Visticamāko Buļļu nosaukuma skaidrojumu novadpētnieks bolderājietis Arvis Pope atradis 1886. gadā izdotajā vācu – krievu vārdnīcā. "Die Bulle" nozīmē plakandibena (liel)laivu, kas kalpoja vietējiem pārvadājumiem.
Pirms trīspadsmit gadiem filmētajā raidījumā “Ielas garumā” kordiriģents Uldis Kokars, kurš mīt Rītabuļļos, mums atklāja, ka
visiem saliniekiem ir arī kaut kas kopīgs: katram ir laiva, bet dažiem pat vairākas.
Ar laivu viņi dodas zvejā, un laiva ir galvenais satiksmes līdzeklis, jo ar to pārvietoties ir ērtāk un ātrāk. Tagad daudzas zvejas laivas gan izvilktas krastā, jo zvejniecība abos ciemos kļuvusi par ekskluzīvu nodarbošanos.
Pa abiem ciemiem ir tikai viens zvejnieks Uldis Riekstiņš, kurš strādā Mangaļsalā. Uz darbu viņš dodas ar laivu, jo apkārtceļš pa sauszemi prasītu vairākas stundas, bet ar laivu ceļā paiet tikai 35 minūtes.
"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.
Pēc kara uz Buļļu salu bija spiesti pārcelties daudzi Daugavgrīvas iedzimtie, jo padomju okupācijas armija privātās mājas nojauca, lai ierīkotu kara pilsētiņu. Daugavgrīva kļuva par slēgtu objektu, uz Buļļupes tilta stāvēja sargkareivis, bet salā varēja iekļūt tikai ar caurlaidēm vai uzrādot pasi ar pierakstu. Cietoksnī un kazarmās atradās okupācijas armija, bet ziemas ostā tika ierīkota slepena zemūdeņu rūpnīca.
Rītabuļļos daudzas 20. gadsimta sākumā celtās mājas un vasarnīcas stāvēja tukšas, jo saimnieki bija vai nu izsūtīti, vai devušies emigrācijā. Pamestās mājas tika postītas, bet vēlāk pārvērstas komunālos mitekļos, kuru iemītnieki par ēkām nerūpējās. Tomēr dažas stila pērlītes Rītabuļļos vēl var atrast.
Pirms trīspadsmit gadiem Rītabuļļos vēl paguvām satikt mūsu leģendāro kordiriģentu Imantu Kokaru, kura ģimene, meklējot klusu vietu vasaras atpūtai, izvēlējās Buļļu salu. Savukārt Briežu Anniņa no Ielejas ielas arī pēc piecdesmit Rītabuļļos nodzīvotiem gadiem tur jutās kā trimdā, jo viņas dzimtene ir Daugavgrīva. Anniņa ilgus gadus nostrādāja par pastnieci un zināja vai katras mājas likteņstāstu.
Tagad brāļi Kokari, Briežu Anniņa un citi vecākās paaudzes buļļinieki, kas uzturēja cieminieku kopības sajūtu, jau devušies mūžībā. Tomēr Rītabuļļos pēdējos gados uzceltas jaunas mājas, bet ciema klubiņa funkcijas pilda veikals. Ziemā gan veikals ir slēgts, jo nav pietiekami daudz pircēju, bet tā saimnieki ir enerģiski un aizrautīgi cilvēki, kuri rīko dažādus svētkus un pamazām atjauno arī seno ēku ciema centrā pie autobusa pieturas. Cilvēki, kuriem rūp ciema nākotne un ir dažādas idejas labākai un interesantākai dzīvei, apvienojušies Rītabuļļu biedrībā.
Rītabuļļus un Vakarbuļļus saista ne tikai Buļļupe, bet arī gandrīz 10 kilometru garais jūras liedags. Neliels pārpratums gan izveidojies ar Vakarbuļļu Zilā karoga pludmali, kas oficiāli pierakstīta Rītabuļļos, bet nosaukumā izmantots otra ciema vietvārds. Kopš sešdesmitajiem gadiem, kad cauri priežu mežam izbūvēja ceļu, abus ciemus savieno arī autobusu satiksme. Līdz tam vakarbuļļnieku dzīve, it īpaši ziemā, kad Buļļupe ir aizsalusi, bija ļoti sarežģīta, jo Vakarbuļļos nekad nav bijis ne veikala, ne skolas.
