Kad Latvija jau bija atbrīvojusies no bermontiešu zābakiem un sākusi savu attīstības ceļu, vienkāršā strādnieku ģimenē Cesvainē pasaulē nāca Velta Akerberga.
"Es augu daudzbērnu ģimenē, un man agri nomira tēvs - 9 gadu vecumā. Mums nebija viegla dzīve, diezgan grūta dzīve bija," atceras Veltas kundze.
Pabeigusi Smiltenes lauksaimniecības skolu un dažus gadus nostrādājusi par lopkopības pārraudzi, Velta pārceļas uz Saulkrastiem. Tas sakrīt ar laiku, kad Latvijā jau iesoļo krievu armijas karavīri, un sākas izsūtīšanas. Nespēdama paciest to netaisnību, viņa pamet darbvedes darbu pagastā, bet savas atmiņas par brīvo Latviju ieauž dzīparos.
"Toreiz bija tautas tērpi ļoti modē. Mēs taču visur, kur gājām - vai tā bija kāda ballīte, vai... es jau vēl tāds pusbērns biju, bet vai uz kapu svētkiem vai baznīcā, mēs tautas tērpos gājām," viņa stāsta.
Vēl šodien ar lielu lepnumu Velta glabā pašas austo Lielvārdes jostu, kurai nu jau piepulcējušās vairāk kā 5000 grāmatzīmju, par ko Latvijas 95. dzimšanas dienā saņemts Saulkrastu novada augstākais apbalvojums - atzinības raksts.
Veltas kundze izaudzinājusi piecus bērnus, sagaidījusi 11 mazbērnus un 13 mazmazbērnus, un, lai gan šo sižetu daudzi no viņiem skatīsies, sēžot pie datora citās valstīs, viņa nesūrojas un savu Latviju joprojām mīl tikpat stipri.
