Panorāma

Mazina nozvejas kvotas Baltijas jūrā

Panorāma

Panorāma

Baltkrievijas publiciste: Vergs ne vienmēr saprot, ka ir vergs

Vergs ne vienmēr saprot, ka ir vergs. Uz Latviju atbēgusī Baltkrievijas publiciste stāsta par bailēm un rusifikāciju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Aprit divi gadi, kopš Minskā pēc plašajiem protestiem sākās demonstrantu vajāšana, kādu vēl nekad nebija pieredzējusi Baltkrievija. Tas parādīja Aleksandra Lukašenko režīma brutalitāti un naidu pret oponentiem. Tūkstošiem demonstrantu tika aizturēti, pazemoti piekauti un ieslodzīti cietumos. Kopš tā laika Lukašenko režīms ir tikai kāpinājis un kāpinājis represijas pret režīma kritiķiem. Daudzi baltkrievi rada patvērumu Latvijā. 

Vika Trenas jau gadu dzīvo klusā Latvijas mazpilsētā. Baltkrieviju viņa pameta pēc tam, kad Lukašenko režīms, ticis galā ar neatkarīgo presi, pērn jūlijā ķērās klāt nevalstiskajām organizācijām. Daudzas no tām apsūdzot ekstrēmismā un protestu finansēšanā. Vika Trenas ir pilsoniski aktīva, sadarbojās ar vairākām demokrātiskām organizācijām. Noslēpt liberālo viedokli bijis grūti, tāpēc nācās bēgt. Viņa stāsta: "Mēs izdevām grāmatas par Baltkrievijas vēsturi baltkrievu valodā. Nodarbojāmies ar sabiedrības izglītošanu. Taču šobrīd mūsu valstī tas ir ļoti bīstami. Bīstami būt ar savu viedokli, kas atšķirīgs no ideoloģijas. Jo valoda ir valsts ideoloģija, kas diktatūras apstākļos skaidri nosaka, kā tev domāt, ko runāt. Un jebkura darbība, kaut vai literatūras vakaru organizēšana baltkrievu valodā var tikt sodīta."

Par politikas tematiem viņa raksta ne tikai publicistikā, bet arī poēzijā. Izdoti divi dzejas krājumi. Bija neatkarīgās baltkrievu rakstnieku savienības biedre. Arī tā ir likvidēta. Likvidēts arī baltkrievu PEN centrs, ko vadīja Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aļeksijeviča. Rakstnieki ar aktīvu pilsonisko stāju bija spiesti doties trimdā.

Vika Trenas
Vika Trenas

"Lasītāji lasa, bet baidās komentēt, jo saprot, ka par publiski paustu komentāru var draudēt sods. Kontakti ar auditoriju iespējami vien tikai caur privātu saraksti mesendžeros," skaidro Trenas. "Mums, inteliģences pārstāvjiem, ļoti svarīgi bija saglabāt baltkrievu valodu. Jo sapratām, ka starp valodu un valstiskumu liekama vienādības zīme. Domāju, ka latvieši arī piekrīt  viedoklim, ka bez dzimtās valodas nebūs nācijas. To mēs šobrīd novērojam, kur ir novedusi totālā rusifikācija, kas gadsimtiem ilgi bijusi Baltkrievijas teritorijā.

Baltkrievija faktiski ir okupēta. Baltkrievu tauta neko nelemj. Tā neizraudzījās pašreizējo varu. Mēs ievēlējām citu prezidentu, kuru izraidīja no Baltkrievijas. Vienkāršie iedzīvotāji neko nelemj.

Lukašenko režīmā izaugušas jau vismaz 2 paaudzes, kuras nepazīst citu sociālo iekārtu." Arī viņai gandrīz visa dzīve tā pagājusi. Vikai Trenas nu ir 37. Lukašenko pie varas ir gandrīz jau 30 gadus.

"Kā saka: vergs ne vienmēr saprot, ka ir vergs. Lai salauztu postpadomju domāšanas inerci, vajadzīgi gadi.

Vajadzīga piekļuve brīviem informācijas avotiem. Mums šķita – tā ir norma – katram 5 mobilie telefoni, lai mūs nevar izsekot ar ģeolokāciju. Domājām, aizbrauksim uz laukiem un noslēpsimies tur divas nedēļas. Jo mājās nevar rādīties, miliči var atnākt pārmeklēt. Pastāvīgi baidīties. Baidīties atvērt muti, baidīties kaut ko pateikt. Baidīties uzvilkt noteiktas krāsas apģērbu. Mūsu vēsturiskā simbolika balti-sarkani-baltais karogs un ģerbonis ir atzīti par ekstrēmistu simboliem. Ja tu uzvilksi ko baltu un sarkanu, var būt ļoti lielas problēmas. Minimums sods un atbrīvošana no darba. Maksimums – var iesēdināt," atklāj Trenas.

Vika Trenas
Vika Trenas

Daudziem bēgļiem Baltkrievijā palika ģimenes. Arī Vikai Trenas visi radinieki ir tur. Viņa atzīst: "Godīgi sakot, es baidos, ka kaut kas var notikt. Tāpēc reizēm esmu piesardzīga.

Ja es publicēju rakstus, es tos neparakstu ar savu vārdu. Par nožēlu.

Saka, ka žurnālists ir brends. Gadu gadiem darbojoties savā jomā, mēs radām sev tēlu, vārdu. Tagad faktiski ir aizliegums uz šo profesiju. Neviens no mūsu žurnālistiem un rakstniekiem, kas aktīvi darbojas kultūras jomā un stāsta par Baltkrieviju, nevar atļauties parakstīties ar savu vārdu. Jo baidās par vecākiem, vecmāmiņām, vectētiņiem, māsām un brāļiem."

Taujāta, kā Latvijā ir iejutusies, viņa teic – pirmo pusgadu ir smagi psiholoģiski, cilvēks jūtas kā astronauts: "Nav sakņu. Varbūt tāpēc bēgļi cenšas turēties kopā un uzturēt kontaktus. Tu jūties kā koks, kuru izrāvuši ar visām saknēm. Tev vajag to koku kaut kur pārstādīt, lai tas ieaug šajā zemē. Neviens nesēž rokas klēpī salicis. Visi baltkrievi ļoti ātri atrod darbu. Es centīšos labāk apgūt latviešu valodu, lai atrastu darbu savā jomā. Tas būtu ideāli. Savā profesionālajā jomā vai kādā organizācijā, kas palīdz bēgļiem no Ukrainas. [..] Es meklēju oficiālu darbu šeit. Vajag latviešu valodu, man ir A2 līmenis latviešu valodā, bet man vajag vismaz B1."

Uz drīzām pārmaiņām savā dzimtenē jaunā sieviete necer, ņemot vērā karu, ko Krievijas sākusi pret Ukrainu un to, ka Lukašenko dzelžaini turas pie krēsla.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti