VIDEO. Bērnībā ilgi neapzinājos, ka man ir invaliditāte. Guntas Ančas stāsts

Bērnībā visi kaimiņi dzīvoja kā viena liela ģimene, bērni pagalmā spēlējās kopā, un es ilgi neapzinājos, ka man ir invaliditāte – LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" vadītāja Gunta Anča. Viņa mudina arī valsti nāk talkā uzņēmējiem iekļaut darbavietās cilvēkus ar invaliditāti.

Parasti ir pieņemts teikt – ja bērns ir ar invaliditāti, tad viņš ir bēdīgs, nabadziņš un abižots. Un, kad Gunta to klausās, tad pie sevis nodomā, ka tas nav par viņu. Bērnība viņai bija skaista un laimīga, droši vien tāpēc, ka piedzima vecā mājā. Bija desmit dzīvokļu māja, kur visi kaimiņi dzīvoja kā viena liela ģimene.

Pati Gunta diezgan ilgi neapzinājās, ka viņai ir invaliditāte.

Bērni pagalmā spēlējās kopā, pa reizei Guntu stūma ratos, pa reizei izgāza no tiem ratiem. 

Guntai ir iedzimta invaliditāte. Uzreiz gan to nevarēja redzēt. Tikai divu gadu vecumā tapa skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Tajā vecumā Gunta vēl tikai rāpoja. Kad aizgāja pie daktera, tad noskaidrojās, ka ir ģenētiski iedzimta slimība, kas iedarbojas uz muskuļiem. 

"Es paēdu, bet tas, ko es apēdu, neaiziet līdz maniem muskuļiem, un tie, nabagi, mirst badā. Paliek vājāki un vājāki. Ar katru gadu vairāk un vairāk," saka Gunta.

Skolas gadi, no vienas puses, bija jauki, bet tajā pašā laikā uz skolu klātienē tikt nevarēja, jo padomju laikā tas bija nepieņemami. Tāpēc 11 gadus mācības notika mājās. Arī iestāšanās universitātē gāja ar grūtībām, jo cilvēkiem ar invaliditāti bija nepieciešams saņemt atļauju no ārsta, ka viņi var studēt. Sākumā Guntai atteica, tomēr, pateicoties mammas uzstājībai, meitenei iedeva atļauju. Tā ar ārsta rekomendāciju Gunta iestājās filologos, kaut latviešu valoda viņai riebās.

"Tā kā dakteris teica, ka man ir jāmācās latviešu valoda, tad es pabeidzu Filoloģijas fakultāti. Mācījos neklātienē sešus gadus pēc daktera vēlmes."

Kad sarkanais diploms bija rokās, Gunta saprata, ka vēl aizvien negrib saistīt savu dzīvi ar grāmatām, lai gan lasīt patīk. Viņai gribējās būt cilvēkos. Privātajā augstskolā Gunta aizgāja mācīties par sociālo darbinieci. Tad arī saprata, ka tā ir tā vieta, kas patīk, jo tur ir cilvēki un iespējas.

Gunta redz ļoti daudz cilvēku, kuriem grūti atrast darbu objektīvu iemeslu dēļ. Cilvēki ar invaliditāti ātri nogurst, nevar strādāt pilnu darba dienu. Tad no darbinieka ar invaliditāti nebūs tāda paša pienesuma kā no cilvēka bez kustību traucējumiem. Talkā jānāk valstij ar atbalsta programmu, pārliecināta Gunta.

"Nevis ar to, ka saka: oi, Jāni, tu esi foršs, paņem kādu darbā. Bet ar to, ka – paņemiet cilvēku ar invaliditāti, un mēs jums piemaksāsim subsīdijas."

Sarunā par laimi Gunta saka, ka tas nav kaut kas milzīgi liels. Tas ir kaut kas ikdienišķs. Ja tajā katrā mazajā lietā tu redzi prieciņu, ja tu visu to saliec kopā, tad, jā, tā varētu būt laime. 

"Es domāju, ka mana dzīve ir pilnvērtīga. – Bet vai tu paspēji visu? – Es domāju, ka nē. Ja tu visu esi paspējis, tad jau nav jēgas dzīvot."

Katram cilvēkam, lai dzīvotu, ir jābūt plāniņam. Un Guntai ir plāns, ko viņa grib darīt rīt, parīt un ko viņa vēl nav paspējusi.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt