Veterāniem karš nepāriet. Afganistānā karojušo stāsti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

30 gadus pēc Afganistānas kara beigām veterāni dalās stāstos ar LTV pārraidi "Aculiecinieks". 

Andrejs veldzi pēc kara šausmām atrod zaļajā dabā

Andrejs Svilāns. Nacionālā botāniskā dārza direktors. Viņu satiekam laikā, kad plašo botāniskā dārza oranžēriju dzīve ir pielāgojusies ziemai. Ir klusāks, mazāk apmeklētāju, dažas skolēnu grupas, bet pavisam drīz, pavasarī sāksies rosība. Ne būt ne visi šajā namā zina, ka Andrejs ir viens no Afganistānas kara veterāniem.

"Man arī tas bija pietiekoši sarežģīti, jo mani vecāki nezināja, ka esmu Afganistānā. Tie bija mani meli, es rakstīju, ka esmu Mongolijā," stāsta Andrejs. 

"Es nodomāju, vienkārši - ja tas mans līķītis atnāks mājās cinka zārkā, tad vai nav vienalga, no kurienes viņš atnāk – no Mongolijas vai no Afganistānas, bet šādā veidā es pasargāšu savus tuvos cilvēkus no lieka stresa," viņš atklāj.

Andreju uz Afganistānu nosūtīja 1987. gadā. Viņš bija 19 gadu vecs, tikko pabeidzis pirmo kursu Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē.

"Pēc tās sagatavošanas mācību daļā mūs sāka saukt, kad visus nostāda ierindā un vakaros... tā es sagaidīju, ka nosauc arī manu uzvārdu," viņš atceras. 

Ielidojām Kabulā, tā bija diena un  nenormāla svelme, sakaitētais gaiss pāri tuksnesīgajiem klajumiem. Tālumā – kaut kādas kalnu grēdas un vējš dzenā virpuļus pa pustuksnesi. Un tad ar bruņu transportieriem aizveda uz kara daļu, un tā tas sākās," viņš stāsta. 

"Manuprāt, tas ir viens no padomju sistēmas lielākajiem noziegumiem, ka uz Afganistānu tika aizsūtīti cilvēki, kuri ne fiziski, ne psiholoģiski nebija gatavi šīm ekstremālajām situācijām, šiem kara apstākļiem, jo tad, kad es dabūju uz kājām vienu ļoti pretīgu infekciju, visu laiku veidojās ūdeņainas čūlas un es nonācu sanitārajā daļā, tad tur bija viens zaldātiņš, kurš acīmredzot bija paglābts no situācijas. Ja tu paskaties uz šo trauslo, salauzto, psiholoģiski sabrukošo stāvu, tad tu saproti, ka viņam vispār nav ko armijā darīt, nerunājot par to, ka tādus cilvēkus var aizsūtīt uz Afganistānu," uzskata Andrejs.

Viņš stāsta arī par dienesta gaitām svelmainajā zemē. 

"Lielāko daļu es biju kā sapieris mīnētājs. Protams, bija periodi, kad bija pietiekoši ekstremālas situācijas," viņš atceras. 

"Bija Salangas ceļš. Tur bija jābrauc, jālien kalnos, jāpārbauda, vai nav mīnēts. Vēl viens no tādiem sarežģītākiem bija, kad Hindukušas grēdas otrā pusē uzgāja gaisā munīcijas noliktava, Tas bija īpašs gadījums, kad - gribi vai negribi - sāc ticēt liktenim," viņš saka. 

"Armijas noliktavas joprojām vēl dega, ik pa brīdim kaut kas vēl sprāga, izsprāguši, nesprāguši, pussprāguši lādiņi mētājās trīs kilometru rādiusā apkārt noliktavām. Mūsu uzdevums bija vākt visu, kas ir pussprādzis vai nesprādzis, krāmēt mašīnā, mašīna veda kalnos, kur to visu uzspridzināja līdz galam. Tad bija viens gadījums, kas man ilgi rēgojās atmiņā. Mēs bijām labi paziņas, kopā pīpējām, runājām par dzīvi un tamlīdzīgi," tā Andrejs. "Krāva no mašīnas laukā, krāmēja kaudzēs un spridzināja,  un tajā brīdī, kā man stāstīja, viens no lādiņiem viņam rokās uzsprāga. Pusgalvas nost, un tādā garā... Un tad tu sāc ticēt liktenim."

