Aculiecinieks

Aculiecinieks. Enciklopēdists

Aculiecinieks

Aculiecinieks: «Inga un zirgi»

Aculiecinieks: «Valters Frīdenbergs»

Valters Frīdenbergs. Mīlestības un cerības pilna pēdējā vasara

“Dzeguzītes”, “Putnu balles”, “Tumsas” mūziķis un viens no visu laiku izcilākajiem LTV raidījumu vadītājiem Valters Frīdenbergs zemes klēpī guldīts tieši savā 31. dzimšanas dienā – 2018.gada 26.oktobrī. Lai palīdzētu Valteram uzvarēt onkoloģisku slimību, tūkstošiem cilvēku saziedoja nepieciešamo naudas summu, un Valters turpināja cīņu ar vēzi Vācijā.

Šī – pēdējā vasara – viņam bija lieliska un mīlestības pilna. Kad vēzis atgriezās, vienmēr tik ļoti apzinīgais Valters nevarēja pārdzīvot arī to, ka savā ziņā nav varējis attaisnot lielās cerības. Lai gan viņam nekas nevienam nebija jāpierāda. Valters vienmēr būs un paliks kā apliecinājums neticami stiprai gribai un tam, ka eņģeļi nereti dzīvo arī tepat, starp mums.

Nesagaidītās kāzas

Valtera aiziešana viņa draugiem sāp tā, ka bez asaru kamola kaklā par to runāt nav iespējams. Bet tikai retais no viņiem zināja pašu lielāko Valtera noslēpumu. Tieši šonedēļ bija paredzētas kāzas ar viņa Krišiņu, mūža mīlestību Kristīni Paegli. Un arī tikai retais zināja, ka tieši pateicoties “Dzeguzītei”, leģendārajam Latvijas Radio bērnu ansamblim, Valters savu meiteni vispār satika.

Kristīne atceras: “Tas bija 2012.gada decembris. Valters ar Agnesi no “Dzeguzītes” organizēja grāmatas prezentāciju. Grāmata bija par leģendāro “Dzeguzīti”. Un es strādāju kā viesmīle. Viņš jau mani bija noskatījis. Un manai kolēģei vaicāja manu telefona numuru. Bet es neļāvu dot! Domāju – jā, jā, kaut kādas spēlītes... Nē, ar mani tas neies cauri.”

Dienā, kad Kristīnes darba vietā tika vērta vaļā grāmata par “Dzeguzīti” un griezta kūka, viņai nemaz nebija jāstrādā. “Es biju uz Šimkus koncertu. Zvanu kolēģei. Viņa saka – it kā te viss mierīgi, bet atnāc, tu varētu griezt to kūku. Nu, un tad mēs ar Valteru griezām kopā kūku. Viņš man stāv blakus. Un saka – diezgan interesanti, šī ir pirmā reize, kad lūdzu telefonu, griežot kūku. Es iekšēji smējos un atbildēju: “Jā, diezgan mulsinoši.”,” atceras Kristīne.

Romantika Valtera garā bijusi tāda, ka Kristīne sākumā pat neticējusi, ka tas tiešām notiek un notiek pa īstam. “Vieni ziedi vēl nebija novītuši, kad viņš jau nesa nākamos. Uz darbu nāca ar končām, visas manas kolēģes ģība: Kristīn, Tev viņš jāprec! Man tas likās tik salkani. Tā tas nevar būt... Bet tas bija. Tas bija pa īstam...  Viņš mani mīlēja līdz mūža galam! Tas ir tas, ko mēs gribējām iegravēt mūsu laulības gredzenos. Zinot tos mūsu melnos jokus. Sarkasmu. Taču mēs neko neiegravējām.....”

Zelta pīnīte tagad apvij tikai Kristīnes pirkstu. Valčiņa gredzens viņai ir kaklā, ķēdītē. “Mēs bijām nolikuši datumu. No sākuma viņš gribēja dzimšanas dienā. Tad mēs uz otrdienu pārlikām. Šo otrdienu... Kad paziņojām krustmātei, viņa teica: kur tik ātri? Bet ko vēl mums gaidīt? Mums nelikās ātri. Mums abiem tas latviskais un tautiskais patika. Gribējām kāzu dienā vilkt tos skaistos apģērbus no uzveduma “Dod, Dieviņi”, to nu Valteram uzvilksim pēdējā dienā. Viņam ļoti patiks. Vairāk nekā uzvalks.”

“Man vispār ir tāda sajūta, ka viņš mani sargā. Ka viņš mani uz to ir gatavojis,” Kristīne atzīst. Tam, ka Valtera vairs nav, viņa Krišuks joprojām nespēj noticēt. Un tam, ka cīņa ar vēzi zaudēta par spīti lielajam pozitīvismam un Valtera ticībai, ka izdosies. Ka nevar neizdoties.

Nopūš cepuri Ņujorkā

“Valterīt, nāc te priekšā,” Daila Martinsone, bērnu vokālā ansambļa “Dzeguzīte” vadītāja, Latvijas Radio mājā riktē mazos dzeguzēnus uz iedziedāšanos. Liekas neticami. Dzīve turpinās. Atkal viens mazs Valters dzied “Dzeguzītē”. Tieši tāpat kā toreiz, kad tur atveda Valteru Frīdenbergu.

“Viņam omīte strādāja tepat "Domā", uz stūra, kafejnīcā. Ja mums te, Radiomājā bufetē to kafiju lika uz trešajiem biezumiem, Valtera omīte taisīja baigi labo. Mēs gājām pie viņas to kafiju dzert. Vienu dienu viņa man saka – man tāds puika ir, varbūt var palaist? Viņai ļoti patika, ko mēs darām. Es saku – vediet tik šurp. Atveda.... Pasaka no bērna!” atceras Daila Martinsone.

Valteru audzināja vecvecāki. “Dievs jau visu saregulē. Oma ar opi bija tādi, uz viņiem varēja paļauties. Visu izdarīja, visur aizveda,” stāsta ansambļa vadītāja.

“Lielākais blēņdaris jau bija tas Kaža. Valteram bija jālec līdz,” Daila smejas, “tagad jau ir noilgums, un es varu stāstīt. Tam Kažam es vairākas reizes ievilku pa ģīmi. Bet Valteram ne reizi. Braucām uz koncertiem, uz Maskavu, vai uz Tālajiem Austrumiem. Vienmēr Valters bija tas, kuru mēs ņēmām pie sevis kajītē. Viņš vismierīgākais un klusākais. Lielie guļ un krāc. Viņš guļ un skatās griestos. Sapņoja. Nu, vai nav mākslinieks?”

Valtera skatuves brālis noteikti ir Kārlis Būmeisters. “Es Valču zinu tikpat ilgi, cik es pazīstu sevi. Caur Valčas acīm esmu iepazinis sevi. Kā bērnu, kā pusaudzi, kā tīni. Mēs pat neesam īsti kāvušies. Lai gan prasījās...“ Kārlis iesmejas. “Jā, bija man tāds bračka.”

Kārlis atceras, ka abi ar Valteru “Dzeguzītē” ieradās gandrīz vienlaicīgi: “Un cik līdzīgi – ar savu vecvecāku palīdzību vērām tās smagās Radiomājas ozolkoka durvis. Valča bija krietni talantīgāks. Trāpījās uzreiz lielajā sastāvā un izbrauca lielo tūri. Es biju tas, kuram vēl nevarēja uzticēt soliņus.”

Komponists Raimonds Pauls tolaik tieši “Dzeguzītei” komponēja dziesmas un pavadīja uz klavierēm: “Tie bija tādi ziedu laiki tiem bērneļiem. Es to visu labu atceros. Tie kopīgie koncerti. Tas bija viens no simpātiskākajiem sastāviem. Kaža, Valters, Agnese. Valters bija simpātisks puišelis. Kopā uz skatuves gājām. Bēdīgi ir atcerēties. Tas ir nežēlīgi.”

Pauls uzskata, ka visa Valtera tālākā dzīve un pamati izcilai raidījumu vadīšanai ielikti tieši “Dzeguzītes” laikā: “Viņš kļuva par… ko mēs saucam par šovmenu. Mācēja labi vadīt programmu. Daudzi nemāk. Kaut kas viņiem no manis arī pielipa.” Visticamāk, viens no tā, kas “pielipa” no Maestro, ir asprātības un melnais humors.

To, kā Valters prata pateikt lietas, atceras daudzi. Melni, bet trāpīgi un asprātīgi.

“Ja man ir intervijas ar Krievijas žurnālistiem, viņi joprojām prasa, kā iet Kukuškai. Tik populāri viņi bija,” stāsta Pauls.  

Daila atceras, ka tieši Valters bija tās “Dzeguzītes” sastāvā, kas uzstājās Ņujorkā. “Un mēs bijām uz tiem Dvīņu torņiem, īsi pirms sabombardēja. Mēs bijām tajos torņos augšā. Un pirms tam uz ielas, tur veikaliņi. Stilīgas cepures visi nopirkām. Bet tur augšā baigais vējš. Un tieši mūsu Valterītim norauj to cepuri un aizpūš nezin kur. Dabūjām taču iet un pirkt jaunu.”

Izcilākais koncerts vēl tikai būtu

Anete Kalniņa, “Putnu balles” menedžere atceras, ka Valters viņu vienmēr sauca par māsu. “Viņš mani sauca tikai par māsu. Viņš bija mans plecs, mans atbalsts, bija sajūta, ka ir mans trešais brālis,” Anete atceras, “biju pārsteigta, ka vienā cilvēkā tik daudz mīlestības. Viņš noteikti jutās mīlēts. Varbūt viņam pašam sākumā pietrūka mīlestības no mammas un tēta. Droši vien. Tāpēc viņam radās tā lielā mīlestība pret visu pasauli. Pret cilvēkiem, pret dzīvniekiem. Bet viņš bija saprasts. Un darbs televīzijā viņam sniedza gandarījumu.”

Kārlim Būmeisteram ir sajūta, ka savu izcilāko koncertu Valters vēl tikai būtu nospēlējis: “Viņš pats juta, ka tas augstākais lidojums viņam bija vēl priekšā. Lai arī nekad viņš nav bijis numur viens zvaigzne Latvijā, kas nav arī bijis pašmērķis. Tik muzikālu, vitālu, intelektuālu mūziķi.... Valteram mūzikas izpratne negāja cauri bekariem un diēziem. Tā harmonizēšana... Anglijā ir tāds vārds “underrated”. Kā to tulkot? Nenovērtēts?“

Katras sievasmātes sapnis – tā žurnālisti nosauca Valteru un Kažu, kad viņi “Eirovīzijā” ar Mārtiņa Freimaņa komponēto “The War Is Not Over” aizveda Latviju līdz augstajai 5.vietai.

“Ne es, ne Valča nekad intervijās nav teicis, ka tas ir bijis mūzikas lielākais sasniegums. Eirovīzija bija “fun” notikums, kas caurstrāvojās ap Freimi. Freimim tas bija lielāks notikums. Bija un beidzās, un nav jau nekādas birkas ko karināt,” saka Kārlis.

“Es tevi mīlu!”

To, ka cilvēkam dzīves laikā ir jāpasaka viss labais, Kārlis Būmeisters iemācījās tad, kad mira viņa vectēvs. Un viņš Valteram uzrakstīja vēstuli. Ļoti personīgu. Un arī melnā humora caurstrāvotu. Jo bez melniem jokiem abi ar Valču dzīvot nemācēja.

“Uzrakstīju vēstuli, lai viņš izlasa vai lai Kristīne nolasa viņam priekšā. Paldies Dievam, paguva... Jo man bija bailes, ka viņš grūtākajos brīžos, izņemot pašu tuvāko, taču nelaiž nevienu citu klāt. Un man bija bailes, vells, lai viņš nedomā, ka mums visiem vienalga. Es viņam pirmo reizi mūžā uzrakstīju, ka es viņu mīlu. Un, visticamāk, tas bija svarīgāk man nekā viņam. Es teicu viņam, ka viņam tā tehniskā izpratne. Teicu, ka bija tāds Džordano Bruno, un viņš pateica, ka zeme ir apaļa. Kopernikam visam bija pierādījumi. Viņus gan abus sadedzināja... “Have some faith, man” Vecīt, tici! Mums jau vēl bija viens dīls. To jau pat stāstīt nevar, cik melni tas ir. Reiz abi sēdējām un runājām: pienāks tāds brīdis, kad mūsu nebūs. Un viņš bija ietetovējis tos vecvecākus uz rokām. Runājām: viens no mums apraks otru, tāda diena pienāks. Valča saka – ja nu vienīgi vienlaicīgi abi aizejam. Bet tad gan mums būs baigais tuss bijis, ja abus vienlaicīgi... Un tad vienojāmies – kurš pirmais noliek karoti, otram jāuztetovē uz pakaļas viņa vārds. Nu tā. Paspiedām rokas, sarunāts. Un tajā vēstulē, es viņam rakstu – būtu tu Ivo vai kāds cits īss vārds, bet “Valters” – man tak par burtiem ir jāmaksā. Esi žēlīgs, večuk!”

Kārlis publiskojis arī dziesmu savam Valčam. To viņiem vajadzēja dziedāt kopā.

“Mūsu ārsti darīja visu, kas ir spēkos un iespējās. Un zināšanu līmenī. Kad es Valču vadāju uz ķīmijām, sākumposmā, es tai ķīmijterapijas nodaļā redzēju visus vecumus, visādu tautību, visādu sociālo slāņu cilvēkus. No šī nav pasargāts neviens. Un vai tavs iznākums būs pozitīvs vai negatīvs, bankas konta lielums to nenosaka,” saka Valtera draugs Mareks Bērents.

“Par vēzi saka: tas uzvar, ja cilvēks pats uzreiz jau ir sagrauts. Bet Valteram nebija nevienas no šīm īpašībām. Viņš saka – es izdarīšu. Eju un klausu. Un neskatoties uz to, ka bija super pozitīvs. Tad kāpēc? Kāpēc? Ievēroja visus šos noteikumus. Un neļāvās iekristies. Tie ir tie jautājumi, uz kuriem nav atbildes,” saka Kristīne.

Pēdējā vasara

Pēdējā vasara bija lieliska. Valters bija sapņu un enerģijas pilns.

“Valters savam labākajam draugam noorganizēja tādu vecpuišu ballīti. Viņš visu bija izdomājis, visu. Bija tik daudz draugu. Sporta spēles. Nakts trasītes. Divas lielas komandas. Un atšķirībā no citām vecpuišu ballītēm tur visi bija kopā. Ne tikai puiši, bet arī viņu meitenes,” stāsta Kristīne.

Terapija Vācijā bija izdevusies. 

“Kad viņš atgriezās no Vācijas, viņš teica: jūtu, ka tas pazūd no manis. Jutās labi un spēcīgi. Vēl bišķiņ, un būs labi! Tik ļoti pacietīgs bija. Pildīja, ko ārsti saka. Un likās – hej, sākas vasara! Arī Šaritē ārsti teica: ja kaut kas palicis, tad jūs Latvijā. Un tad mēs dzīvojāmies un gaidījām tās pārbaudes. Kas palicis, tas jādara. It kā ārstētu iesnas, ar tādu attieksmi Valters dzīvoja.”

Taču bija jāveic vēl viena operācija. Tā Valteram tika veikta Latvijā 25.jūlijā. “Varbūt nevajadzēja to operāciju, varbūt nevajadzēja kustināt?” vaicā Kristīne. “Tas bija 25.jūlijs, mūsu draugam bija kāzas. Valters teica – brauc, Krišuk, pārstāvi mūsu ģimeni. Bija smagi, bet es vilku kleitu un braucu. Es arī sapratu, ka nevarēšu būt blakus uzreiz pēc operācijas, tāpat jau nelaidīs. Nākamajā dienā tikšu. Mēs visur bijām kopā. Visur.”

Diemžēl pēc pēdējās ķirurģiskās iejaukšanās Valteram kļuva aizvien sliktāk. Un viņš ļoti pārdzīvoja. Arī to, ka savāktie līdzekļi nav devuši cerēto brīnumu. “Valteram bija liela atbildības sajūta. Ka visa valsts ir palīdzējusi. Bija briesmīga sajūta, ka tu nevari parādīt to brīnumu, kam visi ir ticējuši,” stāsta Kristīne.

“Pēdējās divas nedēļas bija cīņa ar smagām sāpēm. Atkopšanās. Jo smagas sāpes paprasa ļoti daudz spēka. Bet tajos brīžos, kad viņš negulēja un viņam nesāpēja, mēs riktīgi forši izrunājāmies. Par politiku, par mūziku, par dzīvi, par mašīnām, par visu ko,” stāsta draugs Mareks.

Arī medmāsiņas raudāja

Valtera pēdējās dienas pagāja Latvijas Onkoloģijas centra 4. nodaļā. “Tās pēdējās dienas viņam bija ļoti smagas. Sāpju dēļ. Bet viņš bija tāds stiprs cilvēks. Visu saprata, apzinājās. Un cerēja kā jebkurš, līdz pēdējam cerēja,” stāsta Onkoķiruģijas klīnikas vadītājs Armands Sīviņš.

Atļaut tuvinieku klātbūtni palātā diennakti gan nav ierasta prakse. Taču Sīviņš atzīst, ka šoreiz slimnīcas noteikumi piekāpās mīlestībai: “Parasti neļaujam, bet apzinoties, ka tās ir pēdējās dienas, mēs atļāvām. Viņam pašam vieglāk. Un tuvajiem gribas būt līdz pēdējai minūtei blakām.”

Jautājums “kāpēc?” gan nav atbildams arī šeit. “Katrā orgānā vēzis ir savādāks. Diemžēl ir tādas vēža formas, pie kurām tā ārstēšana ir mazefektīva. Un prognoze ir slikta. Jauniem cilvēkiem tā vēža bioloģija atšķiras. Jauniem cilvēkiem vielmaiņas procesi ir aktīvāki, kas ļauj izplatīties daudz straujāk arī vēža šūnām. Vācijā viss bija izdarīts pareizi. Visi cerēja, ka būs labi. Bet diemžēl tā slimība ņēma virsroku.”

Pēdējās dienas Valteram blakus bija abi. Gan Mareks, gan Kristīne.

“Šo pēdējo gadu mēs gandrīz visu laiku bijām kopā. Gan Vācijā, gan Latvijā. Viņš nevarēja nodzīvot, kā grib. Tā sāpes neļāva. Vēl iet uz ''gudriniekiem'', vēl ierakstīt dziesmas. Tā sajūta, ka tu nevaru nekādi palīdzēt... Tā bija drausmīga. Jā, iedot zāles. Tu zini, ka var tēju uzvārīt, pamasēt muguru, viņš tad iemiga manā klātbūtnē. Bet tu nevari izārstēt. Tā nevar būt, ka tu tik ļoti cīnījies. Tā nevajadzētu būt. Pēdējās dienās viņš teica: nē, Krišuk, nav, nebūs. Bija izbijies. Bet es teicu: Valčuk, es varu, ja tu nevari vairs, es varu vēl,” atklāj Kristīne.

Arī pēdējās stundas Valteram bija blakām abi. “Es biju blakām. Mareks arī bija blakām. No rīta ienāca cita māsiņa. Iepazināmies. Valčuks gulēja. Viņa saka – man nepatīk tā elpa. Es saku – nē, tā ir ļoti laba elpa... Tā tīri. Viņa saka – ļoti reti elpo.

Tās pēdējās trīs stundas gaidīju katru elpas vilcienu.”

Mareks atceras: “Kad Valčiņš aizgāja, viņu jau tā kā taisījās vest prom. Un tās sanitāres raudāja. Tad es tā iedomājos – jūs gadiem strādājat, jūs diendienā to redzat, bet viņas raudāja. Tieši tāpat māsiņas un dakteri. Varēja redzēt, ka viņiem iekšā ir tāda – skrobe? Ka neizdevās glābt. Gribēja, darīja, bet neizdevās.”

Līdz šim Valters savu Kristīni no jebkādas publicitātes ļoti sargāja. “Zinot, ka tās mūsu attiecības bija tikai mūsu lieta. Un es domāju, ka viņš arī tagad ir mans sargeņģelis. Biju mājās un atlasīju bildes bērēm. Deg tās divas sveces. Un es meklēju fotogrāfijas no albuma. Zinu, ka dažas Valters neļautu rādīt. Un es viņam prasu – Valčiņ, šito nē? Skatos uz sveces liesmu, un tā liesma raustās kā satrakojusies. Labi, labi, labi, tad šito nē. Izklausās, ka es esmu ku-kū? Bet es gribu to sajūtu, ka viņš ir vēl blakām. Nu, ja es pēc gada šādi runāšu, tad gan glābiet mani. Pagaidām es Valteru jūtu ik uz soļa.”

Brukna

Svētdiena Bruknā ir miglaina. Miglas vāli ieskauj gan muižu, gan apaļo baznīcu. Tā ir lapu pilna. Tūlīt sāksies Ražas svētku dievkalpojums. Priesteris Andrejs Mediņš atceras: “Kad tas viss sākās, tā slimības vēsture, viņš atbrauca pie manis. Es pats tolaik biju riktīgi saslimis, pilnīgi nost. Tur šādu jautājumu nebija, kāpēc tas man ir.”

Priesteris uzskata, ka “mēs esam pārāk lieli egoisti. Mēs zinām, ka saules mūžu nedzīvojam. Valters savu mūžu izdzīvoja pilnībā. Šis Valtera notikums liek vēl vairāk ilgoties pēc debesīm.” Viņi ar Valteru iedraudzējās akcijas “Uzcel savu baznīcu” laikā. Arī šogad Valters bija Bruknā un dziedāja.

Draugi gan stāsta, ka Valters nebija ticīgs, visādā ziņā – reliģiozs noteikti nē. Mediņš oponē: “Viņš nebija neticīgs. Viņam patika pārdabiskās lietas. Brukna viņu aizrāva. Tāpēc viņam patika tas. Sazvanījāmies bieži. Viņu interesēja viss, kas ir aiz. Aiz apvāršņa. Viņš meklēja šo robežu. Ja mēs visi zinām, ka šī dzīve ir tikai svētceļojums. Godīgi sakot, es būtu gribējis būt pirms Valtera tur. Pirmais. Satikt un sagaidīt viņu.”

Arī Mediņš par savu draugu nerunā pagātnē: “Viņš ir pilns dzīvesprieka. Viņš nav miris! Viņš ir dzīvs!”

Pelni okeānā

“Tas ir Valča, tipisks Valters!” Tā draugi saka par viņa pēdējo gribu.“Nav tā, ka viņš man iedeva gatavu scenāriju. To viņš, ķēms, neizdarīja, bet plus-mīnus, kā viņš gribētu, kā viņš to redz, par to jau mēs kaut kad bijām runājuši. To, ka viņš negrib uzvalku. Kurš vispār guļ uzvalkā? Un vēl viņš bija izdomājis, ka zārkā grib gulēt tā, kā cilvēki guļ. Uz sāniem... Tur es teicu, vecīt, to es nevaru noorganizēt. Un viņš negribēja, ka visi puņķojas un raud. Teicu Valčam – bērēs tāpat kā kāzās jābūt asarām un smiekliem. Lai ir kompromiss,” stāsta Mareks.

“Kā jau Valča, viņš gribēja, lai uztusē un okeānā iemet. Tad tas būs viens varens tuss,” zina stāstīt Kārlis Būmeisters.

“Tā opcija par okeānu bija diezgan sen. Vai tik ne pēc viena Amerikas apmeklējuma? Tas okeāns parādījās diezgan sen. Ka viņš teica – ja kas, lai izkaisa okeānā. Pagrūti būs. Bet nu labi!” saka Mareks.

Draugi Valtera pelnus izkaisīs okeānā Portugālē. Visticamāk, pavasarī.

Valter, mums tevis ļoti pietrūks!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti