Toreiz Latvijas Radio devās uz Vaiņodi un Rucavu, lai iepazītu turienes iedzīvotāju dzīvi un ikdienu. Pēc diviem gadiem Latvijas Radio tur dodas atkal, lai redzētu, kas ir mainījies laikā kopš valdības deklarētā ekonomiskā krīze ir beigusies.
Vaiņode:: Mums nav ko piedāvāt investoriem
Kā priekšrocība un trūkums vienlaikus attiecībā uz Rucavu ir minēts jūras krasts, kas pievilina tūristus un lietuviešus, kas gan tur mēdz būvēties patvaļīgi. Savukārt Vaiņodē ir padomju militārie objekti. Tā ir arī mežiem bagāta teritorija, ko izmanto saimnieciskos nolūkos. Savukārt cilvēki nodarbojas ar mazo biznesu, kāpinot pašvaldības budžetu.
Vaiņodes domes vestibils ir jauniešu pilns. Meitenes spriež, vai drēbes ir piemērotas, bet puiši par darbiem. Viņi iesmej par sūdu šķipelēšanu, pļaušanu ar trimeri. Tie ir skolēni, kas pieteikušies vasaras darbiem. Kabatā ieripos minimālā alga. Atliek vien sagaidīt Visvaldi. Tā vietējie sauc priekšsēdi Visvaldi Jansonu.
Kad vadītājs ierodas, viņš runā par saimniekošanu novadā. Pagājuši divi gadi, un toreiz viņš stāstīja par mazā novada priekšrocībām, kurā ietilpst Vaiņode un Embūte. „Es uzskatu, ja viņš būtu lielāks novads, tad viņš nebūtu tik pārskatāms,” toreiz teica Jansons.
Šodien viedoklis nemainās: viņš kritiku vērš pret valdību nodokļu politikas dēļ. Arī cilvēkiem nākas saņemt algu aploksnē. Tā viņš runā pēc tam, kad kopā ar iedzīvotājiem, pateicoties raidījumam "Aizliegtais paņēmiens” izāzēts ar fiktīvu investoru.
Televīzijas cilvēks noteiktā laikā un vietā Vaiņodē tikās ar iedzīvotājiem, kas būtu gatavi strādāt fiktīvajā rūpnīcā. Jansons gatavs parādīt potenciālās telpas un teica, ka iedzīvotāji gatavi strādāt neoficiāli. Pēc tam Jansons izteicies, ka žurnālisti rīkojušies rupji. Tomēr interneta komentāros figurē vietējo jautājums - ko izdarījis pats, lai meklētu investoru?
„Mēs nevaram paši uzaicināt. Ja kontakti rastos, tad varētu. Bet pašreiz (..) mums nav, ko piedāvāt. (..) Mums nav cilvēku, kas braukātu apkārt un meklētu investoru. Pagaidām es arī neredzu, ka mums tāds būtu vajadzīgs,” saka Jansons.
Pašvaldības vadītājs zina, ka rindā uz darbu varētu būt 20 cilvēku. Viņš nerēķina izbraukušos un pagaidu darbu darītājus.
Vaiņode: Apkārtne ir kļuvusi sakoptāka; algas gan mazas
Pirms diviem gadiem nevarēja nepamanīt nolaistu ēku atrašanos centrā. Tagad ir aprēķināts, ka nojaukšana izmaksās 14 000. Tā ir paliela nauda, tāpēc Jansons cer, ka nākamgad izdosies piesaistīt Eiropas naudu degradētas vides sakārtošanai. Vaiņode ir sākusi sakopt vidi. Tiesa, ļoti lēnām.
Centrā uz dzeltenā divriteņa pastniece novietojusi avīzes, žurnālus un plāno braukt prom. Viņa piestrādā arī par sargu purvā. Viņa saka, ka Vaiņodē dzīvo labi cilvēki, taču strādāt gan neviens negrib – arī jauni vīrieši ne.
Netālu atrodas garāžas un bēniņu mantu tirdziņš. Uz palodzes paveci priekšmeti un ik pa brīdim tur kāds iegriežas. Arī vecais sludinājumu dēlis joprojām savā goda vietā un vēstī par visdažādākajiem pakalpojumiem.
