Edijs nāk no ļoti nabadzīgas daudzbērnu ģimenes. Bērnības ikdienu raksturo nevis kā dzīvošanu, bet kā izdzīvošanu.
Mamma viena pati uzturēja piecus bērnus. Centās atrast veidus, kā apgādāt ģimeni, bet bieži neveiksmīgi, jo bija zīmogs – "nelabvēlīgā ģimene". Tēvu Edijs iepazina tika pirms diviem gadiem.
"Mamma ir mana autoritāte. Lai vai cik bija smagi, viņa visu laiku teica, ka viss ir labi. Vienmēr gājusi uz mērķi, lai palīdzētu mums."
Jaunietis saprata, ka tālāk tā dzīvot nevar un jāsāk rīkoties, lai sasniegtu savus mērķus. 16 gadu vecumā aizgāja no mājām, lai mainītu dzīvi. Paralēli mācībām vakarskolā gāja mazgāt grīdu vietējā kafejnīcā, lai nopelnītu kādu iztiku un palīdzētu mammai.
Juties nesaprasts no apkārtējiem, smagas dzīves dēļ bijušas pat melnas domas par aiziešanu no šīs pasaules. Tomēr palīgā nāca baznīca, kas deva atbildes, spēku dzīvot un cīnīties tālāk.
19 gadu vecumā Edijs pārcēlās uz Rīgu. Pirmās dienas dzīvoja uz ielas, taču viņam bija iespēja – vai nu atgriezties tajā pašā vidē, no kurienes nāk, un palikt tur, vai arī būt Rīgā un kaut ko sasniegt. Viņš izvēlējās palikt šeit.
Pēc laika sāka palīdzēt citām ģimenēm, jo Edijs ļoti labi saprot, kā ir situācijā, kad nav ko ēst.
"Aizejot pie ģimenes, man nav kultūršoks, jo es tādā vidē esmu bijis. Es arī spēju noteikt un parādīt veidu, kā pareizi rīkoties, lai tu mainītu savu vidi."
Sākotnēji tā bija vienreizēja palīdzība, tomēr cilvēki sāka vērsties pēc palīdzības aizvien biežāk. Edijs saprata, ka nu jau pietrūkst kapacitātes, un ar sociālo mediju palīdzību atrada līdzīgi domājošus cilvēkus, kuri gatavi palīdzēt. Tā arī pakāpeniski tika dibināta biedrība "Palīdzēsim viens otram", kuru vada Edijs Pipars.
