Silva nāk no alkoholiķu ģimenes. Tas nepalika bez sekām. Divu gadu vecumā viņa nonāca bērnunamā. Nodzīvoja tur līdz piecu gadu vecumam, kad Silvu paņēma audžuģimenē. Likās, ka dzīve ies uz augšu, būs mīloša ģimene un bezrūpīga bērnība. Tā nenotika. Laiks audžuģimenē nebija tas spožākais.
Nu, ne katrs var ņemt audžubērnus.
"Nevajadzības sajūta, sajūta, ka tu esi lieks. Un tas pēc tam veidoja manu izturēšanos, ko cilvēki nevarēja saprast, un ko es, būdams bērns, nevarēju izskaidrot, kāpēc tā ir," stāsta Silva.
14 gados Silva apglabāja savu bioloģisko māti, kuru viņa pirmo reizi iepazina ap 6 gadu vecumu.
Apliecībā bija skaisti rakstīts miršanas iemesls, bet, ja mēs runājam godīgi, tad cilvēks vienkārši nodzērās.
Visas emocionālās traumas, kas nāca gan no audžuģimenes, kā arī pārdzīvojumi mātes bērēs, atstāja savu iespaidu uz jaunietes mentālo veselību. 15 gados bija divi pašnāvības mēģinājumi. Pirmajā reizē pie prāta atgrieza Dievs un Silva pāri sev neizdarīja. Otrajā reizē jau bija iedzertas zālēs un sākās nāves gaidīšana. Kā šobrīd skaidro Silva, tad Dievs arī otrajā reizē stāvēja klāt un neļāva pārzāļošanai notikt. Pusaudze izdzīvoja.
Ar bāriņtiesas palīdzību jauniete centās mainīt audžuģimeni. No bāriņtiesas sekoja atbilde – "ja kaut kas nepatīk, pati atrodi, kur dzīvot." Palīgā nāca Krišnas centrs, kur Silva nodzīvoja mēnesi un tad aizgāja uz centru "Dzīves prieks".
Pēc tā arī dzīve nekļuva labāka. Neizdevušās attiecības, kur daļu vainas uzņēmās pati Silva.
Ja iekšēji tu esi sagrauts, neapmierināts, pilns ar naidu, tev var būt viss – un tu vienalga būsi nelaimīgs. Un pie tam tu vēl sagrausi visu, kas tev ir.
Tomēr šobrīd Silva par 90% jūtas apmierināta ar savu dzīvi. Bet par emocionālo stāvokli, viņasprāt, nāksies piedomāt un īpaši rūpēties līdz pat mūža beigām.