Tālāk no centra, privātmājā Latvijas Radio uzrunā Vitu, kas ir pamanījusi novada sakoptību. „Gan ēkas sakoptākas (..), [ceļus] greiderē (..) Es strādāju tieši lakotavā. Algas tikai varēja būt labākas. Algas arī nepaceļ, jo nav jau kur iet. Ja jau būtu kur iet, tur visi aizietu,” prāto Vita.
Vaiņode: Darbu atrast var, taču neviens negrib strādāt
Vaiņodē ir vēl viens būtisks uzņēmums „Dēseles dārzi”, ko vada pirms vairākiem gadiem no Rīgas uz Embūtes pagastu atnākušais agronoms Aldis Vīksne.
Sārtvaidzītes zemenes rindojas uz zemes un aug substrāta konteineros un izmanto tuneļu principu. Plēvju karkasi nodrošina, ka oga tīra un pirms piegādes pārdevējam tā nav jāžāvē. „Lai līst lietus vai krīt krusa, mēs vienmēr visu laicīgi izdarām. Cilvēki no Maskavas ir ēduši mūsu zemenes. Kā tas [potenciālā sadarbība] viss tālāk attīstīsies – to mēs vēl redzēsim (..) Maskavas tirgus, paši ziniet… Tur ir jāspēj pielasīt pilna „fūre” ar ogām,” norāda Vīksne.
Viņš arī audzē šķirnes ar lielu ražīgumu un eksperimentē ar citiem ogulājiem. Paralēli atjauno vecās dzirnavas. „Zvana cilvēki un prasa, vai mēs nevarētu lasīt odziņas? Es saku: „Jā, bet tad mēs slēdzam darba līgumus!” Un tad – „Ā, tad nē! Man ir bērna pabalsts, man ir priekšlaicīgā pensija…” Mums nav kas strādā. Simtlatnieku programma ir pilnībā sagrāvusi vietējo darba tirgu.
Te maksā divreiz vairāk, bet viņam neinteresē – „Aliņš ir lēts, cigaretēm man pietiek – kartupeļi paši izaug vai kaut kur nozog” [ataino „simtlatnieku” attieksmi]. Lieldienās man pazuda seši darbinieki – atgriezās pēc nedēļas, cits pēc pusotras nedēļas. Esmu priecīgs par katru skolnieku, kas te atbrauc,” kritisks par Pasaules Bankas finansēto programmu, taču priecīgs par aktīviem jauniešiem ir Vīksne. „Cilvēki, kas bijuši šeit, pasaka saviem draugiem, tie saviem draugu draugiem, un tā tas viss tālāk te aiziet,” pauž uzņēmējs.
„Dēseles dārzu” siltumnīcas ir manāmas jau pa gabalu. Tiesa, meklējot ceļu uz tām, var apmaldītoes. Pirms tam nonākts pie vēsturiskas ēkas, domājot, ka tās ir senās dzirnavas. Taču izrādās, ka tā ir muiža - Embūtes tūrisma centrs. Pievilcīga vieta, par ko dzirdēti nostāsti. Darbiniece Dina parāda ceļu līdz saimniecībai. Viņa min, ka jau pērn atbraukuši 1500 tūristu gadā. Iekšā ir viesu māja, un augustā nedēļas nogales rezervētas kāzām. Tūrisma centrā ir izvietota kādas studentes ekspozīcija, kas fiksējusi novada pamesto māju iekšpusi. Novads nekautrējas rādīt patiesību augstvērtīgās fotogrāfijās, ko Latgalē visdrīzāk izvairītos darīt.
„Tās ir lauku mājas, kādas tās ir palikušas pēc [administratīvi] teritoriālās reformas,” saka Dina, norādot, ka jaunatne vairs negrib saimniekot vecvecāku mājās. „Šī māja [par fotogrāfijā redzamo] jau sen stāv tukša. Zemi apkārt apsaimnieko kaimiņu saimnieki, bet pašu mājā vairs neviens nedzīvo,” atzīst Dina.
Slēgto dzelzceļa līniju, par ko savulaik vietējie cīnījās, vairs nepiemin. Taču viņi norāda uz mēģinājumiem centru padarīt vizuāli pievilcīgāku. Zināms, ka „Latvijas Valsts mežu” īpašumā nonākušās padomju avioteritorijas mēģina apsaimniekot. Tāpat ir aizbērtas šahtas, kur agrāk šad tad kāds ievēlies.
Vaiņode: Dzīve ir normalizējusies
Tieši Vaiņodē Aizsardzības ministrija plāno būvēt munīciju noliktavu. Par šo priekšsēdētājs Visvaldis Jansons saka – labums gan valstij, gan novadam. Tāpat Vaiņodes novadā veiksmīgi ir attīstījies mazais bizness. Novadam pieder ievērojami hektāri meža. Tāpēc tas tirgo cirsmas ar nosacījumu, ka zināmu kubikmetru apjomu koksnes novads saņem ēku apsildīšanai. Tādējādi cirsmas cena ir zem vidējā, taču peļņa saglabājas. Iegūtos līdzekļus pievieno klāt gada budžetam, kas ir ap diviem miljoniem eiro un ko izlieto daudzajām vajadzībām. Vēlāk cirsma tiek apmežota.
„Cilvēku dzīve ir normalizējusies. Bezdarbs paliek arvien mazāks. Tie cilvēki, kuri brauc peļņā citur, ir nostabilizējušies. Ļoti daudzi gan atbrauc atpakaļ ar mīnusiem. Vissliktāk patlaban ir pensionāriem, (..) nevar sakopt savas teritorijas, salabot jumtus, (..) piesaistām Eiropas naudas un tās ir daudzmaz glītas,” secina Jansons.
Rucava: Sapnis par ķīniešu miljonāriem
Rucavā, kas iedzīvotāju apjoma ziņā ir līdzvērtīga Vaiņodei, uz jautājumu, vai divos gados bijusi kaut neliela attīstība, domes priekšsēde Irēna Šusta un vietnieks Guntis Rolis saka, ka toreiz bija tikko noslēgusies krīze, tāpēc šodien varot runāt par stabilizēšanās posmu. To redz, vērojot tūristu skaitu, mājražotāju darbu un zemnieku darbošanos - šie virzieni ir novada prioritātes.
Kabineta priekšnamā ir ļoti simboliska glezna, kurā redzama Ķīnas krūka ar hieroglifiem. Tas ir „sausais atlikums” no pirms kāda laika notikušā Ķīnas kultūras mēneša. Bijusi cerība, ka Ķīnas miljonāriem piejūras novadā varētu būvēt atpūtas kompleksu. Taču dabas teritorijas statuss to liedza darīt. Nekas cits šajā virzienā nav attīstīts. „Ķīnas kultūras mēnesis daudz ko deva iedzīvotāju redzeslokam (..),” pārliecināta par šī mēneša nepieciešamību ir Šusta.
Rucava: Dome kā «lieliskais piecinieks»
Atšķirībā no Vaiņodes domē vadība mainījusies. Par vadītāju ievēlēja Līgu Stendzi, taču privātu iemeslu dēļ viņa amatu pameta. Savukārt vēl senākam vadītājam Andim Rolim, kas ir jau pieminētā Gunta Roļa brālis, mēra vietu ieņemt neizdevies. Tāpēc viņš strādā par deputātu. Pret viņu savulaik ierosināts kriminālprocess par iespējamo kukuļdošanu.
Tomēr Rucavā ir bijušas problēmas ar Papē dzīvojošajiem lietuviešiem, kas kāpu zonā mēdza nelikumīgi būvēt ēkas. Tāpat ne katrs maksājis nekustamā īpašuma nodokli. To ne katrs arī vietējais grib darīt.
Tagad ir izveidota Rucavas būvvalde. Dome cer, ka tā spēs labāk sadarboties ar iedzīvotājiem, tostarp lietuviešiem. Līdz šim Rucavu apkalpojusi Liepājas reģiona būvvalde, kas ir ļoti noslogota.
Pašvaldība lēmusi līdz 9. klasei skolēniem nodrošināt brīvpusdienas. Tas ir iespējams, jo skolēnu skaits nav pārmērīgs – 140 bērnu un jauniešu. „Arī uzņēmējiem darba piedāvājumu ir daudz vairāk nekā pirms diviem gadiem. Taču kvalificētu darbinieku ir grūti atrast. Tur ir cilvēki, kuru darbs saistīts ar ķīmiju un loģistiku. Arī mums domē ir nepieciešams attīstības nodaļas vadītājs, izpilddirektors. Policista vieta ir brīva,” saka Šusta.
Kādā no Rucavas darbnīcām Latvijas Radio sastop kādu kungu un dāmu. Viņi nav runīgi. Kāds vietējais gan saka, ka nerunīgie esot domes darbinieki. „Cīnās savā starpā – pozīcija ar opozīciju,” par domes darbu saka vīrietis. Viņš saka, ka ar interesi gaida 1.jūliju, kad internetā sāks dzirdēt Rucavas domes sēdes. Tiesa, Latvijas Radio noskaidrojis, ka tik drīz pārraides nebūšot.
„Vietējie sauc – „Lieliskais piecinieks” – deputāti, priekšsēdētāja,” par vietējo attieksmi pret vietējo varu saka rucavnieks. „Man liekas, ka vispirms ir jāsakārto infrastruktūra. Kur viņi [ķīnieši, tūristi] atpūtīsies? Uz jūras, pa grantēto ceļu [brauks]?” viņš smej.
Rucava: Cieņā darbs; brauc daudz tūristu
Rucavas vadība regulāri piketējusi par Liepājas - Palangas šosejas bedrēm, kas esot kā Afganistānas mīnu laukā. Tagad valsts uzsākusi rekonstrukcijas izstrādi. Rucavas domē runā par vēl kādu ieceri. „Īpaša režīma zonas noteikšana Papes jūrmalā. Ja tūristi atbrauc un izmanto tur uzcelto infrastruktūru, tad tas varētu būt viens no ienākumu veidiem,” saka Guntis Rolis.
Tikmēr Rucavas centra mazdārziņā kāda bijusī skolotāja kaplē kartupeļus un katru dilli, ko izrauj, ieliek kulītē. Tās viņai ļoti garšo. Tūristi dārzeņus nezogot, Bet Jānis Zeme, kurš vēl pērn neveiksmīgi nodarbojās ar cūkkopību un tagad ir pievērsies graudkopībai, miglo miežus.
Līdzīgi darbojas citi zemnieki un var just, ka tie attīstās. „Vasarā pastrādā un rudenī var redzēt rezultātu. Visi, kas vēlas, strādā,” saka skolotāja. „Rucavā ir tāda kārtība – ja tu strādā, tevi atzīst, ja tu nestrādā, tevi neciena – tas ir tik vienkārši,” viņa norāda.
„Pārsvarā iztieku viens, tikai sezonas laikā nodarbinu kādu strādnieku (..) Es domāju, ka algas maksā salīdzinoši labi. Ne tik labi kā Eiropā, bet mūsu līmenim salīdzinoši labi,” norāda Zeme.
Kādā mājas pagalmā pensionēta maizes cepēja pucē abru un maizes lāpstu. Pārtikas un veterinārais dienests solījies atbraukt un pārbaudīt sanitāros nosacījumus. Viņa slavē maizes ēdājus, pievilcīgo novadu un jūt, ka tieši Rucava attīstās. „Tūristi brauc (..) Esmu mājražotāja (..) Visu daru rokām un lielajā krāsnī [lieku],” stāsta sieviete.
Rucava: Sapnis par ķīniešiem nav izsapņots
Reizi gadā novads interesentus sasēdina autobusā un ved uz savām un citu novadu saimniecībām. Tā cer, ka vēl kādam vietējam uznāk iedvesma un ideja darboties. Pašvaldība priecājas, ka nu ir bankomāts un ka pērn izmaksāts vēl 1990.gados ņemtais kredīts niedru kombaina iegādei. Tas izsolīts, un pašvaldības uzņēmums, kas ar to darbojās ar zaudējumiem, likvidēts. Ieceres, kas vītas ap Ķīnas investoriem, tomēr atmestas neesot. Un runa ir par termālajiem ūdeņiem, kas savulaik novadā konstatēti.
„Uzņēmēji meklē iespējas izmantot termālos ūdeņus. (..) Ir sadarbības sākums ar Ķīnu. (..) Šeit tā sadarbība varētu turpināties – ar citiem uzņēmējiem, bet caur Ķīnas vēstniecību Latvijā,” saka Šusta.
