Kristīna ir vardarbības upuris. Viss sākās skaisti – randiņi, ziedlapiņas uz mašīnas, mīlestība. Nekas neliecināja par greizsirdību un vardarbību.
Kad pāris sāka dzīvot kopā, vīrietis greizsirdīgi naktīs pārbaudīja Kristīnas telefonu, lai atrastu pierādījumus tam, ka viņa sarakstās ar citiem vīriešiem. Sievietei nācās arī vilkt kleitas, augstpapēžu kurpes un nedrīkstēja griezt matus, lai viņas partneris varētu mieloties ar acīm.
Kristīnai to nebija grūti darīt, bet viņa zaudēja savu identitāti.
Kad viņa sāka gaidīt bērnu, vardarbība uz brīdi norima. Tomēr pēc pāris mēnešiem, kad paaudzies vēderiņš, emocionālie uzbrukumi atjaunojās, saucot Kristīni par resnu un nekam nevajadzīgu.
No emocionālās vardarbības viss nonāca arī līdz fiziskai. Pēc pēdējās reizes, kad bija iesaistīta arī policija, Kristīna saprata, ka jābēg prom.
Pēc kārtējās vardarbības kaimiņi izsauca policiju. Bet vīrietis tik ļoti iebiedēja Kristīni, ka viņa atteicās rakstīt iesniegumu un pateikt policijai, kas ģimenē notiek.
"Man asaras līst aumaļām, un es spēju tās tikai slaucīt. [..] Man viss trīc, man bija nāves bailes."
Pēc šīs reizes viņa ar bērniem pārvācās uz citu dzīvokli. Pēcāk arī uz citu pilsētu. Šobrīd Kristīna ir apprecējusies un dzīvo laimīgu dzīvi.
