Skolas gados Dārta tika apcelta izskata un labu sekmju dēļ. Kad nomira Dārtas patēvs, viņa ieslēdzās savā "būrī". Patēvs ļoti daudz laika veltīja meitenes audzināšanā. Gan palīdzēja ar mājasdarbiem, gan iemācīja braukt ar riteni. Faktiski mamma šajā procesā nepiedalījās.
"Kad viņš nomira, es negribēju to pieņemt. Es atradu, ar ko aizpildīt savu laiku, lai tikai nesērotu. Un tad es ieslēdzos sevī."
Dārta sāka mazāk kontaktēties ar mammu. Attiecības ļoti pasliktinājās. Protams, māte arī ļoti pārdzīvoja vīra nāvi. Sāka pastiprināti lietot alkoholu. Savas negatīvās emocijas izlādēja uz meitu.
16 gados atbildīgie dienesti pievērsa uzmanību šai ģimenei, bet pieņēma lēmumu Dārtu tajā atstāt.
"Sakot godīgi, es būtu gribējusi, lai mani izņem no tās ģimenes. Es nezinu, vai tas būtu pareizi, bet tajā brīdī man šķita, ka tas būtu pareizi."
18 gados māte izdzina Dārtu no mājām, atstājot bez iztikas līdzekļiem. Meitenei nācās meklēt jaunas mājas un vietu, kur piestrādāt. Valsts maksāja uzturlīdzekļus no tēva puses.
"Man ir bijušas domas par pašnāvību. Tiešām gribējās nomirt. Tev ir sajūta, ka tā ir vienīgā izeja un citas nav," atceras meitene.
Tad Dārta saprata, ka viņai ir bail no nāves. Vēlme dzīvot ir lielāka. Sāka meklēt risinājumus, kā dzīvot tā, kā gribas, nevis tā, kā piespiež. Šobrīd Dārta apmeklē psihoterapeitus. Tas palīdz. Šobrīd nav sliktu un negatīvu domu. Mērķis ir dzīvot mierīgu un pilnvērtīgu dzīvi.
"Es ticu, ka laiks ir labākais resurss, lai paliktu labāk."
