Šie valsts svētki Irinai no Sibīrijas paliks atmiņā uz visu mūžu – 4.novembrī sieviete saņēma Latvijas pasi.
Irina piedzima un uzauga Krasnojarskā. No Latvijas viņas vecvecmāmiņa izbrauca jau 1906.gadā. Irinas mamma dzimtajā valodā vēl nedaudz runājusi.
Bet Irina valodu apguvusi pašmācības ceļā un apmeklējot kursus.
“Mana vecmāmiņa ļoti labi runāja latviski, ļoti pareizi runāja latviski, manai vecmāmiņai ļoti patika latviešu dziesmas, latviešu danči. Vecmāmiņa man lasīja man latviešu pasakas,” atceras sieviete.
Sibīrijas latvietes Irinas vēlme pēc Latvijas pilsonības bija tik milzīga, ka viņa mēroja tūkstošiem kilometrus, lai to iegūtu. Jau pirms pusgada LTV raidījums “4.sudija” sagaidīja sievieti pēc eksāmena, kur viņa toreiz dalījās savās emocijās: “Latviešu valoda ir ļoti grūta.”
Pēc tam, kad eksāmeni nokārtoti, Irina mēroja tālo ceļu uz Latviju, lai saņemtu pasi svinīgā ceremonijā Cēsīs. Tur draugi pat bija sarūpējuši svinīgu balli par godu šim notikumam.
"Es saņēmu Latvijas pasi, esmu laimīga."
Bet nu Irina ar draudzeni ieradusies Rīgā, lai pēc vecām fotogrāfijām atrastu vietas, kur pastaigājušies viņas senči.
“Es esmu etniskā latviete, Latvija ir mana mīlestība. Krasnojarskā ir latviešu biedrība "Dzintars", es esmu šajā biedrībā. Pirmo reizi biju Latvijā, kad man bija 10 gadi. Es gribu pastaigāt pa Rīgu un aiziet uz muzeju. Gribu redzēt, kā mani senči dzīvoja,” saka Irina.
“Tas ir stāsts arī par jūsu dzimtu, jo 19.gadsimta otrā pusē daļa zemnieku saimnieko savās mājās, daži pilsētās un daļa izceļoja uz Krievijas guberņām, lai saimniekoto. Šajā izstādē apstājies laiks – var redzēt, kādās mājās dzīvoja, sētās, ar kādiem darba rīkiem strādāja, kā ģērbās,” stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pārstāve Astrīda Burbicka.
Sibīrijas latviete devās arī uz atjaunoto mākslas muzeju.