Jaunais un ambiciozais dakteris saka visu, kā ir – bez aplinkiem. Tomēr aiz skarbā vīra stāv īstākais kaķumīlis un sirsnīgs tētis – vienīgais vīrietis ģimenē starp sešām runājošām, ņaudošām un rejošām dāmām.
Kristaps ir dzimis cēsnieks. Bērnības sapnis nebija kļūt par dzīvnieku dakteri, bet viņš gribēja būt ginekologs. Mamma strādāja slimnīcā par vecmāti, un likās loģiski, ka jāiet viņas pēdās. Bet, kad pāragri nācās atvadīties no ģimenes mīluļa, domas mainījās.
“Bija viena traģiska vasara, kad nomira mans pirmais suns, bet, nu, tā bija iemidzināšana. Toreiz tā kārtība bija savādāka, ārstiem tādu zāļu nebija. Kā tie ārsti zāles dabūja, tā bija tā laika shēma. Un tad izdomāju, ka varētu es mēģināt par godu savam sunim glābt citus, lai kāda ārsta neizdarība, kā es toreiz to tā biju iedomājies, nebūtu nogalinājusi manu suni, nu kļūšu par vetārstu,” atceras Kristaps.
Izmācījies par veterinārmedicīnas feldšeri, Kristaps uzsāka studijas – paralēli mācībām sāka strādāt klīnikā. Taču nespēja visu apvienot un plānoto sešu gadu vietā nomācījās veselus divpadsmit.
“Brīžiem bija tā neērtā sajūta, ka tevi sauc “Labdien, dakter!”. Nu, kas es par dakteri, esmu students un vēl students – parādnieks. Nevajag tā mani saukt, bet to es arī neteicu: ziniet - esmu parādnieks, esmu atskaitīts no studijām, bet es esmu tikai veterinārais feldšeris. Ieguvu leģendas nosaukumu, tādu statusu fakultātē - tik ilgi ir studējis un ir beidzis, veiksmīgi beidzis,” atklāj Kristaps.
Starp citu, ja viss būtu noritējis, kā sākotnēji plānots, un Kristaps priekšzīmīgi pabeigtu studijas laikā, viņš nemaz nebūtu saticis sievu Ingu, kura tobrīd mācījās fakultātē. “Viņa kārtoja savas tekošās lietas, es kārtoju parādus. Es kā parādnieks ienācu anatomikumā, tur bija priekšā Inga,” atceras Kristaps.
Un tieši Inga palīdzēja viņam pabeigt studijas. Viņa pierādīja, ka par cilvēku nevar spriest pēc matu krāsas un papēžu augstuma. “Sieva bija tā, kas mani motivēja, pieskatīja, ļoti daudz palīdzēja, rakstīja kursa darbus (pa naktīm ar zīdaini), jā, kādam bija jātulko un jāpalīdz rakstīt,” stāsta veterinārsārsts.
Ikdienā Kristaps ārstē ne tikai suņus un kaķus, bet arī dodas izbraukuma vizītēs pie lielajiem dzīvniekiem laukos. Īpaši lielu bijību viņš izjūt pret zirgiem, taču no tik majestātiska dzīvnieka labāk uzmanīties.
“Esmu redzējis, kā tie zirgi sāk jokus darīt un kā tas jātnieks viņu mēģina savākt. Un govīm ir ļoti skaistas acis, tādas skropstas, tādas lūpas,” novērojis Kristaps.
Daudzi atsakās no sapņa kļūt par vetārstu viena iemesla – eitanāzijas dēļ. Taču tā ir procedūra, bez kuras šajā profesijā izvairīties nevar.
”Mēs palīdzam dzīvniekam, lai viņš nemokās. Un, ja tu to ideju sevī uzturi normālu, tad kāpēc lai tev būtu jāraud vai būtu grūti iemidzināt dzīvnieku, kurš tāpat mokās. Eitanāzija kā ārstēšanas veids, ārstēšanas līdzeklis,” skaidro veterinārārste un Kristapa sieva Inga Reķe.
Diemžēl ir cilvēki, kuri no kļūdām nemācās un pat vēlas pamācīt ārstus, pie kuriem ved savus mīluļus. To, ka pats saimnieks dzīvnieku ir novedis līdz stāvoklim, kad izārstēt slimību vairs nav iespējams, atzīst negribas nevienam.
“Parasti jau atnāk gadījumos, kad palīdzēt ir grūti. Es [ar to sastopos] katru dienu – vakar, šodien man tāds gadījums bija. Cilvēki, liekas, nepamana elementāras lietas. Dzīvnieki sāk ļoti daudz dzert, daudz čurāt. Viņš gaida kādu brīdi, pat mēnesi,” stāsta veterinārsti.
“Ir tāda atvieglojuma sajūta, kad neārstējami slims tiek iemidzināts. Viņš atbrīvots no sāpēm, ciešanām. Fū, tie cilvēki beigs mocīt to dzīvnieku. Bet paiet divi mēneši: dakter, labdien, mums ir jauns suns. Un tu zini, ka iepriekšējie trīs jau bija, un tu zini, kā viņi aizgāja...” stāsta Kristaps.
Reizēm cilvēki grib atbrīvoties arī no pilnīgi veseliem dzīvniekiem vai arī atved kādu bezpalīdzīgu ielas kaķi, lai dzīvniekam atvieglotu ciešanas. Tā Reķu ģimene tika pie sava pirmā kaķa Bučija.
“Bija pavisam, pavisam maza, atnesa iemidzināt. Es domāju – nē, es vienkārši nevaru, nesīšu uz mājām, atradīšu mājas. Nu, jā, viņa palika pie mums,” stāsta Inga. Kad šo kaķi notrieca [mašīna], viņas vīrs raudājis: “Es raku bedri, man asaras pilēja, jo bija žēl. Un arī gadu vecs.”
Pēc tam ģimenē ienāca Pipa un Piparmētra, kas diemžēl piedzīvoja līdzīgu likteni. Kādu brīdi māja bija bez kaķa, un tas šķita galīgi nepareizi. “Mēs tā kā sākām meklēt, un vajag mums melnu, jo mums iepriekšējā bija skaista, melna kaķene. Un mēs aizbraucām, par 15 eiro nopirkām Dzintaros. Divas dienas vēlāk man atnesa darbā iemidzināt Plūmi. Vienkārši noķerts ielas kaķītis, arī tāds mazs parazītiņš, ielu bērns. Atvedu mājās,” stāsta Kristaps.
Plūme un Popija ir divas ļoti neatkarīgas meitenes – klēpī nenoturamas un kameras acij nenotveramas. Un tieši to Kristaps kaķos novērtē visvairāk – murrātājām nav obligāti jābūt paijāšanai un ucināšanai, dzīvniekam ir sava personība, kas jārespektē.
“Man prasa: jūs jau dzīvniekus mīlat, tāpēc jūs kļuvāt par veterinārārstu. Ko nozīmē vārds ”mīlēt”? Es arī cilvēkus mīlu. Ja es neeju, nenogalinu un nedaru pāri, tas nozīmē, ka es cienu un ir kaut kāda sava veida mīlestība. Ja tev patīk darbs, ko tu dari, tas tevi var uzlādēt, tad nevar tevi izsmelt, iztukšot,” saka veterinārārsts.
