Kaspars Strods šobrīd ir Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes doktorants Vēstures studiju programmā. Interese par vēsturi radusies jau bērnībā, kad daudz laika pavadījis laukos pie saviem vecvecākiem Lielajos Strodos Varakļānu pagastā.
„Man patika lasīt avīzes, patika lasīt vēstures sadaļas, politika interesēja. Es nevaru pateikt, cik man bija gadu, bet, piemēram, kad bija Saeimas vēlēšanas, es varēju sēdēt pie televizora un biļetenus šķirstīt,” atminas Strods.
Mācoties vidusskolā, viņam patika ģeogrāfija un vēsture, taču turpmākās studijas izvēlējās saistīt tieši ar vēsturi. Pirmais piegājiens neesot bijis veiksmīgs. Latvijas Universitātē Vēstures un filozofijas fakultātē studijas pārtrauca, kā tagad secina, iespējams, tolaik nebija gatavs darīt ko nopietnu.
Pēc studiju pārtraukšanas Strods strādājis gadījumu darbus – mežā, kokzāģētavā. Taču, iepazīstot darbu, kas neprasa izglītību, sapratis, ka dzīvē vēlas ko sasniegt, darīt to, kas interesē. Un tā studijas vēstures jomā atsāka tolaik Rēzeknes Augstskolā.
Kaspars neslēpa, ka ir domājis arī par to, ka vēsturnieka profesija jāmet pie malas: „Nav jau nekāds noslēpums, ka kultūra un vēsture nav tās labāk apmaksātās vietas, un
diemžēl arī mūsdienās nostāja – ja tu strādā kultūras jomā, tad tu to vari darīt par “paldies”. Nu, nav tas vēsturnieka darbs apmaksāts!
Un te man jārunā arī par tiem pašiem muzejiem, neviens no muzejniekiem, es domāju, ka daudzi piekritīs, nav nekādi miljonāri. Un algas, es teiktu, ir par apsmieklu. Un, strādājot arī Latgales kultūrvēstures muzejā, ja mēs paskatāmies, cik mēs saņemam par to darbu, man ļoti bieži kolēģi Rīgā tad, kad mums ir bijušas kaut kādas sarunas, viņi iepleš acis. Un mēs redzam arī izglītības jomā, protams, ka iet studēt, kur var nopelnīt. Tas noteikti ir kaut kā jārisina, jo kaut kādā dienā mēs varam attapties, ka mums to kvalitatīvo cilvēku nav.”
Viņaprāt, sabiedrība nav gatava uzņemt jaunu informāciju par nepopulārām vai sarežģītām tēmām reģiona vēsturiskajā attīstībā. „Te par Latgali gribētu runāt, mēs tomēr esam tāda sabiedrība, kas ir vairāk konservatīva nekā Rīgā vai kādā citā lielākā pilsētā. Skaidrs, ka nemateriālās kultūras mantojuma lietas ir jāpēta, bet, ja mēs pētām tās varbūt neērtās tēmas: koloborācijas jautājumus kara laikā un tādas lietas kā holokausts, un visu, kas ar to ir saistīts. Tad, kad mēs paskatāmies uz tām lietām ne tikai no tāda, kas mums klasiski ir, no upura lomas, bet, ja mēs paskatāmies, ka arī citiem, tiem pašiem ebrejiem, romiem, viņi arī ir cietuši, un ka arī mēs šādos vēstures nogriežņos neesam bijuši diez ko labāki un esam sadarbojušies, un piedalījušies. Tas mums kā sabiedrībai gan vairo izpratni, gan padara cilvēciski labākus kaut kādā ziņā.
Jo skatīties tikai vienpusēji, tas ir viens tāds paliels grāvis, kas neved ne pie kaut kāda konsensusa un risinājuma.
Man pašam ir ļoti daudz sanācis ar šīm tēmām strādāt, nenoliedzami tās ir ļoti interesantas,” skaidroja Strods.
Vienlaikus viņš norādīja, ka kādu tēmu rezonanse sabiedrībā ir svarīga vēsturniekiem: “Ja sabiedrība reaģē, ja ir kaut kādas diskusijas, tai skaitā, ja ir kādi negatīvi komentāri un iebildes, tas tomēr ir ļoti svarīgi vēsturnieka darbā, lai būtu šī rezonanse. Ja tās nav, tad savā ziņā tu neesi sasniedzis savu adresātu.
Jebkurā gadījumā būt vēsturniekam un baidīties no kritikas, tad nav ko meklēt šajā darba laukā!”
Par Kaspara Stroda grāmatu „Pagātnes nospiedumi: Varakļānu ebreju kopiena” komunikāciju zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Didzis Bērziņš raksta:
"Grāmata "Pagātnes nospiedumi: Varakļānu ebreju kopiena" vēsta par kādas mazas kopienas dzīvi salīdzinoši neilgā laika periodā, kas norisinājusies relatīvi nelielā ģeogrāfiskā apgabalā. Tomēr šī vēsture mums pastāsta ļoti daudz: par laiku, telpu, cilvēkiem un notikumiem. Kaspara Stroda pētījums vēsta par kādu ļoti būtisku Latvijas kultūras vēstures daļu, Varakļānu ebreju kopienas dzīvi un tās traģisko galu, atainojot šo zudušo pasauli tās daudzkrāsainībā, pretrunās un subjektīvajās realitātēs. Pagātnes norišu vēstījums, ko papildina autora savāktās mutvārdu vēstures liecības, sniedz ieskatu nelielas vietējās kopienas sadzīves ainās, kas acīmredzami nesaskan ar daudziem mūsdienu vispārinātajiem priekšstatiem un tiecas aizpildīt tukšos plankumus mūsu kolektīvajā atmiņā."