Pēc atgriešanās Andrejs izgāja cauri arī dumpīgam posmam: "Pēc atgriešanās gribējās visu darīt pretī loģikai,” Andrejs saka. Izaudzēja garus matus, uz rokām septiņi astoņi gredzeni, bohēmiskas aizraušanās ar alkoholu biologu kopmītnēs. Tā bija vēlme psiholoģiski iziet ārā no pieredzētā, morāli “nomazgāt rokas”."

"Tas medālis, kas apliecinātu, kur te bija, karavīriem internacionālistiem no pateicīgās padomju tautas, nu nebija nekādas pateicīgās afgāņu tautas. Afganistānas tautai nebija iemesla būt pateicīgai, jo visa ambrāža nebija nekas cits, kā Nadžibullas režīma uzturēšana un Padomju Savienībai labvēlīgas politikas realizēšana. Bezjēdzīga," viņš rezumē kara iemeslus. 

Andrejs
Andrejs

Profesija - botānika, dendroloģija bija tas, kas palīdzēja aiziet no pārdzīvotā, aiztaisīt durvis.

"Tas, kas man pašā Afganistānā ļāva izturēt un pārvarētu visu to stulbumu, bija Afganistānas daba. Tajā pašā kara daļā, kur bijām, beidzās ziema, sākās siltās dienas, slīpās nogāzes kalnu pakājēs bija viss viens milzīgs, lillīgi sarkans tulpju lauks, un rozīgākas un blāvākas, un spilgtākas, un es domāju: “Ak Dievs, ja man tagad būtu iespēja ar lāpstiņu pa to nogāzi. Tur būtu tik daudz jaunu un brīnišķīgu tulpju šķirņu," viņš atceras. 

Andrejs tulpes no tālās Afganistānas neatveda arī tāpēc, ka tās krāšņi ziedēja starp dzeloņdrāšu virtenēm, pie kurām bija piestiprināts uzraksts: “Mīnēts!”. Taču Salaspils Botāniskā  dārza oranžērijās un siltumnīcās ir ziedi, kas atgādina par reģionu. 

Gunārs turpina dienesta gaitas, uztur saikni ar citiem veterāniem

Gunāru Rusiņu satiekam viņa mājās Lielvārdē, Daugavas  malā. Gunārs, tagad ir atvaļināts bruņoto spēku majors. Ciemos pie sevis no netālās Salaspils viņš atvedis draugu, skolas biedru arī Afganistānā bijušo Gunti Vaboli. 

Gunāram bija deviņpadsmit, Guntim astoņpadsmit, kad viņi saņēma rīkojumu doties uz Afganistānu. Skolas biedri dienēja dažādos laikos. Gunāru aizsauca pirmo, tikko Afganistānas karš bija sācies. Tolaik viņš atradās  Novočerkaskā, Krievijā:

"Vienā naktī mūs pacēla un lika ierasties noliktavā saņemt drēbes. Saņēmām, kā toreiz saucās, siltās jakas, fufaikas, un savā starpā jau sākām runāt, uz kurieni mūs varētu sūtīt. Tajā laikā vēl bija Kuba un tādas lietas, bet domājām, ka tad taču mums nedotu siltās drēbes."

"Naktī mūs piecēla augsta ranga ģenerālpulkvedis. [..] Ģenerālpulkvedis ierindas priekšā pateica: “Jums ir tas gods doties uz Afganistānu un aizsargāt Afganistānas aprīļa revolūcijas iekarojumus.  Tad mūs visu slēgtās mašīnās ar tentiem veda uz vilcieniem  un pa ceļam bija dzīvās ķēdes, lai cilvēki nevarētu pretoties tam, ka šīs mašīnas tiek vestas," stāsta Gunārs. 

"Afganistānā mūs iemeta iekšā. Tur jau mēs dabūjām pirmo uguns kristību. Zaļi puikas, kas neiedomājās, ka uz viņiem var šaut. Mums bija dots uzdevums sagatavot ceļu, par kuru ienāktu pārējās armijas daļas, kur sanāks iekšā ar tehniku, jo mēs iegājām bez tehnikas. Uzvilka kirzas zābakus un meta no helikoptera, lai atsitiens nebūtu tāds. Bet, kad bija pārvilkti pontona tilti no Afganistānas iekšpuses, tur stāvēja  autobusi PAZ, šie autobusi jau bija pilni ar līķiem," viņš atceras. "Man tālākā armijas vieta pārsvarā bija Kunduza province. Tiku norīkots desanta triecienbrigādē, kur arī atlikušo dienestu pavadīju.  Dienests bija pa visu Afganistānu."

