Jeļeņa un Mihails satikās darba vietā – lidostā. Tas bija dienesta romāns gluži kā filmās. Filips viņiem bija ilgi gaidīts, patiesas mīlestības rezultāts. Piedzima, kad abiem jau bija pāri 40.
Ar izstīdzējušo jaunieti LTV „Panorāma” tikās tieši lidostā. Filips joprojām te jūtas kā mājās, lai arī nu jau gadu viņš mācās dzīvot bez vecākiem.
„Man ļoti patīkami ir šeit atrasties, jo lidosta man ir kā otrās mājās, jo es te esmu pavadījis visu bērnību, un man te ir priecīgi,” stāsta Filips. „Vecāki te ļoti ilgi strādāja un es cienu šo vietu. Personīgi man lidosta ir brīnišķīga vieta, visa dzīve ar to saistīta. Mamma uz darbu gāja: kur mamma? Mamma brauc uz lidostu! Tas ir ļoti jauki un silti,” norāda puisis.
Lidostas darbinieki parasti cenšas dzīvot tuvu darba vietai. Tieši tāpēc 54 Zolitūdes traģēdijā bojā gājušo sarakstā ir vairāki ar aviācijas nozari saistīti cilvēki. Filips līdz pēdējam brīdim cerēja, ka vecāki būs dzīvi, jo viņi „Maximā” parasti neiepirkās. Bija atstājuši mājās pat mobilos tālruņus. Tomēr pēc tiem neatgriezās...
Vecāku zaudējums Filipu padarījis daudz pieaugušāku. „Ar to ir jāsamierinās - kas noticis, tas noticis, un neko vairs nav iespējams mainīt. Protams, ka es ar labu atceros savus vecākus, kurus es neprātīgi cienu un mīlu. Ir tādi brīži, kad nākas atcerēties. Tu brauc autobusā uz centru un brauc garām „Maximai”, kas sagāzās, un tādi mazi pieskārieni šai traģēdijai ir. Un nav iespējams izbēgt no tā, bet, kad runāju ar pazīstamiem, saku – kas ir, tas arī ir, manos spēkos nav vairs neko izmainīt. Jāvirzās uz priekšu,” saka Filips.
Tagad Filips dzīvo pie tēva brāļa. Jurijs smejoties saka, ka Filipam ir pārejas vecums un dažkārt neesot viegli. Birokrātiskā dokumentu kārtošana bāriņtiesā beigusies, tagad Filipam vēl esot jāizcīna bezmaksas augstākā izglītība.
„Es ļoti uztraucos par izglītību. Man ļoti gribētos, lai ne tikai Filipam, bet visiem bāreņiem būtu augstākā izglītība garantēta valdības līmenī - nevis "ziedot.lv", bet valdības līmenī. Tā ir sabiedrības attieksme pret šo traģēdiju. Bet, ja mūs sūta uz "ziedot.lv", tad tas nevienam nav vajadzīgs,” saka Jurijs. „Otrkārt, ne visu var izmērīt ar naudu. Nauda ir ļoti labi, bet ir attiecības - mēs iedevām jums naudu un atstājiet mūs! Nē, mums ir vajadzīgs reāls atbalsts, ne tikai mums, bet visiem cietušajiem. Un šodien sabiedrības vienaldzība ir ļoti liela. Varbūt ar laiku tā mainīsies, atliek tikai cerēt,” klāsta Filipa tēvabrālis.
Līdzīgi kā citi bojāgājušo tuvinieki un cietušie, Filips ir saņēmis psiholoģisko palīdzību, gada laikā ieguvis jaunus draugus un sācis nopietni nodarboties ar sportu. „Laiks... Es negribētu teikt, ka viņš dziedē. Notiek lietas, kas tavu atmiņu aizpilda ar kaut ko jaunu, bet atmiņa jau ir ierobežota, detaļas var aizmirst, bet šī traģēdija nekad netiks aizmirsta… Kas noticis, tas noticis, jau teicu - es esmu samierinājies, mēģinu būt vienkārši cilvēks, cenšos neskriet sienā, izvairos no muļķīgas rīcības, cenšos dzīvot, kā dzīvoju,” saka Filips.
Patlaban Filipu visvairāk satrauc gaidāmie eksāmeni. Par nākotnes plāniem viņš runāt nevēlas. Tomēr domas sliecas arī aviācijas virzienā – tur, kur laimīgākie un novērtēti jutās viņa vecāki.
Pēc traģēdijas Zolitūdē, kur zem veikala „Maxima” iebrukušā jumta dzīvību zaudēja 54 cilvēki un vēl vairāki desmiti tika ievainoti, policija sāka apjomīgu notikušā izmeklēšanu. Nepilnus divus mēnešus pēc traģiskajiem notikumiem policija atzina, ka uz ātriem rezultātiem Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanā nevar cerēt. Arī novembra vidū valsts iestādes atzīst, ka izmeklēšana nebūs ātra.
Zolitūdes traģēdija kļuva arī par iemeslu premjera Valda Dombrovska ("Vienotība") demisijai.
