Tekstā par Daniellas laiku pirms dzimuma maiņas tiks izmantota vīriešu dzimte, par laiku pēc operācijas – sieviešu dzimte.
Pubertātes periodā Daniella saprata, ka dzīvo ne savā ķermenī. Viņš nevarēja saprast, kāpēc viņu biedē tas, ka kļūst vīrišķīgs. Panika bijusi tik liela, ka jaunietis bija gatavs izdarīt pašnāvību. Tomēr pats nonāca pie atziņas, ka dara neadekvātas lietas. Saprata, ka pats netiek ar sevi galā. Pēc palīdzības vērsās pie psihiatriem Tvaika ielā. Kopš tā laika sākās ceļš uz dzimuma maiņu.
Bija jāpierāda, ka viņš nav garīgi slims, bija jāveic dažādi testi, jāiet pie vairākiem speciālistiem. Pēc pusgada notika pirmais ārstu konsilijs.
"Tur man iedeva diagnozi – neprecizētas dzimumidentitātes traucējumi. Tolaik man bija 17 gadi."
Ārsti teica, ka, ja nekas nemainīsies un vēlme mainīt dzimumu paliks, tad lai jaunietis atkārtoti pie viņiem vēršas. Bet ar šo diagnozi jau varēja sākt hormonu terapiju. Pēc gada Daniella atkārtoti vērsās pie ārstiem, kur jau saņēma galīgo diagnozi – transseksuālisms. Ar šo diagnozi jaunietis devās veikt dzimuma maiņas operāciju, kuru paveica pirms gada.
Pēc operācijas, nu jau sievietei, dzīve kļuva mierīgāka un brīvāka. Viņai beidzās miega traucējumi, trauksme un panika. Jauniete nomainīja dokumentus un šobrīd oficiāli skaitās sieviete.
"Es pēc operācijas piezvanīju mammai [..] un pateicu, ka es kļuvu par viņas meitu."
Daniella atzīst, ka viņai paveicās ar ļoti saprotošu ģimeni. Atzīst, ka arī sabiedrība kļuvusi nedaudz izglītotāka un pieņemošāka. Tomēr vēl ir, kur tiekties.
