Zanes ģimene un viņas vīra vecmāmiņa Veronika Zeidmane dzīvo vienā namā Brīvības ielā.
Filmējot gājienu, viņus LTV satikuši jau divreiz: 2011.gadā ar mazo Kārli uz rokām un pēc trim gadiem, kad nesen bija dzimusi Līna. Nu abi Veronikas mazmazbērni jau paaugušies.
Zanes korporācija ir “ Dzintras”, vīrs ir “Patriā”. Viņa domā, ka tiem, kas uz Rīgu dodas studēt no laukiem, korporācija var aizstāt ģimeni. Bet Zane un Pēteris tā izveidoja savu ģimeni.
Saviem bērniem Zane māca, ka tieši mazās ikdienišķās lietas veido piederības sajūtu. “Ikdienā piedomājam pie tā, kā mēs izturamies viens pret otru – esam laipni, pieklājīgi. Tas viss ir tas, kas veido Latviju,” saka Zane.
Zanes vīra vecmāmiņas Veronikas Zeidmanes dzīve ir patiesa Latvijas vēstures grāmata. Pēc atgriešanās no Sibīrijas, viņas vīrs Ivars sadraudzējās ar Alni. Rakstnieces Melānijas Vanagas dēlu. “Veļupes krastā” viņa lasīja vēl pirms izdošanas.
Agrāk ar savu Ivaru, bet pēc viņa aiziešanas ar bērniem Veronika svecītes 11.novembrī liek nevis pie pils, bet pie Dzelzs tilta. Līnas un Kārļa vecvecvectētiņš, viņas vīratēvs Jānis Zeidmanis tur tika ievainots bermontiādes laikā.
“Starp tiem septiņiem, kas pārskrēja tiltu, viņš bija. Viņu ievainoja, un viņš dabūja 1938.gadā Viestura ordeni. 1941.gadā viņu izsūtīja un tajā ziemā arī nošāva,” stāsta Veronika.
Pērn mazajam Kārlim 18.novembra lielākais piedzīvojums bija lāpu gājiens: “Viņš nesa lāpu. Gandrīz visu ceļu. Tā jau ir tā sajūta, ka mēs kopā esam visa Latvija.”
Pēc gājiena noskatīšanās ģimenei Latvijas dzimšanas dienas rīts nav iedomājam bez vecvecmāmiņas pankūkām ar Latvijas garšu - brūkleņu ievārījumu.
