsniņā, ko audžuvecāki cenšas dziedēt, kā nu prot.
“Jau pāris gadu varam saņemt pakalpojumus Labklājības ministrijas pārziņā esošajā Ģimeņu atbalsta centrā Tukumā, kur pieejama psihologa, bērnu psihiatra, sociālā darbinieka, sociālā pedagoga un citu speciālistu palīdzība. Tur mums notiek semināri, kursi, atbalsta grupas. Ir daudzi gadījumi, kad audžuģimenēs bērni atkopjas, kamēr vecāki sakārto savu dzīvi, un bērni atgriežas bioloģiskajā ģimenē. Turpmāk viņiem klājas labāk. Ir arī gadījumi, kad bērni pēc laika tiek atkal izņemti. Domāju, ka tas ir ļoti sāpīgi. Tad bērni neapzināti šo sāpi un protestu vērš pret audžuvecākiem,” stāsta Ilona.
“Pie mums ģimenē visi ir bijuši juridiski brīvi bērni. Daži audžubērni pirmajos gados interesējās par saviem bioloģiskajiem vecākiem. Bet, satiekoties ar viņiem, uzvaktēja mūs un sauca: “Mammu, tēti, jūs neaizbrauciet, neatstājiet mūs šeit!” Pēc tam vairs braukt ciemos nevēlējās.
Pēc pilngadības sasniegšanas audžubērni paši var uzmeklēt savus bioloģiskos vecākus, ja vēlas. Bet audžumeitas ar saviem bērniņiem bieži brauc pie mums ciemos. Iepriecina mūs ar jaukām dāvanām un mīļiem vārdiem. Audžubērni saka: “Jūs esat un būsiet mūsu mamma un tētis uz mūžu!” Tas tik ļoti silda sirdi! Un tu atkal esi gatavs glābt visu pasauli,” sajūtās dalās Ilona.
“Jā, un galu galā mūsu mīļie bērni, mazbērni vienmēr ir visi kopā. Ja ne katru sestdienu pirtiņā, tad sirsniņās visi cits citu dēvē par māsiņām un brālīšiem nešķirojot. Dalās priekos un arī grūtākos brīžos. Un viņiem visiem ir vienas mājas, kurās mīļi gaidīti un atbalstīti. Lielās ģimenēs ir milzīgs spēks un nesavtīga mīlestība,” stāsta Ilona.
* Publikācija tapusi informatīvajā kampaņā par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.