Zvejnieki iztiku pelnīja smagā un briesmu pilnā darbā, kad vienā mirklī varēja pazaudēt gan lomu, gan zvejas rīkus. Piejūras zeme ir liesa, tāpēc galvenais atspaids ģimenēm bija lopi. Vakarbuļļnieki no muižas vispirms rentēja, bet vēlāk izpirka mājas, zvejas vietas un lopu ganības. Kā stāsta vietējie, tad zvejniecība bija visas ģimenes dzīvesveids, kurā katram, pat visjaunākajam ģimenes loceklim, bija iedalīts savs darbiņš. Tāpēc tik postošs Vakarbuļļos un Rītabuļļos izvērtās pēckara laiks 1944. gadā, kad dažās dienās abos ciemos tika apcietināti visi pieaugušie vīrieši. Padomju okupācijas vara viņus apvainoja dzimtenes nodevībā, jo zvejnieki savās laivās bija cēluši pāri Buļļupei vācu karavīrus. Tiesa, 1941. gadā zvejnieku laivās glābās bēgošie padomju karavīri.
Dažus zvejniekus nošāva uz vietas, bet pārējos izsūtīja uz Sibīriju. Arī divus Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus – Jāni Augustu Legzdiņu un Jēkabu Leonhardu Kajaku. Pēc soda izciešanas mājās atgriezās tikai divi no izsūtītajiem zvejniekiem.
Vīri nu bija prom, manta rekvizēta, bet dažām ģimenēm ar zināmu viltību izdevās saglabāt laivas. Tajās sēdās sievas, pusaugu puikas un pat meitenes.
Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās visā Latvijā sāka dibināties kolhozi, un Vakarbuļļu seno zvejnieku dzimtu pēcteči – Reņģīši, Kajaki, Andersoni, Legzdiņi, Bergmaņi, Kalniņi – iestājās zvejnieku artelī “Uzvara”. Taču ierastais dzīves ritms ciemā nemainījās, jo vīriem palīgā tīklus mest un zivis apstrādāt nāca gan sievas, gan bērni.
Vakarbuļļos faktiski atrodas tikai viena - Vakarbuļļu iela - , kas stiepjas gar Buļļupi, jo Bullēnu iela ir pēdējo gadu jaunievedums, lai kaut kā apzīmētu ceļa posmu no autobusa pieturas līdz upei. Infrastruktūra ciemā ir pilnīgi “ekoloģiska”, jo ielas drīzāk līdzinās grambainiem, dubļainiem un neapgaismotiem lauku ceļiem, nevis Rīgas pilsētas brauktuvēm.
Visas mājas piekļāvušās Vakarbuļļu ielai ar skatu uz upi, un cieminieki stoiciskā mierā iztur plūdu briesmas, kas ciemu ik pa laikam skar pēdējos piecdesmit gadus. Upe un jūra vienmēr noteikušas viņu dzīvi, rūdot raksturus un piešķirot zināmu skarbumu savstarpējām attiecībām. Nerakstīti iekšējās kārtības noteikumi jārespektē arī jaunpienācējiem ciemā.
Pagaidām izdevies nosargāt ciemam raksturīgo apbūvi, jo senās zvejnieku sētas itin labi sadzīvo ar padomju laika un pēdējo gadu jaunbūvēm, bet vakarbuļļniekus uztrauc milzīgie atpūtnieku pūļi, kas ciemā parādījušies pēdējos gados. Bieži vien atbraucēji izbradā un izposta palieņu pļavas ar putnu ligzdošanas vietām un piemēslo kāpu mežu piejūras dabas parkā.
Tāpēc
vietējie iedzīvotāji Pilsētas attīstības departamentam iesnieguši lūgumu piešķirt Vakarbuļļiem kultūrvēsturiskās ainavas statusu.
“Vakarbuļļi ir unikāla vieta,” saka tēlnieks Pauls Jaunzems, kurš ciemā ienāca pirms daudziem gadiem kā vasarnieks, tad uzcēla upes krastā māju un apmetās tur uz dzīvi. Tagad Vakarbuļļu ainava vairs nav iedomājama bez tēlnieka izveidotā skulptūru parka.
