Zemes stāsti

Zemes stāsti. 5.sērija

Zemes stāsti

Zemes stāsti. 7.sērija

Valmieras puses jaunais lauksaimnieks: Kad iedzen stūrī, jāmeklē izeja!

Šis stāsts sākas Valmieras pusē pie kristāldzidra un mierīga ezera. “Zilūžu” mājās saimnieko jau otrajā paaudzē. Šī ir kārtējā saimniecība, kura sākta 90.gados. “Zilūžos” saimniekot sāka Jāņa Grasberga vecāki. Toreiz viņiem piederēja tikai divas govis un septiņi hektāri zemes. Tagad saimniecība ir ģimenes vērtība un lolojums.

Jānis jau padsmit gadu vecumā bija sapratis, ka laukos var dzīvot, tikai ir jādara. Un, beidzot devīto klasi, nolēma - ies mācīties uz Priekuļu tehnikumu. Kad aizgāja, pasniedzēji brīnījās.

“Vidējā atzīme bija augsta. Viņš saka: varbūt komercdarbību? Nē, gribu būt mehāniķis. Saprast lauksaimniecības mehānismus. Viņš saka: tu varētu iet vidusskolā. Zinu, bet es gribu to. Sanāca, ka biju vienīgais no kursa, kurš aizgāja tālāk uz augstskolu,” atceras Jānis.

Un tā viss virzījās. No tehnikuma uz augstskolu, iegūts bakalaura diploms lauksaimniecības zinātnē, vēlāk arī maģistra grāds. Uz to esot iets mērķtiecīgi. Un tas viss esot noticis tikai tādēļ, ka jau 15 gados Jānis ticējis tam, ko dara viņa tēvs. Viņi ir kārtīgi saimnieki tēva iesāktajā. Ne vienmēr jaunākajiem brāļiem ir bijis viegli.

“Mēs esam mainījušies. Jānis ir pamatīgi mainījies. Un tagad satur visu kopā. Bet pirms tam diezgan traki gāja. Bija bļaušana…,” atceras Jāņa brālis Valts.

Pašlaik “Zilūži” ir izauguši līdz 400 liellopu ganāmpulkam, 900 hektāros aug graudaugi, un vēl daļa piena tiek pārstrādāta dažādos piena produktos. Arī tagad šis ir ģimenes uzņēmums.  Saimniecību vada trīs brāļi. Un katram ir savs uzdevums. Viens ir agronoms un tirdzniecības speciālists, otrs - veterinārārsts. Jānis stāsta, ka viņu govis ģenētiski ir pasaules līmenī.

Viņš uzskata - izcilākās Latvijas saimniecības ir arī izcilas saimniecības visā Eiropā.

“Jo patiesībā Eiropa brauc pie mums mācīties, kā no govs slaukt 14 tūkstošus litru piena. Protams, tās nav visas saimniecības. Bet liela daļa ir pārkāpusi jau šai 10 tūkstošs litru latiņai,” stāsta Jānis.

Piens ar pievienoto vērtību

Piena pārstrādes cehs. Jānis dodas apgaitā. Tieši šī ir vieta, kas šodien simbolizē ģimenes paveikto neticamo darbu. Pirms trim gadiem valsts mēroga piena krīze skāra daudzus lauku cilvēkus, arī Grasbergus. Bet viņi riskēja. Un šodien cehs simbolizē pamatu attīstībai, nevis saimniecības pagrimumu.

“20 minūšu laikā pēc slaukšanas pienu varam nogādāt šeit un jau sākt ražot produktu. Tas ir ekskluzīvi. Citi to nevar. Tādēļ mūsu produkts sanāk citādāks,” rāda Jānis

Viņš saimniecībā pulcējis daudzus vietējās apkārtnes cilvēkus. Neatsaka vasarās darbu jauniešiem, jo roku darba laukos netrūkst. Turklāt tie, kuri dara ar sirdi, ir liela vērtība. Jānis gan atzīst - šeit roku darba ir daudz. Piena cehā gandrīz viss ir roku darbs. Gan produktu gatavošana, gan pakošana.

“Bet tam ir arī pluss. Tas nozīmē vairāk darbavietu, reģions iegūst, ka ir cita nodarbinātība.

Laukos atgriežas dzīvība, un tas man patīk. Ne tik daudz tas bizness, bet veidojas cilvēkvide,” stāsta Jānis.

Piena pārstrādes pievienošana saimniecībai radījusi vēl papildu 16 darbavietas. Pašlaik saimniecībā ir 36 darbinieki. Viņi darbojas gan fermā, gan agronomijā, gan piena pārstrādē un tirdzniecībā.

Kad iedzen stūri, jāmeklē izeja

Pirms deviņiem gadiem viņš kļuva par galveno saimnieku „Zilūžos”. Jauns, ambiciozs un ar vīziju. Bet, kā tas bieži vien notiek, dzīve ierāda īsto vietu.

“Parasti mūs iedzen stūrī, un tad mēs meklējam izeju. Stūrī mēs bijām iedzīti, kad bija iepriekšējā piena krīze. Tā sekoja pēc gada, kad iepriekšējā nebija beigusies. Tad arī radās pirmā vīzija par piena pārstrādi,” atklāj Jānis.

Sākumā nav bijis vienkārši. Ieejot veikalā, šķitis, ka piena produkcijas tur jau ir gana. Latvijā to ražotāju ir ļoti daudz, cilvēku nav tik daudz, tāpēc piedāvājums ir milzīgs. Bet Jānis izdomāja risinājumu.

“Kad man bija 18 -19 gadi, es biju ielicis pikapā piena muciņu, braucu pa Valmieru un tirgoju svaigpienu. Mums bija uztaisīta solīda uzpildīšana - pildījām cilvēkiem trīs litru burkās pienu. Es domāju, ka vajag kaut ko līdzīgu, un tad radās ideja par autoveikalu, kas varētu kursēt tepat, lēnām paplašinot areālu,” atceras Jānis.

Un tā tas izauga līdz diviem trim, busiņiem. Pašlaik jau šādi piena produktus piegādā septiņi autoveikali un tur vien tiek nodarbināti četri līdz pieci cilvēki. Ivo ir viens no autoveikala šoferiem. Viņa ceļa karte sniedzas no lauku nomalēm līdz pat Rīgas lielveikaliem. Šodien maršruts pietur ciematos.

“Parasti cilvēki laicīgi zina, cikos mēs būsim, un viņi jau mūs sagaida. Citādāk ir darba vietās. Cilvēki strādā, kad piebraucam, tad, protams, jāuzgaida, līdz viņi iznāk. Visvairāk pērk to pašu ikdienišķo pienu. Tā ir pirmās nepieciešamības prece. Pārējais kas kuram vairāk vajadzīgs. Varētu būt krējums vai sviests,” stāsta Ivo.

Dzīvība laukos nav apklususi

Jānis gan atzīst - vienu brīdi esot bijusi pesimistiska sajūta par laukiem. Visi brauca projām, viss palika sliktāk. Bet šodien daudzi jaunieši izvēlas dzīvi laukos un tieši šādos pagastos, kas ir netālu no pilsētas.

“Nekustamā īpašuma dēļ dzīves dārdzība tādā Bērzainē būs krietni mazāka nekā Valmierā vai Rīgā. Ja darbs ir Valmierā, es zinu daudzus, kuri braukā. Piemēram, mums ir 36 darbinieki. Puse no viņiem brauc no Valmieras. It kā otrādi,” stāsta Jānis.

Viņš to jūt arī savā pagastā - tur neesot nevienas brīvas dzīvesvietas. Jānis ir arī Kocēnu novada domes deputāts. Viņš stāsta, ka dzīvesvietu trūkums jau nonācis tiktāl, ka trūkst arī bērnudārzu. Tātad - šeit ar iedzīvotājiem nevajadzētu būt problēmām arī nākotnē.

“Gan mūsu saimniecībai, gan arī man pašam sirds deg par to, lai laukos atgrieztos dzīvība. No mūsu 36 darbiniekiem daudzi gribētu pārcelties ar ģimeni uz Bērzaini, lai ir tuvāk darbam un nav jābrauc no Valmieras. Valmierā dzīves dārdzība ir lielāka nekā Bērzainē. Kopā tie jautājumi ir jārisina,” uzskata Jānis.

Daudzi šādus Latvijas pagasta centrus ierāmē aizmirstības un pazaudēto iespēju kategorijā. Bet te ir! Te ir cilvēki, rosība, un te ir skaista dzīve, uzskata Jānis.

“Ja salīdzinām - ir mākslinieki, dziedātāji, mūziķi. Gleznotāji, kas rada gleznu.

Uzņēmējs principā arī ir mākslinieks. Tā ir māksla, ko mākslinieks var izdarīt ar otas triepienu un ko tu, būdams uzņēmējs, vari izdarīt ar vienu hektāru,” uzskata Jānis.

Un ar vienu hektāru var izdarīt daudz. To var iznomāt, jā, arī atstāt nezālēm aizaugušu. Arī nopelnīt miljonu, uzskata Jānis, piemēram, audzējot vīnogas.

“Bet jāsaprot, ka mēs nestrādājam tikai sev. Ir jāaizmirst vārds „man”. Ir jāatceras, ka ir „mēs”, „viņi” un līdzsabiedrība,” tā Jānis.

Dievs, ģimene un tikai tad darbs

Jānis neslēpj, ka pirms diviem gadiem ģimene atrada Dievu un tas mainīja pilnīgi visu. Tad arī varēja atrast veidus, kā sadarboties. Tagad visi trīs ir brāļi ne tikai fiziski, bet arī garīgi.

“Principā mana vērtību skala ir Dievs, ģimene, darbs. Visas šīs vērtības ir sastopamas laukos. Droši vien darba kultūru te apgūst nedaudz vairāk. Patiesībā visas šīs vērtības vairāk izkristalizējas laukos. Mēs esam ļoti atkarīgi no dabas apstākļiem. Kādu mums atvēl to laiku, ar tādu ir jāsadzīvo. Kad spīd saule, tad ir riktīgi jāstrādā. Tad jāsaprot, ka visas izklaides jānoliek malā,” stāsta Jānis.

Grasbergi no vienkāršas saimniecības ir izpletušies vareni. Kas ir nezināmais lielums? Kas ir viņu zemes stāsts?

“Vispirms pati zemes sauja. Tie ir zemes pīšļi. No tiem mēs esam radīti. Dievs radīja no pīšļiem cilvēku un iepūta viņā elpu. Tas ir pirmais, ko sajūtu, saņemot saujā zemi. Katru gadu to aparot, apsējot, visu laiku rodas jauna dzīvība. Katru gadu,” stāsta Jānis.

Un ir vienalga, tā ir zāle, kukurūza vai graudi. Jānis stāsta, ka cilvēks uz zemes ir ielikts uz kādu konkrētu laiku, tāpēc šajā laikā ir jāstrādā tur, kur tev ir dota iespēja.

“Radītājs radīja mūs, lai mēs radītu tālāk. Tad mans uzdevums ir radīt graudus, pienu. Radīt šeit darba vidi,” uzskata Jānis.

Un tomēr ir grūti noticēt stāstam par miljonu. Vai, pārdodot graudus, pienu un tā produktus, var tikt pie naudas summas ar septiņiem cipariem?

“Laukos to visu var izdarīt. Vai tas ir miljons, pēc kā es dzenos? Droši vien nē. Es gribu, lai ap mani ir sakārtota vide. Lai arī līdzcilvēki ir apmierināti. Nevis es izžmiedzu visus līdz pēdējam, un tagad man ir jahta kādā jūrā. Es vēlos, lai viss iet tādā kopenerģijā. Lai aug visa vide ap mani reizē,” stāsta Jānis.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti