Šis gads sākās ar traģisku ziņu, pie Kolkas jūrā pazuda kaitbordists, sportista meklējumos iesaistītās daudzi brīvprātīgie, arī valmierietis Gusts Balodis, kurš vēlāk uzņēmās arī meklēšanas darbu koordinēšanu. Gusts atzīst: tobrīd, kad uzzināja šo ziņu, viņam nebija divu domu, kā rīkoties.
„Šo cilvēku zināju, bijām kopā sportojuši. Tur nebija jautājumu – kas, kāpēc? Mums bija liels kopējo paziņu loks, sazvanījāmies, ķēru pēc zābakiem, jakas, mašīnā iekšā un aiziet. (..) Šobrīd mēs esam tāda iniciatīvas grupa, kas izveidojusies no meklēšanas laika, tagad tiekamies, analizējam, kā tas varēja notiks, kā noritēja glābšanas darbi, ko darīt, lai šadas nelaimes mazinātu nākotnē. Pirmais, ko jau esam izdarījuši – esam palaiduši dokumentu publiskā apritē medijiem un sociālajos tīklos kā ieteikumus cilvēku mobilizācijai ārkārtas situācijās. (..)”
Gusts šobrīd savu nākotni saista ar laukiem un lauksaimniecību, tāpēc arī aicina līdzi apskatīt savu, jau visai palielo bišu dravu:
„Šeit ir izvietotas gan mana, gan un mana skolotāja Kārļa Skujiņa bišu saimes. Tā ir pamatnozare, kurā esmu iesaistījies visvairāk; ir arī citas nozares. Saprotu, ka tas arvien vairāk mani interesē, biškopība ir ļoti laba nozare, kur darboties, tā dod laimes sajūtu un sirdsmieru. Bizness arī tas ir, bet ir jāmēģina dzīvē atrast lietu, kas dara laimīgu un iedod foršu mieru, un pie bitēm tu esi šeit un tagad, nav domas par pagātni un nākotni, tu atbrīvojies bo visa, varētu teikt – tā ir sava veida meditācija.”
Kad pabūts dravā, esmu Vaidavas keramikas cehā, kuru, pārņemot no tēva, tagad vada Miks Balodis. Līdz tam viņam Rīgā bija labi apmaksāts darbs, bet tomēr izvēle bija turpināt ģimenes uzņēmumā iesākto.
„Tā ir zināma atbildība par mantojumu, ko ir radījis mans tēvs pēdējos 20 gadus. Kad pēdējos septiņus gadus strādāju vienā zviedru uzņēmumā, vienā brīdī radās jautājums – kāpēc zviedru uzņēmumā, ja ģimenei ir savs uzņēmums: ej un savu pieredzi, izglītību un spējis izmanto tur! Te bērnībā es principā esmu iemācījies strādāt – paldies tēvam, kas to mācīja tieši šeit, Vaidavā. (..) Man likās, ka šeit es esmu vajadzīgs, (..) esmu priecīgs, ka te varu dzīvot un strādāt. Sākumā nācu ar kardināliem uzstādījumiem, gribējās lielas lietas mainīt, bet dzīve atsēdināja – straujus pagriezienus nevajag taisīt. Lēnām jau mainās… (..)”
Valmieras keramikas cehs tagad ir pārmaiņu procesā, pirmais lielais izaicinājums ir eksports – roku darba neglazēta māla trauki. Ražotne strādā jau 35 gadus, bet eksportēs pirmoreiz.
Lai arī Valmierā jau ir uzņēmēju apvienības, biedrības, brāļi bija iniciatori jauna uzņēmēju kluba izveidei, jo esošajos viņi nesaskatīja tās vērtības, kuras cenšas īstenot savā uzņēmējdarbībā.
„Mums ir svarīgi saprast, kāds tieši ir uzņēmējs kā cilvēks. (..) Mēs gribam mainīt vidi, mūsu mērķis nav kvantitatīvs, bet kvalitatīvs biedru pieaugums; tas ir ceļš, kurā gribam paši mainīties, gan mainīt vidi – gan Valmierā, gan Vidzemē, varbūt visā valstī,” saka brāļi Baloži.
Palīdzēt saviem līdzcilvēkiem – šis arī ir viens no darbības virzieniem jauno uzņēmēju klubam. Tā šobrīd puiši uzņēmušies šefību par Kauguru pagastā topošo Patvēruma māju, kur pajumti varēs rast krīzes situācijās nokļuvušās jaunās māmiņas.
