Kad Dace beidza skolu, tad medicīna nebija modē. Tāpēc izvēlējās studēt to, kas tolaik bija pieprasītāks – žurnālistiku. Bet jau otrajā kursā saprata, ka tā īsti nav viņas sirds lieta. Rīgas Stradiņa universitātes gaiteņos satiktie studenti baltos halātos raisīja lielāku interesei par medicīnu, taču atbildība pret jau iesāktajām studijām lika viņai pabeigt mācības un tikai tad pievērsties medicīnas studijām.
2020. gads sākās ar izaicinājumiem. Sākās Covid-19 laiks.
"Tad, kad parādījās kovids, mums bija tādas sanāksmes savā nodaļā ar ārstiem. Mums reizēm sarunas bija diezgan tādas... Vai mēs pēc gada vispār te vēl sēdēsim kopā un vai mēs vispār būsim dzīvi," atklāj Dace.
Tas bija šaubu un neziņas pilns laiks. Bet arī tagad justies droši, kaut esi vakcinēts, mēs nevaram. Vakcīna pasargā no smagās slimības gaitas, bet tas nepasargā no saslimšanas, saka Dace.
Ir ļoti liela skeptisku iedzīvotāju daļa, liela antivakceru kustība, bet tie, kas nokļūst slimnīcā, galvenokārt ir nevakcinētie. Kad viņi nonāk stacionārā, viņi nesaka, ka ir antivakceri. Atrunas ir citādākas: vai nu, ka nepaspēja savakcinēties, vai "es taču esmu stiprs, mani šī slimība neskars".
Antivakceru nostāja vairāk nāk no radiniekiem, kuri pēc tam zvana un interesējas, kā tad iet viņu piederīgajam, tuviniekam.
"Cik ilgu laiku mēs jau runājam, kāda ir šī slimība, bet visu laiku uzrodas kāds, kurš it kā liekas – neko nav par to dzirdējis," saka Dace.
Patiesībā tas, ko mēs redzam, tas ir ļoti drūms skats. Ļoti daudz nāves, ļoti daudz ciešanu. Mēs esam priecīgi, ja mums izdodas izrakstīt pacientus uz mājām, piebilst mediķe.
