Kultūra

Antonijas Apeles audzēkņi: viņa bija ne tikai runas, bet arī dzīves skolotāja

Kultūra

Robežas mākslā - vai bīstamo zirnekļu plakāti tās pārkāpj?

Grāmatā izdotas "Ragaciema jūras karaļa" Otomāra Kalpiņa atmiņas

Vēsturnieks: Otomāra Kalpiņa atmiņas varētu būt ierosme tālākiem pētījumiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Otomārs Kalpiņš savu mūžu pavadīja Ragaciemā Rīgas līča piekrastē un bija viens no tiem zvejniekiem, kas paaudžu paaudzēs ik dienu brauca jūrā. Un, iespējams, viņa dzīvesstāsts un asredzīgais skatījums paliktu tikai tuvinieku atmiņās, ja par Ragaciema jūras karali dēvētais Otomārs Kalpiņš 20 gadus nebūtu rakstījis savas dzīves hroniku.

Tā aptver visu 20.gadsimta otrās puses Latvijas vēsturi un sniedz arī vērtīgu ieskatu neatkarības gados maz pētītajā padomju zvejnieku kolhozu darbībā.

Pēc Otomāra Kalpiņa nāves 2008.gadā viņa rakstītās atmiņas atrada 12 biezās kantorgrāmatās mājas istabaugšā. To, ka viņš divdesmit gadus līdzās zvejnieka darbam rakstījis par pasauli sev apkārt, zināja nedaudzi. Otomāra brāļameitai, vēsturniecei un publicistei Rudītei Kalpiņai tas bija pārsteigums.

“Visu 2010.gada vasaru es pavadīju, vienkārši lasot! (..) Domāju, ka tas ir neprātīgi interesanti. Jo es uzzināju diezgan daudz par savu vecvecāku dzīvi un vispār dzīvi tur pirmskara laikā. (..) Neviens tā iepriekš nebija īpaši ar to dalījies,” stāsta Kalpiņa.

“Vispār tai pusē joprojām šīs paaudzes cilvēki un viņu pēcteči joprojām, cilvēkam nomirstot, dedzina viņu fotoalbumus ar vienkāršu argumentāciju: neviens tāpat šos cilvēkus vairs nepazīst. Un līdz ar to ar viena cilvēka dzīvi aiziet arī tā pasaule, kas bija ap viņu.”

Taču, pateicoties Rudītes Kalpiņas darbam, Otomāra atstāto mantojumu izdevies sakārtot, pārrakstīt un publicēt grāmatā “Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts”, ko papildina arī bagātīgs fotomateriāls no muzeju un paša Kalpiņa arhīva.

“Man likās, ka nosaukumam vajag ietvert Otomāra dzīves izjūtu. Un man šķiet, ka tas ir kā visu laiku atrasties tādā kā reņģu sālījumā. Tev visu laiku ir kādas alkas, tu gribi padzerties, tu gribi citu gaisu… Bet tu pie tā netiec, un tev visu laiku slāpst,” skaidro Kalpiņa.

Savas atmiņas Otomārs Kalpiņš sāk rakstīt 80.gadu beigās un turpina līdz pat divtūkstošo gadu vidum. Viņš sīki apraksta gan piekrastes zvejniecību starpkaru periodā, kad pats bijis pusaugu zēns, gan zvejnieku dzīvi kara laikā, zvejnieku kolhozu dibināšanu un padomju dzīves absurdus. Otomārs raksta: “Kur palikušas laivu piestātnes zvejnieku ciemos? Kur palikt zvejnieka dēlam, kurš piedzimis šajā krastā? Vakar tēvs savam dēlam atļāva iet skolā tikai līdz ceturtajai klasei, sakot, ka pietiek skoloties. Zvaigznes un zivis, kuras jūras braucējam jāpazīst, tad jau prot saskaitīt. Dēlam jākāpj melnā darvotā laivā, jāceļ mastā buras un pašam jāizjūt, cik grūta ir naudas pelnīšana. Jaunā pasaule šo laiku uzskata par verdzisku un aizgājuši. Tas nešķiro pēctecības arodus, tas piedāvā brīvības vārtus, pa kuriem var staigāt uz priekšu un atpakaļ, bet tikai ievērojot stingros sociālisma likumus. Taču sociālisma brīvības vārti atrodas aiz dzeloņdrāšu stieplēm. Šodien zvejnieka dēls bez kolhoza muižas atļaujas pat jūras zābaku neuzvilks. Jo zvejnieks ir pakļauts partijai, valdībai un kolhoza muižai.”

Rudīte Kalpiņa uzsver – ir ļoti interesanti, ka viņš apraksta līdz šim atmiņās diezgan maz skarto perestroikas laiku.

“Tas, par ko mēs šobrīd beidzot runājam – ka atjaunoto Latvijas valsti pārņēma un veidoja lielā mērā bijušie partijnieki, viņš to ļoti skaidri ir uzrakstījis jau tad, dalīdamies savās domās ar papīru. Un man šķiet, ka šī 80.gadu nogale šādā veidā tiešām nav aprakstīta. Viņš pieskaras arī tam, kas notiek 90.gados, piemēram, visiem cīniņiem par teritorijām pie jūras…” skaidro Kalpiņa.

Lasot pārsteidz Otomāra Kalpiņa plašais skatījums uz pasauli. No savas Ragaciema zvejnieksētas viņš domās sarunājas arī ar pasaules lielvaru vadītājiem, stāsta Rudīte Kalpiņa: “Tiešām viņš uz papīra diskutē ar Margaretu Tečeri, Ronaldu Reiganu un Mihailu Gorbačovu. Tas viss mums var likties diezgan smieklīgi, bet viņš tā jutās.

Un es domāju, ka tas nav pārspīlētu ambīciju dēļ, bet tas drīzāk bija uzskats – ja tu dzīvo šajā laikmetā, tu esi tiesīgs to darīt. Vispār man šķiet, ka latviešu identitātē vēl nav aptverts tas, ka zvejnieku vide bija ne tikai paraupja un parupja, bet arī diezgan brīva.”

Otomāra Kalpiņa atmiņas dzīvi un detalizēti atklāj, kā vienas paaudzes laikā radikāli izmainījās zvejniecības politika, tehnoloģijas un līdz ar to – arī daudzu piekrastes ļaužu paaudzēs mantotais dzīvesveids, saka vēsturnieks Jānis Ķeruss, kurš grāmatas pēcvārdā pētījis tā laika dokumentus par zvejnieku kolhozu “Selga”.

“Ir ļoti svarīgi, ka ir šādas atmiņas, kas palīdz mums saprast tos procesus 40., 50., 60.gados tādā plašākā redzējumā. Jo iestāžu dokumenti ir diezgan šauri un sniedz ierobežotu perspektīvu,” vērtē Ķeruss.

Vēsturnieks pieļauj, ka Kalpiņa atmiņu grāmata varētu būt arī ierosme tālākiem pētījumiem.

“Neapšaubāmi! Es arī pats gribēju turpināt skatīties, kā viņa aprakstītie procesi 60.–70.gados parādās dokumentos – gan partijas organizācijas, gan paša kolhoza. Tas noteikti būtu ļoti noderīgs avots,” uzsver vēsturnieks.

Turklāt, kā norāda Jānis Ķeruss, zvejnieku kolhozu vēsture Latvijā mūsdienās faktiski nav pētīta.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti