Dienas ziņas

«Brexit» vienošanās karājas mata galā

Dienas ziņas

Ekspedīcija «100 zudušās mājas»

100. jubileju svinēs Pārcēlājs Ē. Tomsons

Valsts vienaudzis «Pārcēlājs» Ēriks: Vedot bēgļus pāri jūrai, īsti baiļu nebija

Līdz ar Latviju savu simto dzimšanas dienu šogad svinēs arī valmierietis Ēriks Tomsons. Viņu mēdz dēvēt arī par Pārcēlāju, jo Otrā pasaules kara laikā, veicot braucienus pāri Baltijas jūrai, no represijām Ēriks izglāba vairākus simtus cilvēku. Sirmais kungs joprojām ir aktīvs un seko līdzi visām norisēm valstī.    

Uzticamo suņu meiteni Loriju sēdinot elektromobiļa groziņā, valmierietis Ēriks Tomsons dodas uz Gaujmalu. Turp abi brauc gandrīz katru dienu, bieži izmet kādu loku arī pa pilsētas ielām, lai raudzītu, kas tad jauns Valmierā.

“Katru dienu Stāvos krastos uz pastaigu mēs braucam, pa pilsētu kurvītī un tur pa Gaujmalu, lai iet pa visiem krūmiņiem, man tāda patīkama sajūta, ka man kāds sabiedrotais līdzi,” saka Ēriks.

Ēriks ir Latvijas vienaudzis, kurš Vecgada vakarā svinēs simt gadu jubileju. Valsts svētkos Ēriks Tomsons saņems titulu „Goda valmierietis”.  

“Vispār man tas mūžs priecīgs un bēdīgs, visādāki gājieni ir bijuši, bet pagaidām esmu apmierināts ar to, kā man iet, ka veselība turas,” saka Ēriks.

Par spīti gadu nastai, vīrs joprojām enerģisks un rosīgs - vasarā strādā dārzā, divās siltumnīcās lolo tomātus un zemenes, bet ziemā mājās vienmēr atrodas kas labojams, lodējams un urbjams.

Ērika meita Daiga Siliņa saka: “Kopš ir ielikti abi ceļgali jauni, viņš iet kā vilciņš. Pagājušajā vasarā viņš uzstāja, ka viņam ''Depo'' vajag nopirkt jaunu trimeri. Šajā vasarā viņam vajadzēja, viņš vēl gribēja nopirkt jaunu ripzāģi. Un demonstrē man, cik tas viss ir droši, un, ja man vajadzēs kaut ko zāģēt, tad es sazāģēšu. Viņš arī reāli zāģē.”

“Nedēļā vismaz divas reizes viņš man paziņo, ko atkal ir uztaisījis. Visu laiku, katru dienu,” stāsta Daiga.

Augot kopā ar jaundibināto Latvijas valsti, Ēriks savā mūžā piedzīvojis daudz. Līdzās skaistajiem jaunības gadiem, kad izdevās piepildīt sapni par jūrnieka profesiju, atmiņās arī vēstures smagākās lappuses.

Valsts vienaudzis «Pārcēlājs» Ēriks: Vedot bēgļus pāri jūrai, īsti baiļu nebijaGunta Matisobe

     “Ar jūru sākās tā, tēvam brālis bija tālbraucējkapteinis, uz buriniekiem brauca pirms Pirmā pasaules kara, es jau to nezinu, bet tika runāts, ka es tiku kristīts ar jūras ūdeni, lai es par jūrnieku tieku, tas bija tēvabrāļa novēlējums, es biju krustdēls viņam, lai atkal būtu Tomsonu dzimtā viens jūrnieks, un tā turpināju,” stāsta Ēriks.

    Otrā pasaules kara laikā Ēriks iesaistījās nelegālā bēgļu pārvešanā no Mērsraga ostas uz Gotlandes salu. Ar vecu zvejas laivu jūru viņš pārbraucis kopumā astoņas reizes, no represijām izglābjot ap tūkstoš latviešu.

    Ērikam Tomsonam bij 25 gadi, kad Latvijas Centrālās padomes pārstāvji viņu uzrunā piedalīties bēgļu pārvešanā no Kurzemes uz Gotlandi. Atceroties to laiku, Ēriks saka - bija jauns, neprecējies, viņa vienaudži bija leģionā, un arī viņam kaut kas bija jādara Latvijas labā.

     “Vienreiz tā jūra samērā mierīga, tādi mazāki vilnīši, sāka pūst riktīgi stiprs vējš, viļņi lieli, un tā laiva var aiziet pa burbuli. Es saku - jāmet ir koferi pāri, ja grib izdzīvot, ja nē, tad ies ar visiem koferiem dibenā. Nu ai, man tur ir tas un tas, sudraba lietas, kā es metīšu pāri. Nu, jāmet, jāšķiras, ja grib dzīvot,” atceras Ēriks Tomsons.

    “Man tādas īstas baiļu sajūtas nebija. Es kaut kā tāds, ne pārdrošs, bet, nē, baiļu sajūtas nebija, jāizdara tas ir, kas būs, būs,” stāsta Ēriks.

    Kopumā bija astoņi braucieni, no kuriem katrs varēja būt pēdējais, jo jūrā bija karakuģi  un vienā reizē ar tiem arī nācās satikties.

    No pārcelšanas laika Ērikam ir arī kāds ļoti sirsnīgs stāsts, un tas ir par mazo puisīti Igoru, kuram tik ļoti paliek atmiņā šis nakts brauciens un arī pārcēlājs Ēriks, ka vēlāk viņš pats izlemj kļūt par jūrnieku.

    “Bija bijušais ministrs Rubulis ar ģimeni, bet tas Rubulis pats bija nošauts, bija viņa sieva ar bērniem, brālis ar māsu, tas Igors bija tāds puisītis, 13 gadu, berzējās man uz riņķi, man bija tāds armijas mētelis mugurā, es tā paņēmu zem mēteļa, vējš auksts, zina, kā zēns grib redzēt, kā notiek tas brauciens, un tā es viņu pārcēlu pāri un vairāk nezināju par viņu. Un vienā reizē piestāj mašīnu te uz ielas un nāk iekšā viens puisis, uzliek uz galda kaut kādu eleganto konjaku iepakojumā un stādās priekšā, ka viņš ir Igors. Un tā mēs iepazināmies. Un pats viņš bija Austrālijā nopircis kuģi,” stāsta Ēriks.

    Pēdējā braucienā Ēriks Tomsons  arī  pats palika Zviedrijā. Pēc diviem tur pavadītiem gadiem viņš atgriežas Latvijā, lai pārceltu kādu no pretošanās kustības dalībniekiem, bet tika nodots.

    Tad par bēgļu pārvešanu Ērikam desmit gadus nācās izciest sodu izsūtījumā Noriļskā.

    Šo laiku viņš atceras nelabprāt, bet ar humoru atminas savu atgriešanos Latvijā.  Lēģerī uzstājuši, ka jūrniekam jādzīvo 300 kilometrus no jūras - Daugavpilī, bet vietēji miliči Ērikam ļāvuši atgriezties Valmierā - pilsētā, kuru viņš sauc par savu.

    Tagad Valmierā viņam ir ģimene, draugi, jaunības atmiņas un vīru koris “Baltie bērzi”, kurā Ēriks dziedājis daudzus gadus. Un dziedāšana joprojām tuva. 

    “Dažus gadus atpakaļ es atceros, es domāju, nu kā tad būs. Es esmu vairākas dienas Igaunijā bijusi. Atbraucu, ieeju iekšā, dzirdu - dzied. Ir atnākuši viņam draugi, viņi dzied - virši zili, virši sārti... un es domāju, nav ko iet. Viss ir kārtībā, tētis dzied, “zakuskas” saliktas, ēdiens ir,”  atceras Daiga Siliņa.

    Nākamgad kopā ar meitu Daigu Ēriks savā vārda dienā iecerējis apciemot mazmeitu Šveicē. Tas esot viens no viņa mazajiem mērķiem, kuri motivē darīt un nepadoties bezcerībai.

    “Ko tur vari zināt, tāds vecs, čagans vecītis. Uzreiz krikt, un nav vairāk. Bet nu kaut kā turos, un priecīgs, ka varēšu sagaidīt. Ir tāds pacilājums, patriotisms, ka es un Latvija ar veselu simtu varu lepoties,” piebilst Ēriks.   

    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Populārākie
    Interesanti