Visi savējie
Ilvita no pirmā satikšanās mirkļa šķiet mūžību pazīstama – uzreiz esam uz tu un bez kādām ierunām tiekam aicināti atpūsties un iestiprināties pēc maķenīt nogurdinošā ceļa. Tā ir liela māka – likt katram justies nevis vienkārši gaidītam ciemiņam, bet pa īstam savējam. Esam atbraukuši ciemos hokeja čempionāta laikā – goda istabā, kurā tiekam aicināti, nepārprotami jūtama čempionāta gaisotne – centrālā vieta atvēlēta Latvijas karogam un ļoti īpašiem hokeja cimdiem... Bet par visu pēc kārtas.
“Nu, dārgie ciemiņi, sēdieties pie galda,” laipni aicina mājasmāte Ilvita. Un pirmais pārsteigumu raunds var sākties. Palīgos tiek aicināti jaunākais dēls Ralfs un vīrs Marguts. Mēs vēl nelielā mulsumā saskatāmies – palīgos darīt ko? Izrādās – vajagot drusku iekost, jo grilēšana un hokeja svētku svinēšana būšot tikai vakarā – pirms spēles. Galdā tiek celts milzu katls ar neiedomājami gardu soļanku, bet kroņa numurs vēl seko – Ilvitas pašas ķerta zivs un pašas sarūpēts medījums.
Sākumā, protams, mednieks bijis vīrs, bet – kā ne vienā vien lietā – Ilvita “pavilkās” līdzi. “No sākuma gāju dzinējos”, atceras Ilvita, kas nu jau ir medniece ar padsmit gadu stāžu. “Man ļoti patika vienkārši staigāt pa mežu – bļaustīties, dziedāt – tur var izlikt ārā visu. Protams, dienas beigās tev balss nav, bet tas, man liekas, ir pats labākais, ka tu izej un savas plaušas izvēdini vienkārši uz urrā. Un citi mednieki saka: o, es jau dzirdu – Ilvita nāk!” Tagad medības jau ir kopīga Ķeveru ģimenes lieta.
Ilvita ir īsta enerģijas bumba, kas nemitīgi smej, iedegas par kaut ko un aizrauj sev līdzi arī citus. Tā bijis arī ar šo seno mājvietu. Visu mūžu nodzīvojusi dzīvoklī, Ilvita, protams, sapņojusi par savu māju. Un te nu tā ir ar līdzi nākušo iespēju bezgalīgi kaut ko čubināties, uzfrišināt, ņemties. Bet tas ne mirkli nav bijis apgrūtinājums, drīzāk – nebeidzams prieka un gandarījuma avots. Tāpat ir ar dārzu, kas priecē acis, sirdi un, ko tur liegties, arī vēderu. Pati saimniece atkal garšīgi nosmej, ka dobes esot mazas, nekādas bezgalīgi garās vagas: “Drīzāk, tas ir tāds “zakuskas dārziņš” ātrai ēšanai – salāti, zaļumi, pirmie kartupeļi arī jau būs.”
Dzīve uz bremzēm
“Man liekas, ka cilvēkam vispār dzīvē ir dīvaini iekārtots,” Ilvita ir gatava dalīties pēdējo gadu notikumu raisītās pārdomās. “Kādreiz tu skrēji, darīji, un tev nekam nebija īsti laika – ne ģimenei, ne kam… Un pēkšņi – lūdzu, tagad tev ir laiks, tagad tu dzīvo mājās, tagad tu vari visu. Jo pati dzīve piebremzē to tavu skrējienu: nu, neskrien tik ātri, lēnāk un ar prātu.”
Viss sākās pirms trim gadiem. Ilvita dejo arī tautiskās dejas, un tolaik ar kolektīvu “Lubāna” bija aizbraukusi uz Itāliju viesturnejā. Tieši tobrīd dēlam Ralfam uz kājām parādījās tādi kā izsitumi un viņš nevarēja paiet. Ilvita atceras, ka pēc padziļinātiem izmeklējumiem Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā dakteris bija nerunīgs: “Protams, dakteris nesaka, ka konkrēti jūsu dēlam ir vēzis, bet liek noprast... Protams, es izplūstu asarās, un dakteris saka, nu jā, es saprotu, ka mamma saprot, kas ir. Tā arī sākās mūsu jaunais dzīves ceļš.” Ralfam diagnosticēja audzēju – Hodžkina limfomu. Sākumā Ilvita metusies šķirstīt visus internetā pieejamos materiālus par dēla diagnozi, bet beigās sapratusi, ka labāk neko neskatīties, bet paļauties uz dakteru teikto un darīt to, ko viņi liek.