"Tad, kad iegājām iekšā, tad bija ziema, un paši vietējie teica, ka tādu ziemu nav piedzīvojuši sen. Naktīs bija divdesmit grādu sals un pa dienu lija lietus. Dzīvojām zem klajas debess. Atgriezušies no kaujas operācijām, nokrīti bezspēkā un aizmiedz jebkurā vietā. Un no rīta celies, galva piesalusi pie zemes. Tā bija ikdiena," viņš atceras. 

1980. gada jūlijā Gunāru kaujas operācijā ievainoja, un tas bija brīdis, kad viņš uz 45 diennaktīm drīkstēja atgriezties Latvijā, nevienam neko nesakot un savu likteni neizpaužot. "Tas bija partizānu karš. Negaidot šāvienu varēji saņemt no jebkuras vietas," viņš rezumē. 

"Par šiem, kas ir gājuši bojā un tika atvestas mirstīgās atliekas. Neviens jau nezina, ko atsūtīja. Neviens jau nezina, ko atsūtīja. Zārki jau netika vaļā taisīti. Stingrā kara komisariāta uzraudzībā viņš tika guldīts zemē. Ja puisis vēl bija ar seju, tad pretī bija lodziņš, kur šo te varēja redzēt. Bet liela daļa bija tāda, kur šie lodziņi no iekšpuses bij aizkrāsoti ciet. Mēs jau paši savus karavīrus zārkojām."

Viņam un citiem Afganistānas pieredze palīdzēja drošu sirdi piedalīties Latvijas neatkarības akcijās.

"Savulaik, kad Latvija atguva neatkarību, es piedalījos Baltijas ceļā un citur. Ne tikai es, bet daudzi no šiem puišiem ir piedalījušies, jo Afganistānas pieredze savu zīmolu atstāj. Šie puiši daudz varēja palīdzēt barikāžu dienās. Es pats biju Latvijas Televīzijā, komandēju brigādi. Mēs bijām gatavi uz jebkuru situācijas risināšanu."

Gunārs arī norāda, ka Afganistānas veterāniem noteikti vajadzētu nodrošināt psiholoģisku palīdzību:

"Uzskatu, ka tiem cilvēkiem, kuri ir izgājuši Afganistānu, ir jābūt palīdzībai medicīnas  jomā un lai viņš varētu sociāli adaptēties. Mūsu apstākļos. It sevišķi, ja viņš ir atgriezies no apstākļiem, kur ir grūti izdzīvot. Tā nav vienkārša misija, tas bija karš."

"Nav pareizi, ka puiši, kas ir izgājuši Afganistānas karu, tiek pielīdzināti darba invalīdiem. Psihiskā trauma, ko viņš ir ieguvis tur, nav vienkārši izārstējama, tā paliek. Kā fizisko traumu to nevar apārstēt un izārstēt," viņš rezumē. 

Gunārs Rusiņš savulaik vadīja Latvijā dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociāciju un teic, ka ir cīnījies par sociālo atbalstu Afganistānas veterāniem, taču tas nav izdevies un joprojām tā ir tikai katras pašvaldības pašas izvēle, vai saviem cilvēkiem palīdzēt. Daudziem ir piešķirta otrās grupas invaliditāte un jāiztiek ar 220 eiro mēnesī.

"Ja mēs kādreiz bijām stingrā medicīnas uzraudzībā, tad tagad esam no šī stingrā medicīnas uzraudzības loka izņemti ārā, par mums neviens nedomā, un, vēl jo vairāk, ja tagad par to vēstures stundās nestāsta un jaunā paaudze to nezina, tad kam mēs esam vajadzīgi? -  nevienam. Mēs esam vajadzīgi viens otram, lai viens otru uzmundrinātu," saka Gunārs. "Kad pasaka: ''mēs tur jūs neesam sūtījuši, jūs esat okupanti'', nu, tad es šeit uzreiz gribu oponēt – mēs nebijām nekādi okupanti, mēs bijām represēti. Mēs bijām aizsūtīti karot un izdzīvot."

Viņš kritizē arī Latvijas pieeju kara seku apzināšanā un mazināšanā: "Lietuva ir vienīgā uz doto momentu, kas saņem kaut kādas sociālās garantijas. Lietuvas puse šos savus Afganistānas kara veterānus savā ziņā atbalsta, kas ir pretēji Latvijas un Igaunijas politikai."

"Izvēle mums nebija, mums bija jāpieņem, kā bija. Ja es būtu darbojies tam visam pretēji, man bija jādomā arī par saviem vecākiem, par savu ģimeni, kas notiktos ar viņiem. Jo kādas represijas būtu piedzīvojuši viņi, uzzinot, ka jūsu dēls ir padevies gūstā un pārgājis tur, kaut kur," viņš saka. 

“Vai viegli būt jaunam?" varonis Guntis: valsts neatbalsta veterānus

Guntis Vabole Afganistānā nokļuva astoņdesmito gadu vidū. Tobrīd viņš dienēja Kaļiņingradā: "Uz zvērestu bija atbraukusi mamma ar māsu, citiem vecāki, viņi jau zināja, kur mūs sūtīs uz turieni un viss. Sākumā nosūtīja uz Uzbekistānu, uz mācībām, īsi, kādu mēnesi."

"No Gvarģeiskas līdz Geoktepei deviņas sutkas braucām ar vilcienu. Un bija tādi gadījumi, kad PSRS republikām cauri braucām, daudzi muka prom. Viņi jau zināja, uz kurieni iet tas iesaukums," saka Guntis. 

"Gājām ar savu gaitu iekšā. Tehniku apsargāja ar helikopteriem. Caur Kušku mēs gājām. Tad mums to pulku, Gerats tāda pilsēta. Aiz Gerata 20 kilometri bija nozīmēta vieta, kur tas pulks atradīsies," viņš atceras. 

"Mums vajadzēja apsargāt kolonnas, kas gāja uz Krieviju. Prom gāja tukšā, atpakaļ veda dēļus, celtniecības materiālus un pārtiku arī. Ja tāda bīstamāka krava, tad tanki gāja pa priekšu. Vienmēr apšaudīja pirmo un aizmugurējo automašīnu, lai tā kolonna nekur nevarētu tikt prom," viņš stāsta. 

Guntis tika smagi ievainots: "Ievainojumu dabūjām, kad tikām apšaudē. Zeļonkas naktī stāvējām. Es vispār neatceros, kā tas notika. Man tikai to pastāstīja tāds lietuvietis, Moļerovs. Kad es biju Taškentā un pēc divām nedēļām nācu pie samaņas, viņš atnāca pie manis ar vienu kāju. Bruņu mašīnā mēs cietām trijatā."

"Mēs tikām zem apšaudes. Moļerovs sēdēja uz bruņas augšā. Viņam ceļgalā trīs lodes trāpīja. Viņš iešļūca iekšā. Es sāku viņu pārbindēt. Mašīnas komandieris Benašvilli sāka braukt, mukt prom un tikām uz mīnas," Guntis atceras. 

"Ievainoto Taškentā bija baigi daudz. Visi koridoros gulēja. Katru nedēļu veda ievainotos pa PSRS uz hospitāļiem. Un tad es Maskavā paliku. Aptuveni gadu biju. Pa starpai sanatorijas, rehabilitācijas."

"Es pa kājām arī biju dabūjis, baigā kontūzija un kompresijas lūzums mugurkaulā. Bija paralīze, veiksmīga operācija. Daudz kas bija no paša atkarīgs, vajadzēja trenēties, kustināt," viņš saka.

Tomēr no spieķīša, ar kuru sākumā staigājis, viņš atbrīvojies: "Spieķīti es ļoti interesanti pazaudēju. Ar spieķīti es mājās atgriezos. Visu laiku ar spieķīti. Autoostā vajadzēja braukt uz mājām. Autobusu gaidīju. Starp centrālo tirgu un autoostu kanāls tek. Paņēmu spieķīti un starp režģīti atspiedu... un tā viss beidzās."

Guntis ir arī Jura Podnieka filmas “Vai viegli būt jaunam?" viens no varoņiem stāstos par jaunajiem puišiem, kuri tikko atgriezušies no Afganistānas: "Satikāmies mēs pirmo reizi pie manas mājas, es biju laukā. Viņi piebrauca klāt un sāka runāt, ka no kinostudijas, ka grib filmēt filmu par Afganistānu, par jauniešiem. Un tā pakāpeniski viss aizgāja."

Atgriezies no Afganistānas, Guntis strādāja ''Sportloto'' par instruktoru un citos darbos, tagad - apsardzes aģentūrā. Vairākus gadus nodarbojās ar sēdvolejbolu un bija sacensībās arī ārzemēs, pat Japānā.

Abi veterāni
Abi veterāni

“Tiekamies, bet nu jau retāk," Guntis saka, vaicāts, cik ciešas ir saiknes starp bijušajiem Afganistānas kara veterāniem. Gunārs ir viens no tiem, kurš ir vistuvākais

Kā ikreiz, kara noslēguma atceres dienā Afganistānas veterāni tiksies piemiņas vietā Rīgā, Daugavpils ielā, Klusajā dārzā, kur iemūžināti visi kritušo un bez vēsts pazudušo Latvijas puišu vārdi  - tādi ir 51.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti