Annai Balodei ir 32 gadi, 15 gadus no savas dzīves pavadījusi pa slimnīcām un rehabilitācijas centriem. Anoreksija, bulīmija, alkohols, narkotikas, reanimācija un psihiatriskā slimnīca. Un tas pat vēl nav viss. Teju puse pašreizējās dzīves pagājusi tādā kā nemaņā.
Pirms pārvākšanās no laukiem uz Rīgu bija laimīgs bērns ar laimīgu bērnību. Pēc vecāku šķiršanās sākās ēšanas traucējumi, – sākot ar anoreksiju, pārejot bulīmijā, atkal mijoties ar anoreksiju.
Pusaudžu gados kādā festivālā publiski sevi apkaunoja, orāli apmierinot kādu 22 gadus vecu vīrieti.
Paralēli visam 16 gadu vecumā virsroku ņēma alkohols un narkotikas. 20 gadu vecumā ārstējās Lietuvas specializētajā klīnikā cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem. Tad uz trīs gadiem bija veselīgāks dzīvesveids ar normālu ēšanu, līdz atkal tas viss bija atpakaļ.
2016. gadā, kad vairs nejuta kājas un nevarēja paiet, nonāca Tvaika ielā, sverot 39 kilogramus.
Annai bija domas pat par pašnāvību. "Es sapratu, kādā bedrē es esmu. Es nāku no ļoti labas ģimenes, un, saprotot, ka es tur melnais pīlēns un viņi visi ir gulbji, – es vienkārši iznīcinājos. Ja es daru, tad es daru līdz galam."
Tas viņas dzīvē bija pavērsiena punkts. Pēc sievietes teiktā, viņu glāba visi, kas vien varēja. "Anna saņēmās, visi saka – "o, forši, Anna saņēmās!" un Anna atkal – "pļuk" – atpakaļ."
Pateicoties dzīves pieredzei, nodibinājusi biedrību "Būt brīvai" cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem, vada atbalsta grupas, nodibinājusi sociālo uzņēmumu, kur šie cilvēki var saņemt bezmaksas specializētu palīdzību. Centrs ir uzsācis darbu, un visa peļņa aiziet tam, lai meitenes un puiši nekad līdz Tvaika ielai nenonāktu.
Ikdienā Anna ir sertificēts koučs, ēšanas traucējumu mentors, psiholoģijas studente un divu bērnu mamma, laba sieva savam vīram.