Sākās grūts laiks – ar vīru uz maiņām dzīvot ar dēlu slimnīcā, iet cauri ķīmijterapijas posmam, kopā piedzīvot visas pārmaiņas – izkrīt mati, skropstas. Un paralēli visu laiku uzdot sev neatbildamo jautājumu – kāpēc manam bērnam? Piedevām vēl vajag saprast, kā to paskaidrot savam dēlam: ”Es viņam teicu, ka mums ar to ir jātiek galā, mums tas ir jāiznīdē. Es viņam konkrēti neteicu, ka tev, dēls, ir vēzis, jo tajā brīdī man likās – viņam ir 10 gadi, ko tu bērnam pateiksi, kā tikai to – mēs cīnīsimies līdz galam!”
Un viņi cīnījās. Visi kopā. Ralfs savos 13 gados kļuvis par mazu medicīnas profesoru, jo sarunā visu laiku veikli un zinoši iepin dažādus medicīnas terminus – jau trīs gadus slimnīcas, mediķi, zāles ir viņa ikdiena.
Un visam pa vidu Ralfs vēl pamanījies nepalaist vējā mācību gadu. Ilvita aizvadīto mācību gadu atceras kā nopietnu skolu – dzīves skolu: “Man liekas, pa šo laiku Ralfs ļoti ir izaudzis, nu tā, prāta ziņā. Tajā brīdī likās, ka viņš ir bērns, ka varbūt tā īsti nesapratīs, kas un kā. Tā kā viņam katru reizi atkal jābrauc uz Rīgu, atkal jātaisa ķīmijas un visi tie dūrieni... Tas viss paņēma daudz spēka viņam arī. Bet viņš turējās, un es viņam turējos līdzi, neļāvu padoties. Nu esam tik tālu tikuši. Viņš pat nav nevienu klasi iekavējis. Protams, slimnīcā zāles dara savu, ir milzīgs nogurums. Tad mums bija sarunāts, ka mēs to nedēļu slimnīcā nemācāmies, bet, kad atgriežamies mājās, tad raujam visu, ko vien varam saraut.”
Kopā ar Ralfu un mammu Ilvitu dodamies uz Lubānas vidusskolu nodot mācību grāmatas un sastopam viņa klases audzinātāju Anitu Tropu, kas īpaši uzteic zēna apņēmību iedzīt dažādās slimnīcās pavadītajā laikā iekavēto un gadu noslēgt ar lielisku vidējo atzīmi – 7,55! Ralfs atzīst, ka viegli nav bijis, jo attālinātā mācīšanās ir patiešām apnikusi, un tāpēc īpašs prieks satikt skolotājus klātienē.
Dubultsitiens
Dzīve patiešām ir viena dīvaina dāma, un tu nekad nevari būt gatavs viņas dāvātajiem pārsteigumiem, – par to Ilvita ir stingri pārliecināta. Gadu pēc dēla slimības atklāšanas, kad dzīve šķita jau iegājusi jaunās, kaut arī ne pārāk gludās, tomēr kaut cik saprotamās sliedēs, ģimenei nācās piedzīvot jaunus pārbaudījumus.
Notikumi risinās lavīnveidīgi – Ilvitu pagalam nomocījis nepārejošs klepus, tika uztaisītas vienas analīzes, ārstu mulsums tās aplūkojot, nākamie izmeklējumi un rezultātā nesaudzīgs verdikts. Vēzis.
Ne-Hodžkina limfoma.
Vīrs Marguts tobrīd Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, gatavojies eksāmenam, kad saņēmis no sievas satriecošo ziņu. Viņš sarunā atceras – toreiz esot vēl noburkšķējis, vai tiešām šī ļaunā ziņa nevarēja pagaidīt līdz vakaram, jo eksāmenam koncentrēties, saprotams, Marguts vairs nespējis. Bet nu ir, kā ir, un jādzīvo vien tālāk. Tikai jācīnās vairs nevis vienā, bet trijās frontes līnijās – ar diviem audzējiem un… savu pašu valsti. Tā nu sanācis, ka Ralfam medikamentus kompensē valsts, bet Ilvitai Nacionālais veselības dienests atteica. Viņa joprojām glabā to bezpersonisko atteikuma vēstuli, jo tajā brīdī ticība un pārliecība krietni vien sašķobījusies.
“Man vajadzēja nepilnus 55 000 eiro. Viena ampula maksā 3040 eiro, vienā reizē man nepieciešamas trīs tādas ampulas – tātad jau 9 tūkstoši eiro. Un šādas reizes ir sešas… Skaidrs, ka parastais mirstīgais cilvēks tādu naudas summu nespēj savākt. Manas rokas bija par īsām, tāpēc es tiešām lūdzu līdzcilvēku palīdzību caur ziedot.lv,” bezspēcīguma sajūtu atceras Ilvita.
“Sākumā man likās, ārprāts, tā ir astronomiska summa, nu, kur tādu var savākt, bet jau pēc pirmajām stundām es skatos – viena deva ir, jau vēl vienai reizītei man sanāk. Neticami, bet jāsaka – gandrīz visa summa ir saziedota, palicis pārlēkt tikai nedaudz – 400 eiro. Tas viss pateicoties draugiem, radiem, bijušajiem klases biedriem.”
Lauvassirdis
Vienu ir patiesi grūti saprast un to arī jautājam Ilvitai – kā cilvēks pēc šādiem likteņa pārbaudījumiem var vienkārši dzīvot pilnu krūti, ne mirkli nenokārt degunu un nemitīgi iesmiet par visu. Skaidrs, ka ir bijuši arī smagi brīži, piemēram, pēc pirmās ķīmijterapijas kursa, kad pašai sāka izkrist garie, skaistie mati. Un tajā mirklī īstens pozitīvisma lādiņš bija Ralfs. “Kad es izlaidu ķemmi cauri matiem un skatos, cik daudz matu atkal tur paliek…” asarām saskrienot acīs, atminas Ilvita.
“Tad asaras bira kā pupas, bet Ralfs man saka – mammu, neuztraucies, tie ir tikai mati un viņi ataugs.
Un es saprotu – jā, tā būs, jo viņš tam jau izgāja cauri, es viņu tajā laikā atbalstīju, un tagad Ralfs ir mans spēks.”
Bērnu slimnīcā regulāri bērniem rīkotas tikšanās ar dažādiem slaveniem ļaudīm ar mērķi stiprināt un iedvesmot mazos slimnieciņus. Kādā reizē uz tikšanos ar bērniem ieradušies Latvijas izlases hokejisti Kaspars Daugaviņš un Mārtiņš Karsums. Padzirdējuši, ka Ralfam arī patīk spēlēt hokeju, viņi jautājuši – kāda tev ir hokeja nūja? Ralfs atzinis, ka veca un gandrīz nederīga. Rezultātā viņš ticis pie oriģinālās Daugaviņa hokeja nūjas un īstiem hokeja cimdiem, uz kuriem ir abu leģendāro hokejistu paraksti. Kā nosmej Ilvita – sākumā Ralfs šajos cimdos pat gulēt gājis.
Vienā vakarā pēc kāda laika Ilvita saņēma zvanu no nezināma numura un šaubījusies, vai maz atbildēt. Vīrs Marguts pat pavilka sievu uz zoba – sak, vai vecie grēki zvana, ka baidies atbildēt. Kad Ilvita tomēr pacēla telefonu, klausulē atskan: “Sveiki, te Kaspars! Kā jums iet?” Tā arī aizsākušās sarunas ar Latvijas hokeja izlases kapteini.
“Mēs visi sasēdāmies apkārt ap telefonu un runājām par visu ko. Tajā laikā Kaspars spēlēja “Vitjaz” komandā Krievijā, un tad jau, protams, mēs par viņu fanojām,” par izcilā hokejista vienkāršību un pieejamību nebeidz brīnīties Ilvita. “Mums arī Kaspars teica, jūs droši zvaniet, kad vien izdomājat. Mēs tagad šī čempionāta laikā par visām uzvarām vai arī par zaudējumiem aizsūtam bildītes, kā arī mēs fanojam, kā atbalstām mūsu komandu.”
Latvijas izlases hokejisti mazajiem Bērnu slimnīcas pacientiem dāvinājuši jakas ar ļoti simbolisku uzrakstu – lauvassirds. Ralfs no šīs jakas vairs nešķiras. Ilvita atzīst, ka sarunas ar hokejistiem dod jaunu sparu un cerības uz uzvaru arī savā nebūt ne vieglajā cīņā: “Kaspars Daugaviņš teica Ralfam, ka galvenais ir nospraust mērķi, uz ko tu gribi tiekties. Jāsaka, ka viņi ir mana dēla mērķis. Viņi ir lauvassirdis, un mēs arī esam cīnītāji. Nezinu, vai es novēlu Ralfam hokejista karjeru, bet zinu skaidri, ka, lai kur viņš būtu un ko darītu, viņš vienmēr būs ar Latviju sirdī .”
Ar Ķeveru ģimeni Lubānas pusē tikās: režisore Dace Kokle, žurnāliste Aija Kinca, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Andris Limbaitis.
